Mobilā versija
Brīdinājums +1.2°C
Johanna, Hanna, Jana
Piektdiena, 15. decembris, 2017
19. janvāris, 2017
Drukāt

Katrai dienai vismaz vienu smaidu. Saruna ar Kristīni Garklāvu

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

LNT rīta raidījuma “900 sekundes” allaž pozitīvi noskaņotā moderatore un televīzijas žurnāliste Kristīne Garklāva tikko nosvinējusi dzimšanas dienu, tagad izbauda Latvijas balto ziemu un priecājas par katru brīdi, ko iespējams pavadīt kopā ar dēliem – Ernestu un Frici.

 

Raugoties uz tevi ēterā agros rītos allaž smaidīgā omā, gribot negribot jādomā, ka esi tā dēvētais cīrulis, kam agra celšanās nav šķērslis labai omai.

Varu pielāgoties gan dzīvei rītos, gan vakaros, tomēr vairāk laikam esmu rīta cilvēks. Ziemassvētku brīvdienās lasīju līdz vēlai naktij, cēlos vēlu un šķita, tas man der, tomēr, atceroties universitātes gadus, kad pēdējā brīdī bija jānodod kursa darbi, man labāk patika celties no rīta, jo vakarā vairs nestrādā galva. Tā īsti pamostos tikai darbā, pirms ētera. Līdz tam esmu tādā robotiņa režīmā, kurā viss sadalīts pa minūtēm – no modinātāja līdz braucienam uz darbu. Tur tieku pie rīta kafijas, un diena var sākties.

 

Esi kādreiz pirms raidījuma aizgulējusies?

Vienu reizi šajos 11 gados! Biju piemirsusi uzlikt modinātāju. Uz ēteru paspēju, tikai šī bija vienīgā reize, kad biju kameru priekšā bez grima!

 

Vienpadsmit gadi ir ilgs laiks! Tev patīk tā pastāvīga ziņu adrenalīna deva vai varbūt – būšana notikumu virpulī?

Abi. Ziņas nav atraujamas no manas dzīves, nevaru abstrahēties no tā, kas notiek apkārt. Tā nav paralēlā dzīve, bet dzīves daļa. Man patīk būt ziņu mutulī. Šī ir arī iespēja parādīt lietas, kuras ir svarīgas man. Vēl man patīk stāstīt cilvēkiem par lietām, par kurām viņiem vajadzētu zināt. Prieks stāstīt kaut ko jaunu. Varbūt caur šiem stāstiem iepazīt citus cilvēkus, bet vislabāk – mainīt priekšstatu par kādu. Izaicinājumu ir daudz, un tie dara šo darbu pievilcīgu. Man patīk pats sarunas process. Ikdienas rīta intervijās tas ir jaunumu un izziņas process. Man patīk saprast, kāpēc kaut kas notiek tieši tā, un prasīt atbildību no tiem, kam jāatbild. Lielās intervijas, kad braucam ciemos pie personībām – tās ir kā svētki. Pie cilvēkiem cenšos braukt kā “balta lapa”- līdz ņemot zināšanas par cilvēka darbiem un sasniegumiem, bet bez emocionālās bagāžas. Tas tāpēc, lai ikreiz spētu iepazīt cilvēku no jauna, bez iepriekš izveidotiem priekšstatiem, lai varētu izveidot pati savas attiecības ar šo cilvēku. Pagājušajā nedēļā, piemēram, man bija lieliska iespēja iepazīst jubilāru Viktoru Lapčenoku – brīnišķīgs cilvēks!

 

Tev ir darbs, kurā viss mainās 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Tu spēj kādreiz domās “nebūt darbā”?

Ziņas laikam ir prātā vienmēr. Bieži vien, lasot laikrakstus, skatoties televīziju, pieķeru sevi vērtējam – ak, cik labi žurnālists noformulējis jautājumu, es arī tā gribētu pajautāt. Vai arī to, cik labi uzrakstīta intervija, cik trāpīti atrasts cilvēks, kuru bija vērts intervēt. Tomēr tad, kad esmu pilnīgi prom, piemēram, mežā, cenšos mežu “nekrāpt ar ziņām”. Veltīt pilnu laiku tam. Protams, ja mežs deg, pārslēdzos reportiera režīmā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+