Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
28. oktobris, 2013
Drukāt

ECT spriedums Katiņas lietā izraisījis neapmierinātību, taču paver ceļu tālākai rīcībai (6)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Katiņas traģēdijas upuru piederīgo prasības izskatīšana Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kā jau tika ziņots, ir noslēgusies. Viņiem neizdevās panākt Krievijā notikušās (no 1991. līdz 2004. gadam) Katiņas lietas izmeklēšanas atsākšanu un iespējamās kompensācijas 1940. gadā nogalināto poļu radiniekiem, tāpēc visumā ECT spriedums izraisīja Polijā lielu neapmierinātību. Taču Strasbūras tiesas atzinums par Krievijas puses pārkāpumiem, tai atsakoties sniegt paskaidrojumus un attiecīgos dokumentus 2004. gadā pārtrauktās izmeklēšanas sakarā, paver ceļus tālākai rīcībai. Poļiem ir pamats prasīt pieeju šiem “aizslepenotajiem” dokumentiem, un, spriežot pēc Katiņas upuru ģimeņu asociācijas nostājas, tas arī tiks konsekventi darīts. Protams, ar politiķu un diplomātu neiztrūkstošu atbalstu.

Patiesības un visu ar Katiņu saistīto apstākļu noskaidrošana ir nozīmīgāka par kompensācijām. Bet šis darbs un kopumā darbs pie staļiniskā totalitārā režīma noziegumu dziļākas izpētes apstājas pie Krievijas slepeno arhīvu durvīm. Lai arī attiecībā uz konkrēto Katiņas gadījumu vairs nav nekādu šaubu, kas par to ir atbildīgs un kas lēma par poļu virsnieku un intelektuālās elites pārstāvju iznīcināšanu. Gan jāatceras, ka ne visi nošautie bija etniski poļi – bija arī ebreji, ukraiņi u. c., taču viņus vienoja piederība Polijas valstij, kuru saskaņā ar Kremļa un nacistu kopīgajiem nodomiem vajadzēja iznīcināt. Tagad, pēc 73 gadiem, toreizējā ģeopolitisko norišu kopaina būtībā ir visai skaidra. Paliek jautājumi par noteiktu personu lomu, apsvērumiem un notikušā detaļām, bet tie nav mazsvarīgi, un upuru pēctečiem ir visas tiesības saņemt uz tiem pienācīgu atbildi.

Kopš dzelzs priekškara krišanas vairāki ievērojami vēsturnieki ir devuši savu ieguldījumu šīs tēmas un citu ar totalitāro režīmu noziegumiem saistītu tēmu un kopsakarību atklāšanā. Viens no viņiem – Timotijs Snaiders grāmatā “Asinszemes”, kura Eiropā kļuva par īstu dižpārdokli, rak-sta: “Visa padomju ideja par Lielo Tēvijas karu balstījās uz uzskatu, ka tas sākās 1941. gadā, kad Vācija iebruka PSRS, nevis 1939. gadā, kad Vācija un Padomju Savienība kopā iebruka Polijā. Citiem vārdiem, saskaņā ar oficiālo stāstu teritorijas, kas bija pievienotas 1939. gada agresijas rezultātā, bija kaut kā jāuzskata par vienmēr bijušām padomju zemēm, nevis par laupījumu, kas gūts karā, kura sākšanā Hitleram nācis talkā Staļins.” Domājams, ka šis secinājums palīdz saprast daudzu dokumentu nepieejamības iemeslus.

Tā ir problēma, kura skar arī Latviju, kur 1940. – 1941. gada vēstures tā sauktie baltie plankumi, ko drīzāk jādēvē par sarkanajiem, neko īpaši nesamazinās: NKVD specvienību uzbrukumi robežpunktiem Masļenkos un Šmaiļos, Višinska vadītā “sociālistiskā revolūcija”, daudzu ievērojamu cilvēku nogalināšana, Litene… Pagaidām šos notikumus nav skaidrāk izgaismojusi arī Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisija. Taču mūsu vēsturnieki savu iespēju robežās ir darījuši diezgan daudz, ko nevar teikt par politiķiem, kuru iespējas aizstāvēt valstisko pašcieņu starptautiskā mērogā ir daudz plašākas. Tas pat būtu vēl svarīgāk par sarkanbaltsarkanās lentītes piespraušanu pie uzvalka atloka nacionālo svētku dienās.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. ari Katiņas upuri Atbildēt

    Sovjetiem loti patīk stāsti par Brestas cietoksni, tā varonigo aizstāvešanu un seno poļu zemi vini sauc par savu socialistisko dzimteni, Taču ir padomju melu vēsturnieku noklusets fakts ir tas, ka Brestas cietoksni aizstaveja divas reizes Un pirma reize bija 1939.gada septembri , kad tur vācu speki ielenca poļu garnizonu un nedēļu netika cietoksnī. Guderiāns tad apgaja cietoksni un devās talāk uz austrumiem, kur satikas ar mīļotajiem sabiedrotajiem, ar kuriem kopā uzsaka pasaules karu . Ta ka Molotova- Ribentropa pakts un tā pielikumi paredzeja, ka robeža būs gar Bugas upi, vāciesi paklausigi atgāja atpakaļ uz rietumiem, kopa ar sovjetiem uztaisija uzvaras parādi Brestas pilsēta un atstaja Brestas cietokšņa ienemsanu sarkanas armijas zinā. Tajā esošie polu karavīri vispar neko nesaprata, no sākuma šiem frici, pec tam komisāri uzbrūk,t.i.atbrīvo.Krievi ari dienas tris centušies cietoksni ieņemt, tad kaut ka ar viltu un solijumiem piespieduši poļus padoties. Neviens solijums netika pildits, visi Brestas cietokšņa aizstāvji tika nošauti Katiņā.Šito stāstu neviens sovjetu v/esturnieks negrib pat iedomaties, kur vel pieminet Vācieši kara memuaros gan piemin, ka Brestu nācas ieņemt divas reizes, un pirmā reize pret poliem bijusi nesekmiga,

  2. Pardaugavas “lielaa staba”pakaajee jaaizlabo gadskaitli ,ir jaabuut 1939-1945!

  3. ECT ir Eiropas psedoliberalu-multi-kulti,sociku,zidu un komunistu pereklis.
    Nekadus lemumus,kuri atmaskotu Launuma Imperijas noziegumus,sagaidit no viniem nevar.

  4. šmeiser42>sprīdītim Atbildēt

    Ak ,Sprīdīt.Sprīdīt !Tie laiki,ko Tu un daudzi citi gaida pienākam ,V A R B Ū T ,es atkārtoju ,varbūt ,pienāks pēc nakošajām Saeimas vēlēšanām,kad visi šodienas politiskie mēsli būs aizskaloti jūriņā ,bet tās politiskās caurbiras,kas sākušas parādīties saziņas līdzekļos ,netiks ievēlēti…Bet jautājums šoreiz nav par to ! Kādā no saviem iepriekšējiem komentāriem izteicu cerību,ka Vīzentāla centra korišiem nu pienācis laiks ķerties pie komunistisko slepkavu meklēšanas plašajā Krievijā.Interesanti būtu uzzināt ,kas lietas labā tiek darīts ?Varbūt LATVIJAS AVĪZE var sniegt kādu tiēšām ekskluzīvu interviju ar Vīzentāla c.vadību ?

  5. …tikai Latvijas politiķiem “pašcieņa” ir neizprotams svešvārds, apmēram tāds pats kā “abrakadabra”. Diemžēl, bet fakts.
    “Kad pienāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz (utt.)”

Draugiem Facebook Twitter Google+