Mobilā versija
+1.4°C
Lūcija, Veldze
Trešdiena, 13. decembris, 2017
24. marts, 2017
Drukāt

Rihards Bargais: Katram ir savs personīgais Jēzus (6)

Foto - Jānis IndānsFoto - Jānis Indāns

Rihards Bargais: "Dzīvē viss ir kopā un vienlaikus, traģiskajā ir komiskais, komiskajā traģiskais, piepaceltas emocijas pavada piezemēts naturālisms, bet triviāliem sīkumiem pēkšņi cauri izspīd lielas dzīves patiesības."

Dzejnieks Rihards Bargais (1969) dzimis Džūkstes “Karogu” mājās. Dzīvojis Slampē, Liepājā, Rīgā un Ķekavā. Trīs gadus mācījies Rīgas Pareizticīgo garīgajā seminārā. Strādājis apsardzē, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, izdevniecībā “Atēna” par maketētāju, kā arī par Latvijas Televīzijas raidījuma “100 g kultūras” vadītāju.

Publicējis dzeju periodiskos laikrakstos “Karogs”, “Liesma”, “Latvijas Jaunatne”, “Literatūra un Māksla”, “Nakts” un citur. Iznākuši divi dzejas krājumi – “Mīļvārdiņi” (2003) un “Labi” (2005), īsprozas krājums “Tenkas” (2012) un autobiogrāfiskās prozas darbs “Plikie rukši” (2017). Pazīstams kā lirisks provokators, kura darbi pievēršas dzīves trauslumam un cilvēka seksualitātei, izmantojot skarba melnā humora formātu un jaucot iztēli ar reāli eksistējošām personām. Krājums “Tenkas” kļuva par iemeslu vairākus gadus ilgam tiesas procesam, kurā vairākas instances apmierināja dzejnieces Agitas Dragunas prasību pret Rihardu Bargo par goda un cieņas aizskaršanu, taču Augstākās tiesas Senāts 2012. gada septembrī atcēla sākotnējo spriedumu, tādējādi radot svarīgu precedentu latviešu literatūrā – vienlaikus iezīmējot strīda robežas, taču arī pasakot, ka literatūru nav iespējams vērtēt pēc žurnālistikas vai publiskas runas kritērijiem. “Tenku” process bija nozīmīga robežšķirtne Bargā radošajā un personīgajā dzīvē, uz laiku pat apstādinot viņa literāro darbību.

 

– Cik lielā mērā – izjūtās, ne procentos – jūsu darbi, tostarp “Plikie rukši”, ir autobiogrāfiski?

R. Bargais: – Grāmatas sākumā atrodas paskaidrojums, ka visi varoņi un notikumi ir izdomāti un ir tikai atspulgs kādā deformētā apziņā. “Plikie rukši” ir autobiogrāfisks darbs tādā nozīmē, ka tajā aprakstīta mana dzīve tāda, kāda tā dzīvo manā apziņā, un tas ne vienmēr simtprocentīgi atbilst tam, kas notika realitātē, vai tam, kā tas dzīvo citu cilvēku apziņā. Tā ir mana subjektīvā pasaule, mana privātā realitāte, mans greizais spogulis. Atskatoties pagātnē, it sevišķi 30 līdz 40 gadu senā pagātnē, daudzas līnijas ir izplūdušas, varoņu vārdi samainījušies vietām, daži vārdi mainīti apzināti, daži neapzināti. Manu kaimiņieni varbūt nesauca Ludmila, bet Emma, es, iespējams, brēcu nevis uz skolotāju Eglīti, bet uz skolotāju Ciematnieci, bet piedzīvojums ar sauļošanos laivā notika nevis draudzenes kāzās, bet viņas 30 gadu jubilejā. Es vienkārši vairs neatceros, un tas arī nav tik svarīgi, jo manī šie notikumi atstājuši nospiedumus tieši šādi. Un arī tas nav svarīgi – aprakstītie cilvēki tagad ir kļuvuši par literāriem varoņiem un dzīvo fikcijā. Dokumentālu patiesību grāmatā meklēt nevajag. Tā rakstīta kā sava veida ironija par autobiogrāfijas žanru un tajā ir daudz pašironijas. Es it kā maksimāli godīgi aprakstu savas ilūzijas par sevi un savu dzīvi.

– Pēc “Tenkām” rakstījāt, ka esat juties nelaimīgs, dzīvojot laukos. Kā formulējat: kas ir laime, un vai teksti – literāri darbi – vieglāk dzimst laimīgos brīžos vai tieši pretēji?

