Pasaulē
Eiropa

Kataloņu cīņas un mīti 16


LU maģistrante Ginta Ieva Bikše
LU maģistrante Ginta Ieva Bikše
Foto – Karīna Miezāja

Spānijas Katalonijas notikumi šobrīd ir viens no dominējošajiem tematiem pasaules masu informācijas līdzekļos, taču ko mēs zinām par konflikta priekšvēsturi? LU Vēstures un filozofijas fakultātes (VFF) maģistrantūras 2. kursa studente GINTA IEVA BIKŠE, kas specializējusies ar Spānijas vēsturi saistītos jautājumos un šobrīd strādā pie maģistra darba par Latvijas – Spānijas attiecībām (1919. – 1940.), zina stāstīt, ka Katalonijas jautājums epizodiski “uzniris” pat pirmskara Latvijā.

Cik tālu vēsturē var raudzīties, ja runā par Katalonijas patstāvības centieniem?

G. I. Bikše: Par valstiskumu runājot, viņi paši parasti atzīmē tā saucamo “La Diada”, tas ir brīdi, kad 1714. gada 11. septembrī pēc 14 mēnešu aplenkuma Barselona padevās Spānijas karaļa Filipa V karaspēkam. Pēc tam karalis anulēja visas Aragonas un Katalonijas karalistes privilēģijas Spānijas sastāvā. Tā bija tā saucamā Spānijas mantojuma kara epizode. Šajā karā Katalonija bija atbalstījusi nevis Filipu, bet gan viņa sāncensi uz Spānijas troni Austrijas lielhercogu Kārli. Pašu kataloņu vēsturnieku starpā ir diskusijas, vai pirms šiem notikumiem saskatāmas kādas suverenitātes pazīmes vai ne. Daži uzskata, ka Katalonijai tādas bijušas arī pirms 18. gadsimta, tomēr nez vai tas ir pamats, lai runātu par “neatkarības atjaunošanu”. Kataloņiem ir ļoti daudz mītu par savu valstiskumu un viņi mitoloģizē arī senākas vēstures notikumus. Piemēram, ka teju pati Spānijas valsts cēlusies no Katalonijas un Spānijas ievērojamākās personības bijuši kataloņi. Šobrīd ir ļoti izplatīta tēze, ka 1978. gada Spānijas konstitūcija, kas tika pieņemta pēc diktatora Franko nāves un joprojām ir spēkā, bijusi naidīga kataloņiem. Taču, kad 1978. gada decembrī notika balsošana par tās pieņemšanu, konstitūcijai Katalonijā bija vēl lielāka piekrišana nekā Madridē! Ar šo dokumentu Katalonija atguva Franko laikā zaudēto politisko un kultūras autonomiju. Vai kataloņi toreiz būtu balsojušu, ja tā tiešām būtu naidīga? Vēl Katalonijas neatkarības piekritēji uzskata, ka autonomija ir izgāzusies, jo Spānijas valsts ir “autoritāra” un “apzog” Katalonijas reģionu. Viņi deklarē, ka apgabalam ir tiesības izstāties no Spānijas, kaut konstitūcija to neparedz, ka kataloņi, līdzīgi Baltijas valstīm PSRS gadījumā, var aiziet pēc ilga spāņu “okupācijas perioda”, kaut viņu gadījumā to tā nevar formulēt. Neatkarības piekritēju ieskatā, nesen notikušais referendums, ko spāņi par tādu nemaz nesauc, ir leģitīms un vērā ņemams, jo “balsošana vienmēr ir demokrātiska”. Arī tas ir mīts, jo no PSRS pieredzes zinām, ka vēlēšanas mēdz būt dažādas. Neatkarības piekritēju vīzija ir, ka, izstājoties no Spānijas, Katalonija paliks Eiropas Savienībā, bet nez vai tā būs.

Cik noprotams, Katalonijas neatkarības idejai vēsturiski bijuši kā uzplūdi, tā atplūdi.

Par kataloņu nacionālismu var runāt kopš 19. gadsimta vidus, kad pie viņiem sāk veidoties dažādas kustības kataloņu valodas un kultūras atbalstam. Idejas viļņveidību var izskaidrot ar to, ka tā bija atkarīga no attiecīgajā brīdī valstī pastāvošā režīma. 20. gadsimtā Spānijā vairākkārt valdīja diktatūras, kas vērsās pret Katalonijas separātismu. Vispirms tas notika ģenerāļa Primo de Riveras (1923 – 1930), pēc tam Fransisko Franko (1939 – 1975) laikā, kad tiek stingri runāts par “vienoto Spāniju” un kataloņu neatkarības tendences tiek apturētas.

