Latvijā
Vēsture

Katrai meitenei savs vācietis. Svešu karavīru un vietējo meiteņu mīlestībā dzimušie “kara bērni”18


Latvijas Universitātes doktorants Oskars Gruziņš.
Latvijas Universitātes doktorants Oskars Gruziņš.
Foto – Timurs Subhankulovs

Svešu valstu karavīru un vietējo meiteņu mīlestībā dzimuši “kara bērni” okupētajās zemēs bija Otrā pasaules kara dzīves realitāte. Kara bērnu fenomens Latvijā, tāpat kā faktiski visā Austrumeiropā, gadu desmitiem pieskaitīts pie ļoti jūtīgiem, pat nevēlamiem tematiem, un LU Sociālo zinātņu fakultātes doktorants OSKARS GRUZIŅŠ ir pirmais, kurš pie tā ķēries.

Pētniecība notiek ES Marijas Sklodovskas-Kirī mācību inovatīvā projekta “Karā dzimušie bērni – pagātne, tagadne un nākotne” ietvaros. Norvēģijai Otrā pasaules kara mantojums, piemēram, ir 10 –12 tūkstoši tā saukto vācu bērnu. Latvijā tādas statistikas nav, un var droši sacīt, ka arī nebūs. Tā ir ļoti personīga, tikai apjaušama lieta. Turklāt Latvijas “kara bērniem” šobrīd jau ir ap 70 gadu. Sadarbojoties ar Okupācijas muzeju, Gruziņš savam pētījumam visā Latvijā meklē un intervē cilvēkus, kuri dzimuši 1941.–1949. gadā un kuru mātes jau pirms kara bija Latvijas iedzīvotājas, bet tēvi – kara gaitā mūsu zemē ienākuši Vācijas vai padomju armijas karavīri. Līdz šim savāktas nedaudz vairāk kā 30 intervijas. “Latvijā bieži skatāmies uz Otro pasaules karu kā krievu karu pret vāciešiem, bet intervijās atspoguļojas, ka tas nav tik vienkārši. Man ir intervijas ar vācu, krievu, ukraiņu, baltkrievu, austriešu, Sudetijas vācu (kuru māte pozicionējusi kā čehu) un Donbasa kazaka bērniem. Tā ka ne vienmēr var sacīt, ka tie ir “krievu” vai “vācu bērni”,” stāsta Gruziņš.

Jūsu pētījumā “vācu” vai “krievu bērni” liekami pēdiņās, jo precīzāk runāt par padomju armijas un Trešā reiha karavīru bērniem?

O. Gruziņš: Arī Trešā reiha karavīrus vēl var dalīt vērmahtam piederīgajos, kas bija tikai vācieši, un ieroču SS vienībās, kur bija dažādas nacionalitātes. Latvijā bija arī nīderlandieši, somi, tāpat spāņu “zilās divīzijas” karavīri. Viņu bērni intervijās man gan nav parādījušies. Arhīva dokumenti liecina, ka līdz pat kara beigām vācu karavīri nedrīkstēja oficiāli precēt latvietes, jo latviešu rases statusu nacistiskajā Vācijā tā arī nenoteica. Mēs bijām “nevācieši”, ko varētu pārvācot, tātad rases ziņā ne tik labi kā, piemēram, norvēģi, bet arī ne tik “slikti” kā poļi, kurus vispār uzskatīja par pārvācošanas necienīgiem. Bet realitāte bija tāda, ka okupētajās teritorijās, vismaz Latvijā, daudzi vērmahta karavīri šos rasu noteikumus ignorēja. Precēties nevarēja, taču attiecības bija diezgan neslēptas. Vācu karavīri “sita kanti” latviešu meitenēm. Okupācijas muzejā glabājas kādas, šķiet, baltvācu meitenes, kas pārcēlusies uz Vāciju, sarakste ar draudzenēm Rīgā. Viņām bija apmēram 20 gadu. Sarakste notiek latviešu valodā. Vēstulēs tiek ļoti bieži pieminēts, kā viņām “piesējušies” vācu karavīri, kā aicina uz teātri, kā raksta no frontes, kā tiek sūtītas paciņas. Tur ir epizode, kur viena meitene bijusi ar vācieti teātrī, kad pienākusi klāt cita, nosaukusi rupjā vārdā un pateikusi: “Tu nedari savai ģimenei godu.” Un šī meitene ir šokā par to. Vēstules ir izcilas, jo brīžiem draudzenes tajās sāk filozofēt, ko nozīmē iet sabiedrībā ar okupācijas varas zaldātiem un vai viņi meitenes vispār ciena. Tur ir tādas dziļas domas. Izskan arī frāze: “Katrai meitenei ir savs vācietis.” Šīs vēstules liecina, cik atklāti toreiz viss notika.

