Katalonija: attēlu spēks 6
Pirmie Katalonijas neatkarības referenduma rezultāti- tajā piedalījušies 42 % iespējamo balsotāju, “par”- 90 %, “pret”- 8 %. Tātad formāli par neatkarību nobalsojuši mazāk par pusi no visiem Katalonijas iedzīvotājiem.
Tomēr tikai formāli. Lieta tāda, ka centrālā vara Madridē visiem spēkiem centās kavēt referenduma norisi. Ceturtā daļa iecirkņu nav darbojušies. Turklāt ir vēl viens skaitlis – 840. Aptuveni tik daudz cilvēku Katalonijā guvuši traumas sadursmēs ar policiju, pārsvarā no gumijas lodēm. Internets ir pilns ar iespaidīgām fotogrāfijām- vienā pusē rokās sadevušies cilvēki, ziedi, karogi, otrā- melnos tērpos un melnās ķiverēs tērpušies drošības iestāžu darbinieki, kuri, iespējams, ievesti no Madrides. Attēliem ir milzīgs spēks, it īpaši jau interneta laikmetā. Man ir tāda nojauta, ka tieši šis melni ģērbtais, uz cilvēku pūli tēmējošais policists uz ilgiem gadiem kļūs par simbolisku ikonu, no kura centrālajai Spānijas varai būs grūti atkratīties. Tāpat kā Mihailam Gorbačovam no tankiem pie Viļņas telecentra vai Asadam no ķīmiskā uzbrukumā nogalināto cilvēku attēliem.
Tikmēr Spānijas premjers Mariano Rajohs spītīgi apgalvo, ka “neatkarības referendums Katalonijā nav noticis”. Var jau būt, ka viņam ir kāds skaidrs rīcības plāns un viņš zin, ko dara. Bet visdrīzāk līdzīgi domā arī Katalonijas valdība, kura tagad apsver, ko darīt ar referenduma rezultātiem. Spānijā it kā valda demokrātija. Tomēr tīri juridiski Katalonija atrodas sarežģītākā situācijā nekā Latvija 1990. gada 4. maijā. Padomju Savienības pamatlikuma- Konstitūcijas 72. pants skanēja: “Katrai savienotajai republikai ir tiesības izstāties no PSRS”. Tiesa gan, šajā dokumentā nebija paskaidrota, kāda varētu būt izstāšanās procedūra. Teorētiski tam vajadzētu būt referendumam. Konstitūcijas 5. pants skanēja šādi: “Paši svarīgākie valsts dzīves jautājumi tek izlemti referendumā”. Tikmēr Spānijas konstitūcija neparedz nedz kāda reģiona izstāšanos no valsts, nedz referenduma rīkošanu šajā jautājumā.
Lai cik liela bija Maskavas centrālās varas pretestība Latvijas neatkarības centieniem, tā tomēr nelika šķēršļus mūsu 1991. gada 3. marta referendumam. Nebija ne bloķētu balsošanas iecirkņu, ne gumijas ložu, kā redzam Katalonijā. Iznāk, ka PSRS Konstitūcija vismaz uz papīra bija demokrātiskāka nekā šodienas Spānijas pamatlikums, bet PSRS vadība ar Gorbačovu pie stūres- iecietīgāka, nu vismaz Latvijas gadījumā.
Iespējams, mēs dzīvojam ilūzijās par Spāniju. Vēl ir dzīva paaudze, kas atceras gan pilsoņu karu (1937.-1939. g.), gan vēlāko ģenerāļa Franko diktatūru. Bet Spānijas pilsoņu karā gāja bojā aptuveni viens miljons cilvēku! Varam iet vēl senāk- Latvijas lielākajā daļā jau bija atcelta dzimtbūšana, bet Spānijā līdz pat 1834. gadam ar pilnu jaudu darbojās inkvizīcijas tiesas.
Mani visvairāk interesē, kāda būs reakcija uz notiekošo, piemēram, no Eiropas valdībām. Vai no Kremļa un Baltā nama. To, kas notika Barselonas ielās, nu nekādi nevar nosaukt par “demokrātijas paraugstundu”. Uz mirkli iedomāsimies, ka līdzīgu referendumu par neatkarību sarīkotu tibetieši, bet Pekinas varas iestādes pret viņiem vērstos ar gumijas lodēm. Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka nosodījumi birtu no visas pasaules, Latviju ieskaitot. Kā būs ar Kataloniju?