Valstiskuma ideju parasti vispirms lolo salīdzinoši maza intelektuāļu grupa. Cik šādas idejas vēsturiski ir bijušas populāras plašākā Katalonijas sabiedrībā?

Katalonija ir viens no Spānijas ekonomiski attīstītākajiem reģioniem. Sākot ar 19. gadsimtu, industrializācija tur ritēja ļoti strauji. Pirmā dzelzceļa līnija Spānijā ir Barselona–Mataro 1848. gadā. Industrializācijas dēļ tur agri veidojās spēcīgas strādnieku šķiras kopienas. Viņus vienoja, piemēram, protesti. Cik tās bija nacionāli noskaņotas, to grūti teikt, taču separātisma idejas tur noteikti bija. Noteikti vienojoša bija arī valoda.

Kataloņu valoda ir patstāvīga valoda vai tomēr dialekts?

Par to var diskutēt. Esmu mācījusies spāņu un franču valodu. Viņos klausoties, man grūti pateikt, vai viņi runā spāniski vai franciski. Atšķirība starp spāņu un kataloņu valodu ir jūtama. Nav tā, ka visu var uzreiz saprast. Kaut gan, arī ar latgaliešu valodu ir līdzīgi. Kataloņu valodas lietošanu ierobežoja varas centralizācija Spānijā pēc 1714. gada, tāpat diktatora Franko laikā kataloņu valodas lietošana tika spēcīgi ierobežota.

Spānijas pilsoņu kara laikā (1936 – 1939) Katalonijā bija spēcīgs atbalsts republikāņiem. Tā bija viena no pēdējām teritorijām, kas krita Franko nacionālistu rokās. Vai to noteica tikai kreisās strādniecības klātbūtne, vai arī kāda loma bija kataloņu nacionālismam?

Spānijas pilsoņu kara pamatā bija cīņas starp idejām un ideoloģijām. Katalonijā kā ļoti industrializētā reģionā jau kopš 20. gadsimta sākuma bija daudz dažādu streiku, nemieru ar mērķi uzlabot strādnieku stāvokli. Tur bija izplatītas ne tikai sociālistu un komunistu, bet arī anarhistu idejas. Līdz ar to Franko labējam spāņu nacionālismam tur liela atbalsta nebija. Taču kreisie spēki pilsoņu kara laikā nebija vienoti ne Katalonijā, ne arī citur. Franko piekritēji ideoloģiski bija daudz vienotāki. Vai vēlmi pretoties Franko noteica ne tikai ideoloģija, bet arī kataloņu nacionālisms? Grūti atbildēt, jo tajā situācijā sarežģīti nodalīt politisko no nacionālā. Cik esmu lasījusi spāņu vēsturnieku darbus par pilsoņu karu, viņi neizdala kataloņu nacionālisma lomu. Iespējams, tur tiešām bija vēlme nosargāt savu valodu un kultūru, kas jau tika ierobežotas iepriekšējā diktatora ģenerāļa de Riveras laikā. Republikas periodā 1932. gadā Madride tomēr bija pieņēmusi “Katalonijas statūtu”, kas pasludināja Katalonijas autonomiju Spānijas sastāvā. Toties par Franko bija zināms, ka viņš ir vēl vairāk noskaņots pret separātismu nekā de Rivera.


Šobrīd Katalonijas jautājums Eiropas valstu ārlietu ministrijās tiek pieskaitīts pie neērtajiem. Varam atrast kādas analoģijas 20. – 30. gadu Latvijas ārlietu dokumentos?

