Katastrofu dēļ Latvijā valdības nebija kritušas 2
Atjaunotās Latvijas valsts vēsture liecina, ka par valdības atkāpšanās iemesliem lielākoties kalpojušas dažādas politisko un ekonomisko grupējumu cīņas, kā arī partiju pārgrupēšanās vai izmaiņas koalīcijās. Valda Dombrovska un viņa valdības demisija ārkārtas notikuma dēļ ir kas Latvijas politiskajai dzīvei jauns.
Kopš 1990. gada Latvijai bijušas 17 valdības un 11 premjeri, 23 gadu gaitā tikai divas reizes ministri pametuši savus amatus, partijas biedru vai premjeru paskubināti un saprotot, ka to diktē politiskā un morālā atbildība. Abas reizes ir runa par iekšlietu ministriem. 89 ieslodzīto aizbēgšana no Jelgavas Pārlielupes cietuma un 15 cietumnieku bēgšana no Daugavpils Grīvas cietuma 1994. gadā piespieda atkāpties Ģirtu Valdi Kristovski, jo sabrukums viņa pārvaldītajās struktūrās bija kļuvis pārāk acīmredzams. 1997. gada vasarā pēc Talsu traģēdijas, kad, salūstot Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta autopacēlājam, dzīvību zaudēja deviņi bērni, savas pilnvaras nolika iekšlietu ministrs Dainis Turlais.
Valdību krišanas pamatā līdz šim tādi ārkārtas notikumi nav bijuši. Pirmā atjaunotās Latvijas valdība, kas demisionēja, bija Valda Birkava kabinets 1994. gada rudenī. “Latvijas ceļa” politiķis Birkavs atkāpās, jo koalīciju pameta Latvijas Zemnieku savienība.
Andris Šķēle atkārtoti demonstrējis, ka demisiju var izmantot arī kā pakāpienu tālāku politisko pozīciju nostiprināšanai saskaņā ar hrestomātisko teicienu: “Es atgriezos lai strādātu.” Piemēram, 1997. gada janvārī premjers Šķēle aizcirta durvis, jo Valsts prezidents Guntis Ulmanis un kādi vārdā nenosaukti politiķi šauboties par viņa valdības morālajiem principiem. Tomēr valdības veidošana viņam tika uzticēta atkal. Otrreiz tā paša gada jūlijā Tautas partijas politiķa Šķēles valdība krita, jo “Latvijas ceļš” un “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK draudēja izstāties no koalīcijas viņa diktatorisko metožu dēļ. Savukārt Vilis Krištopans 1999. gadā atkāpās, kad “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK izjauca valdības stabilitāti, slēdzot vienošanos ar Tautas partiju, kas atradās opozīcijā. Jāņem gan vērā, ka 90. gadu beigas bija laiks, kad valdību stabilitāti īpaši ietekmēja oligarhu grupējumu aizkulišu cīņas, par kurām ierindas pilsoņi varēja tikai nojaust.
“Jaunā laika” līdera Einara Repšes valdības pilnvaru laiks ilga no 2002. gada 7. novembrim līdz 2004. gada 9. martam. Kabinets sagruva, jo Repšem radās grūtības atrast kopēju valodu ar koalīcijas partneriem, vispirms jau ar Latvijas Pirmās partijas vadītāju Aināru Šleseru. Repšes kabinets izjuka, kad bija kļuvis par mazākuma valdību. Līdzīga iemesla dēļ savu eksistenci 2004. gada decembrī beidza nākamais, Induļa Emša kabinets. Kādu laiku tas spēja eksistēt ar opozīcijas atbalstu, taču nolika pilnvaras, Saeimai neapstiprinot budžetu.
Nedaudz dramatiskāks jau bija Tautas partijas līdera Aigara Kalvīša 2006./2007. gada valdības gals. To noteica opozīcijas un arī sabiedrības neapmierinātība ar tautpartijiešu valdības stilu un politiskā takta trūkumu. Pēdējais piliens izrādījās KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova atstādināšana, kam sekoja pikets pie Saeimas un opozīcijas organizēts protesta mītiņš Doma laukumā, plašāk pazīstams kā “Lietussargu revolūcija”.
Latvijas Pirmās partijas/”Latvijas ceļa” politiķim Ivaram Godmanim nācās uzņemties valdības grožus kā krīzes premjeram, taču novērst valsts ekonomisko lejupslīdi pasaules krīzes apstākļos Godmanis nespēja. Viņa valdība, apstiprināta 2007. gada 20. decembrī, krita 2009. gada 12. martā, paverot ceļu “Vienotības” un Valda Dombrovska ērai. Lielā mērā Ministru prezidenta Godmaņa demisiju veicināja ne tikai katastrofa budžeta ieņēmumos un valsts balansēšana uz maksātnespējas robežas, bet arī 2009. gada 13. janvāra vakara grautiņš Vecrīgā.