To jau var redzēt arī vācu okupētās Rīgas ielu fotogrāfijās.

Jā, bet tas bija liels konflikts starp to, kā vācu zaldātiem pēc ideoloģijas vajadzētu uzvesties, un to, kā notika. Protams, dzimumattiecības jau notika dažādos apstākļos, un Latvijā bija arī vērmahta karavīriem paredzēti vairāki publiskie nami. Tajās intervijās, kuras esmu uzklausījis, pārsvarā tomēr ir runa par mīlestību, par abpusēji brīvu gribu. Dažkārt stāstos izskan, ka pārtikas un citu dzīvei nepieciešamu lietu trūkuma apstākļos tas bijis “izdevīgi”. Vienā gadījumā meiteni, kura vēlāk kļuva māte, vecāki apzināti sūtījuši iepazīties. Zināms, šajos stāstos ir gan fakti, gan interpretējami ģimenes nostāsti. Piemēram, māte paņēmusi nodarbināšanai lauku saimniecībā padomju karagūstekni, par kuru meita pasmējusies, ka laikam māte tā rīkojusies apzināti, jo šis vīrietis bijis viņas, tas ir, meitas, “tips”. Tai saimniecībai bijis daudz zemes, bet dzīvojamajā ēkā iekārtojies vācu štābs. Pēc kara šai meitenei bija bērns no karagūstekņa. Interesanti, ka kaimiņus izsūtīja, taču šo ģimeni ne. To jau nekad vairs nenoskaidros, taču, iespējams, tieši šīs draudzības ar padomju karagūstekni dēļ. Vismaz tā intervijā apgalvoja viņu bērns.

Viena lieta, ko karavīra bērnam pēc tam stāstīja māte, otra – kā reāli notika. Kā ar vardarbību?

Tas joprojām ir ļoti jūtīgs jautājums. Man bijusi tikai viena intervija par to. Tā bija vardarbība no padomju karavīra puses. Smags gadījums. Nav brīnums, ka cilvēki par tādiem nevēlas runāt. No visām intervijām trīs ir netiešas, tātad tādas, kur par karavīra bērna likteni stāsta trešā persona. Arī par šo gadījumu stāstīja radiniece. Ja runā kopumā, tad no “vācu bērniem” mātes padomju režīma laikā bieži slēpa, kas ir viņu tēvi. Nereti tas vēlāk atklājās, kā radu “klačas”. Laukos, ja kādai meitai piedzima bērns, visi apkaimē par to zināja. Dažkārt ģimene tūlīt pēc tam pārcēlās uz citu dzīvesvietu. Viens kungs savai mātei par tēvu bija paprasījis tikai 55 gadu vecumā, pirms tam to pārrunājot ar radiem. Ir bijuši gadījumi, ka bērnam viņa vecvecāki tiek pozicionēti kā vecāki, bet māte – kā māsa. Tādai rīcībai bija vairāki iemesli. Pirmkārt, bērnam vairs nebija jautājumu par tēvu. Otrkārt, arī mātei bija iespējams pasargāt sevi no vientuļās mātes slavas, jo toreiz jau uz šo statusu lūkojās citādi nekā tagad. Skaitījās, ka bērnam labāk nezināt, kas ģimenē noticis kara laikā. Identitātes krīze, lielā vēlme uzzināt savu izcelšanos – tā ir viena no atšķirībām, kas nodala “vācu” no padomju karavīru bērniem. Man ir iespaids, ka pirmie vairāk centušies noskaidrot savus ciltskokus, meklē arhīvos, raksta Starptautiskajam Sarkanajam Krustam. Padomju karavīriem bērniem tēvs dzīves laikā pārsvarā bijis klāt, kamēr otriem – kā miglā tīts. Tomēr kopumā klusuma ievērošana par tēviem novērojama abos gadījumos.

Padomju karavīru gadījumā bija lielākas iespējas nodibināties ģimenei. Trešā reiha karavīru gadījumā nekad?