Latvijas goda konsuls Barselonā no 1928. līdz 1936. gadam Amadeo Koldeforns Margaljo bija liels Katalonijas patstāvības ideju aizstāvis. Viņš darbojās arī Katalonijas parlamentā. Pirmskara Latvijas politiķis un ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns atmiņās raksta, ka uzņēmējs Margaljo bijis “simpātisks un sirsnīgs cilvēks, kas mani jo laipni uzņēma un aizrautīgi informēja par kataloņu kultūras un brīvības tieksmēm”. Esmu arhīvā atradusi arī Latvijas pilnvarotā lietveža Brazīlijā Pētera Oliņa rakstīto: “Šis kungs atstāj ļoti simpātisku un sirsnīgu iespaidu, tikai ārkārtīgs Katalonijas nacionālists. Tikko apsveicinājies, viņš steidzās deklarēt, ka tam “neesot nekā kopīga ar to rupjo, neizglītoto un barbarisko tautu, kuru saucot par spāniešiem”.” Oliņš 1935. gadā sūdzējās, ka Margaljo nav atrodams un neuzturas Barselonā, jo baidās, ka spāņu varasiestādes viņu varētu apcietināt. Oliņa sūdzība attiecās uz republikas laiku, brīdi, kad Katalonijā bija strādnieku nemieri un vietējā parlamenta darbība tika apturēta. Tomēr starpkaru periodā Latvijas un Spānijas starpvalstu attiecības nebija intensīvas. Bez Katalonijas separātisma šajā posmā spāņiem bija ļoti daudz vēl citu iekšpolitisku problēmu. Toreizējās Latvijas ārpolitikas dokumentos Katalonijas vārds izskan tikai minētā goda konsula personības kontekstā. Starp citu, Spānija pagājušajā gadā atcēla akreditāciju Latvijas goda konsulam Barselonā Šavjeram Viņalsam, jo viņš bija izkāris pie konsulāta Katalonijas karogu.

Ja jau kataloņi jutās apspiesti, kādēļ šī pašnoteikšanās ideja neuzplauka tūlīt pēc Franko nāves 1975. gadā?

Saskaņā ar 1978. gada konstitūciju Katalonija bija reģions ar ļoti plašu autonomiju Spānijā. Kataloņu neatkarības kustība atkal aktivizējās ap 21. gadsimta sākumu. 2006. gadā parādījās jaunais “Katalonijas autonomijas statūts”, kuru Spānijas Augstākā tiesa 2010. gadā neapstiprināja, norādot, ka vairāki tā punkti pieņemami tikai ar labojumiem vai pat ir antikonstitucionāli. Lielu lomu radikalizācijā spēlēja arī 2008. gada pasaules ekonomiskā krīze, ko Spānijā pavadīja korupcijas skandāli. Kataloņi sāka uzskatīt, ka atrašanās Spānijā tiem nav ekonomiski izdevīga, jo atdeve no centrālās varas nav adekvāta finansiālajam ieguldījumam, ko valstij sniedz Katalonija. Kopš tā brīža process ir iekustējies. Taču jāatceras, ka ekonomiski, darījumu ziņā Katalonija ir ļoti cieši saistīta ar pārējo Spāniju un atdalīšanās reģionu var negatīvi ietekmēt. It īpaši, ja pārējā Spānijā pret viņiem paliks aizvainojums. Atdalīšanās būtu sāpīga abām pusēm.

Tagad populāri Katalonijā notiekošo salīdzināt ar atmodas procesiem Baltijas valstīs, Skotijas neatkarības centieniem, un Krievijā pat apgalvo, ka Katalonija esot “Spānijas Donbass”…

Man tīri intuitīvi šķiet, ka šīs lietas nav salīdzināmas. Saragosas universitātes mācībspēks, vēsturnieks Hulians Kasanova, kurš raksta komentārus arī lielākajam Spānijas laikrakstam “El Pais”, ir izteicies, ka pašreizējā situācija starp Spāniju un Kataloniju vispār nav salīdzināma ne ar vienu citu gadījumu. Tā ir situācija, kad valstī, kura pēc diktatūras dzīvojusi pietiekami ilgā demokrātijas posmā, pēkšņi kāda daļa vēlas atdalīties, argumentējot, ka pārējie to nevēlas uzklausīt. Vēsturnieki tāpat norāda, ka Spānijai vispār raksturīgi periodiski konflikti starp centru un savstarpēji atšķirīgajiem reģioniem. Es domāju, kataloņu noskaņojumā lielu lomu spēlē arī sajūta, ka viņi ir kaut kas atšķirīgs no pārējās Spānijas. Tīri ģeogrāfiski skatoties, Katalonija ir nošķirta no tās ar dabisko robežu – kalniem. Viņu kaimiņi ir franči un vēsturiski Katalonijai bijušas ciešas saites ar Franciju. Skaidrs, šobrīd situācija ir ļoti saasinājusies un tas ir jautājums, kādu demokrātisku risinājumu tam var panākt, lai situācija neizvērstos vardarbīga. Es negribu to attiecināt uz mūsdienām, bet, raugoties tīri vēsturiski… 20. – 30. gados Katalonijā notika lieli streiki, bija terorisms, vairākus politiķus nošāva.

LA.lv