Viedokļi
Komentāri

Māra Libeka: Katls joprojām vārās 8


Māra Libeka
Māra Libeka
Foto – Valdis Semjonovs

Sabiedrība neuzticas varas spējai parūpēties par valsts iedzīvotājiem – šī atziņa izskanēja, vērtējot SKDS aptaujas datus Saeimā rīkotajā konferencē par risinājumiem veselības aprūpes finansēšanai. Visās konferencēs, kas pēdējos gados ir rīkotas par naudas trūkumu medicīnai, tiek rādīta veselības aprūpes posta aina, kurā iekļauti starptautisko organizāciju dati par Latvijas nespēju izkļūt no pēdējām vietām Eiropas Savienības valstu vidū darbspējīgu cilvēku, grūtnieču un zīdaiņu mirstības ziņā. Ikreiz arī tiek uzsvērti lielie iedzīvotāju līdzmaksājumi no personīgajām kabatām. Konferences dalībniekiem Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam un bankas monetārās politikas pārvaldes vadītājam Uldim Rutkastem nācās vilties, jo viņu ideja par obligātajiem papildu maksājumiem darbspējīgiem iedzīvotājiem no 100 līdz 450 eiro gadā polises iegādei izkrita cauri tam fonam, kuru iezīmēja konferences referenti. Medicīnai iztrūkstošie 300 miljoni būs jāatrod valsts naudas makā, neuzliekot papildu finansiālo slogu iedzīvotājiem. Vai nodokļi tiks pārdalīti par labu medicīnai? Tas ir lielais jautājums, uz kuru joprojām nav skaidras un pārliecinošas atbildes. Ja atbilde būtu atrasta jau deviņdesmitajos gados, tad šodien nebūtu jāšausminās, ka cilvēki mirst, naudas trūkuma dēļ vai garo rindu dēļ netiekot pie ārsta (pēc “Eurostat” datiem, 2013. gadā gandrīz pusi mirušo jeb 6478 cilvēkus varēja glābt, un šī situācija nav uzlabojusies), bet aptuveni 5000 cilvēku ik gadu kļūst par invalīdiem.

Tas katls, kurā ielikta ideja par valsts obligāto veselības apdrošināšanu, vārās jau kopš 90. gadu vidus, kad valdība bija “Latvijas ceļa” rokās, un turpināja vārīties, kad tā nonāca Tautas partijas rokās. Toreizējie ministru prezidenti Māris Gailis, Andris Šķēle, Guntars Krasts, finanšu ministri Andris Piebalgs, Aivars Kreituss, labklājības ministri Andris Bērziņš, Vladimirs Makarovs, veselības valsts ministri Pēteris Api-
nis, Juris Viņķelis un citu jomu politiskie pārzinātāji nespēja novērtēt, kādas sekas radīs viņu gribas trūkums īstajā laikā pieņemt lēmumus par ilgtermiņa veselības aprūpes finansējumu. Kad Lietuvas un Igaunijas valdības parādīja savu politisko gribu un pieņēma lēmumu par valsts obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu, Latvijas valdības savās deklarācijās fiksēja apņemšanos vistuvākajā laikā izstrādāt un pieņemt likumu par obligāto veselības apdrošināšanu, izdarīt izmaiņas nodokļu likumdošanā, samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālā nodokļa apjomu proporcionāli veselības apdrošināšanas obligātā maksājuma apmēram, kā arī optimizēt pārējo nodokļu politiku utt. Tā tas palika, lai tagad sāktos viss no gala.

Igaunija šogad svin 15 gadus, kopš, ņemot vērā starptautiski atzītus principus, izveidots veselības apdrošināšanas fonds. Šajā valstī jau no 90. gadu vidus ir veidots uzkrājums veselības aprūpei, kas ļāva daudz vieglāk nekā Latvijā pārdzīvot krīzes laiku. Kaimiņvalstī politiķi kopā ar Sociālo lietu ministriju, kas atbild arī par veselības aprūpi, patlaban spriež, kā nodrošināt stabilu finansējumu nākotnē, jo ik gadu izdevumi veselības nodrošināšanai pieaug divreiz ātrāk nekā kopējais patēriņa līmenis un sabiedrība arvien straujāk noveco. Igaunijā un Lietuvā secināts, ka, visticamāk, ar veselības apdrošināšanas nodokli nepietiks, būs jāpalielina ieguldījumi no valdības izdevumiem, varbūt pat jānovirza medicīnai daļa no dividendēm vai akcīzes nodokļa, vai arī alkohola un tabakas nodoklis. Latvija šajā jautājumā no abām kaimiņvalstīm ir atpalikusi par vairāk nekā divdesmit gadiem un joprojām par veselības apdrošināšanu runā kā par mūžīgo laimi, uz kuru tiekties.

LA.lv