“Nekad” arī nevar teikt! Ir viens ļoti interesants gadījums ar austrieti, kurš slēpās kādā lauku saimniecībā līdz 1946. gadam. Kad piedzima bērns, tēvs laikam saprata, ka svarīgāk par savas dzīvības saglabāšanu ir glābt bērna dzīvi un savu mīlestību. Viņš aizgāja un pieteicās. Viņu jau gatavoja sūtīšanai uz filtrācijas nometni un, visticamāk, uz Sibīriju, kur to droši vien gaidīja nāve. Tad šī viņa mīlestība, viņa bērna māte ņēma ratus, apbraukāja visus radus un paziņas, lūdzot iedot, ko katrs var. Stāsta, ka sanākuši pilni rati ar pienu, gaļu un citiem produktiem. Bijusi arī nauda un vērtslietas. Tas viss aizvests uz vietējo čekas māju. Un viņa šo cilvēku “izpirka”! Viņš vēlāk nomira Latvijā. Taču tas ir viens, faktiski ārkārtas izņēmuma gadījums.

Kā ar sazināšanās valodām?

Latvijā ne krievu, ne vācu valoda nevienam nebija sveša, līdz ar to apstākļi komunikācijai un mīlestībai bija labvēlīgi. Mēs kā tauta allaž esam bijuši diezgan internacionāli. Rīga vienmēr bijusi metropole, Latgalē dzīvojuši baltkrievi, poļi, krievu vecticībnieki, Kurzemē – vācieši. Tas jau arī radīja kaut kādu sabiedrības attieksmi. Varbūt tur nozīme bija arī bailēs no totalitārā režīma ievērotajam klusumam, bet Latvijā kara bērni salīdzinājumā ar rietumvalstīs un ziemeļvalstīs dzimušajiem netika tik ļoti stigmatizēti. Latviešiem jau tas nebija nekas jauns! Arī jaunās mātes bieži nāca no etniski jauktām ģimenēm. Ar to mēs ļoti atšķiramies no pārējās Rietumeiropas un tā, kas notika, teiksim, Norvēģijā, kur valdība un sabiedrība ļoti agresīvi vērsās pret “vācu bērniem”. Latvijā svešas valsts karavīra un latvietes bērns sabiedrībā netika uztverts kā ienaidnieka bērns.

Kāda ir jūs interviju ģeogrāfija?

Visa Latvija. Jo nav nekādas sistēmas, kā varētu šādus cilvēkus atrast. Viņi nekur nav uzskaitīti. Savus sludinājumus izplatu visur, kur vien varu. Arī pašvaldībās un pašvaldību izdevumos. Arī “Latvijas Avīzē” tas bija publicēts vairāk reižu. Lielākoties intervijas notiek ārpus Rīgas, laukos. Mani tiešām pārsteidz, ka veidojas it kā divi poli – visbiežāk braucam intervēt uz vietām ap Daugavpili vai Liepāju.

Jūsu pētījumam ir īpatnējs hronoloģiskais periods 1941.–1949. gads…

Tematu vajadzēja noformulēt, taču tagad skaidrs, ka nav bijis īsti precīzi. Man ir intervija ar cilvēku, kurš atbilst visiem kritērijiem, bet dzimis 1950. gadā, un man ir arī saruna ar cilvēku, kurš tāpat atbilst kritērijiem, kaut dzimis 1940. gadā. Lieta tāda, ka Latvijā padomju karabāzes ierīkoja jau 1939. gada rudenī saskaņā ar Latvijas un PSRS sadarbības līgumu. Parastajiem zaldātiem no šīm bāzēm nekādi kontakti ar Latvijas sabiedrību netika ļauti, viņi bija izolēti. Bet virsnieki gan ne. Viens no viņiem iepazinās ar latviešu meiteni Rīgas Latviešu biedrības namā. Bet 1950. gadā dzimušajam vecāki bija iepazinušies šeit, taču viņš pats kā padomju militārpersonas bērns piedzima padomju karabāzē Somijā. Arī tas ir vienreizējs gadījums.

Vai var jau izdarīt kādus secinājumus par to, kā bērna izcelsme ietekmēja viņa tālāko dzīvi? Ko toreiz rakstīja dokumentos, ja tēva “nebija”?

Man zināmi vairāki gadījumi, kad bērni tikai nejauši pēc daudziem gadiem uzzina, kā cēlušies. Vācu okupācijas vara, vadoties no Norvēģijas rūgtās pieredzes, bija nolēmuši, ka tādos gadījumos bērna tēvu reģistrēt nav obligāti. Anketā ievilka svītru. To pašu pieļāva arī padomju okupācijas laikā. Secinājumus vēl īsti izdarīt nevaru, taču, manuprāt, arī tas ir rādītājs, ka padomju varai “vācu bērnu” ķerstīšana nelikās svarīga. PSRS cilvēkus varēja viegli represēt arī daudzu citu iemeslu dēļ. Var sacīt, ka 80% “vācu bērnu”, ar kuriem esmu runājis, viņu izcelšanās tika veiksmīgi apslēpta. Kara juceklis ļāva to viegli izdarīt. Varēja pateikt, ka tēvs kritis. Un arī padomju varu tāds paskaidrojums laikam apmierināja. Savdabīga lieta – daudzi “vācu bērni” kļuva par kompartijas biedriem! Protams, liecībās ir arī bērni, kuri tiek kopā ar vecākiem izsūtīti, taču tas nav bioloģisko iemeslu dēļ, kamēr Norvēģijā pēc kara diskriminācija notika tieši tamdēļ. Norvēģietēm, kas precējušās ar vācu karavīriem, atņēma pilsonību – kā mātei, tā bērnam. Bērnus mātēm arī atņēma.

Bieži pieminat Norvēģijas skarbo piemēru, bet “kara bērni” ir arī Vācijā un citās kara skartajās zemēs.

Norvēģijas gadījums ir ļoti izteikts un daudz analizēts. Pētniecības iniciatīva nāca no pašiem norvēģu kara bērniem. Norvēģija šim jautājumam pievērsās tikai tad, kad paši kara bērni saorganizējās un piespieda valsti rīkoties. Tas notika ļoti vēlu, tikai 21. gadsimta sākumā. Kvantitatīvā datu analīze liecina, ka, salīdzinot ar pārējiem viņu paaudzes bērniem, kas piedzima vientuļajām mātēm, šiem “vācu bērniem” visi dzīves sekmju rādītāji bija zemāki. Viņi vairāk cieta no psiholoģiskām un veselības problēmām, viņiem ir zemāks izglītības līmenis, bijusi zemāka alga. Visi rādītāji, ko vien varam iedomāties, viņiem ir bijuši zemāki. Līdzīgi bijis Dānijā, kur piedzima 6–8 tūkstoši “vācu bērnu”, taču Norvēģijā tomēr situācija bija smagāka. Tāpat Vācijā no sabiedroto karavīriem dzimušajiem bērniem dzīves rādītāji ir zemāki, kaut ne tik izteikti sociālajā vai algu jomā, cik psiholoģisko un veselības problēmu dēļ. Jāatceras, ka vācu sabiedrība tomēr bija nacisma ideoloģijas caurausta un vācu sievietes tuvība ar nevācieti arī tūlīt pēc kara skaitījās nodevība. Vissmagāk bija tām vācietēm, kurām bērni piedzima no afroamerikāņu karavīriem. Skolās pret “kara bērniem” vienaudžu attieksme Rietumeiropā bija ļoti nežēlīga. Vispār šīs lietas ir ļoti grūti aptveramas, kad runa vairs nav par simtiem, bet tūkstošiem un simtiem tūkstošu. Iedomājieties, cik sieviešu Vācijā tika izvarotas! Un cik no viņām atzina, ka tikušas izvarotas? Tāpēc jebkurš skaitlis par to nebūs pareizs, jo ir runa par sabiedrībā apslēpto. Piemēram, Polijā, kur sabiedrības atriebības līmenis tādām vientuļajām mātēm un viņu bērniem bija augsts, manam kolēģim no Augsburgas universitātes, kara bērnu projektā ir ļoti grūti atrast intervējamos, jo visu komunistu valdīšanas laiku tā skaitījās nevēlama tēma. Turklāt vācu un padomju karavīru bērnu jautājums skaitījās vienlīdz nepatīkams, jo pirmajā gadījumā tika uzdots jautājums par kontaktiem ar iebrucējiem, bet otrajā – par “atbrīvotāju” rīcību.

P. S. Ja esat Latvijas “kara bērns”, vai tādu zināt, Oskars Gruziņš būtu pateicīgs par sniegto informāciju. Lūdzu rakstiet “oskars.gruzins@lu.lv” vai zvaniet 28254186.

LA.lv