– Kad 2006. gadā pārcēlos uz dzīvi laukos, sākumā jutos ļoti bēdīgi. Biju izrauts no ierastās pilsētas burzmas, draugu loks bija palicis tālu prom, sabiedriskā dzīve pārtrūkusi un man pietrūka pretimnācēju ielās. Bet tas bija tikai sākumā. Laime ir tāds diezgan vispārīgs un neko neizsakošs vārds. Emocijas vispār nav labākais ceļvedis, tās parasti ievelk vienā vai otrā grāvī, un tām ir īss derīguma termiņš. Tāpēc mani sacerējumi nav īpaši izdaiļoti ar poētiskiem salīdzinājumiem, refleksijām un viedokļiem. Patiesībā mani kaitina tēlainība, arī citu rakstnieku sacerējumos, visādas pilnīgi liekas vārdu vinjetes, puķītes, krāsiņas un metaforiņas. Tekstu nevajadzētu radīt, atrodoties emocionālu stihiju varā, bet raugoties uz tām no malas. Katrs mazais notikums, ja to neitrāli apraksta no sākuma līdz beigām tādu, kāds tas ir, pats pasaka visu, tas jau ir simbolisks pats sevī. Svarīgi tajā atrast galvenos atbalsta punktus un raksturojošos lielumus. Rakstnieki dažreiz grēko ar izvēlīgu attieksmi, par kaut ko runājot, bet kaut ko noklusējot. Parasti noklusē nepatīkamo un apkaunojošo, bet to, kas paliek pāri no realitātes, ciku cakām apcako. Un tad rodas vai nu komiski sacerējumi, vai traģiski, vai melodramatiski, vai episki piepacelti, vai, tieši otrādi, naturālistiski. Bet dzīvē tā nenotiek, dzīvē viss ir kopā un vienlaikus, traģiskajā ir komiskais, komiskajā traģiskais, piepaceltas emocijas pavada piezemēts naturālisms, bet triviāliem sīkumiem pēkšņi cauri izspīd lielas dzīves patiesības. Ar iedvesmu rakstot, bieži sanāk pārspīlēt tajā vai citā virzienā, pēc tam pie rakstītā jāatgriežas un visas jūteļošanās, attieksmes un spriedelēšanas jāsvītro nost tā, lai paliek tikai notikums pats par sevi. Tad tajā veidojas nepieciešamais spriegums, kas strādā visos virzienos. Laimīgums vai nelaimīgums nav svarīgs, svarīgs ir adekvātums un precizitāte.

– Vai ticat Dievam?

– Dievs ir absolūti privāta pieredze, visindividuālistiskākā parādība pasaulē, stāstīt kādam citam par to ir muļķīgi. Tie, kas to dara, visdrīzāk par Dievu neko nezina, – ja zinātu, tad zinātu arī, cik bezjēdzīgas ir tādas runas. Tie, kuri savu Dievu redz, zina, cik tas ir neiz­stāstāmi, bet tie, kuri neredz, arī neieraudzīs un nesapratīs, lai ko viņiem stāstītu. Mani pašu arī neinteresē citu reliģiskā pieredze, jo tā ir viņu pieredze un uz mani neattiecas. Bez kādas negatīvas pieskaņas, tas tā vienkārši ir. Katram savs personīgais Jēzus katra paša sirds vidū. Un vispār – Dieva lietas ir slepenā informācija, ar kuru nevajadzētu vieglprātīgi apkārt svaidīties. Par savu pieredzi mazliet, pieļaujamā daudzumā un formā, esmu uzrakstījis grāmatā.

 

Prozas ABC

Literatūrzinātniece Bārbala Simsone: “Rihards Bargais kā spilgta personība mūsdienu latviešu literatūrā būtu saistāms ne tikai ar kultūras dzīves skandāliem, bet pirmām kārtām ar spēju talantīgi, iejūtīgi, krāsaini un vispārcilvēciski attēlot sabiedrības marginālo pusi, jomas, no kurām daļa Rietumu sabiedrības joprojām novēršas un par kurām izvēlas nerunāt, piemēram, homoseksualitāti, dažādu atkarību problēmu un tamlīdzīgi.”

 

plikieruksiFragments no Riharda Bargā jaunākās grāmatas “Plikie rukši”.

“1977. gadā pirmklasniekiem zīmēšanas stundā bija uzdota tēma “Par ko es vēlos kļūt”. Es šaubījos starp rakstnieku un aktieri, un beigās uzzīmēju Karlsonu uz jumta kores, kas nozīmēja, ka tomēr aktieris. Pēc pāris gadiem radās iespēja šo sapni īstenot – es iestājos Slampes bērnu dramatiskajā pulciņā, kuru vadīja foršā, pupainā Anita ar asiņaini uzkrāsotajām lūpām. Vasaras brīvlaikā mēs iestudējām ludziņu par Pepiju Garzeķi, un 1. septembrī pēc svinīgā akta visas klasītes organizēti devās uz Kultūras pili, kur notika ludziņas pirmizrāde. Pepiju tēloja klasesbiedrene Anda – meitene ar garām, melnām bizēm un lielām, nešpetnām acīm. Izrādē piedalījās vēl divi varoņi, Tomijs un Annika. Tomiju tēloju es, bet Anniku – kāda meitenīte, kuras vārdu vairs neatceros. Visa skola sanākusi, visi svinīgi skatās, bet mēs tik pēlējam visu pēc kārtas, un sufliere piepalīdz, ja kaut kas aizmirstas. Līdz vietai, kur Pepija atgriež krānu un visa istaba pieplūst pilna ar ūdeni. Tad Pepija, kārtīga kapteiņa meita būdama, uzrāpjas uz galda un sauc – Jūrā vētra, glābjas, kas var! – bet es, uzrāpies uz viena no krēsliem, pēkšņi nolemju improvizēt un kliegdams – Es nāku! –, lecu no krēsla uz galda pie Pepijas. Tā tas netika iestudēts, galds tādam svaram nebija piemērots un zem mums blīkšķēdams sabruka. Mēs ar Pepiju attapāmies uz grīdas starp atlūzām un, glābdami situāciju, turpinājām vēcināties ar rokām, tēlojot peldēšanu, bet skatītāju zālē, to redzot, sākās nekontrolējama jautrība. Viss pašplūsmā, Anita aizkulisēs ārprātā, sufliere vispār mēma. Kolosāli.

Līdzīga situācija manā dzīvē atkārtojās pēc daudziem gadiem, kad vadīju “100 g kultūras” un režisore mani salika kopā ar Krivadi un Frīdvaldu par rakstnieka sociālo lomu. Scenārijs tas pats, tikai Pepijas vietā Krivade, es kā Tomijs, bet Frīdvalds, pieņemsim, Annika. Atgrieztais krāns kā runas par Krivades pupiem, salauztais galds kā izteicieni par vairošanos, Slampes bērni kā televīzijas skatītāji, bet audzinātāja Ārija kā mana televīzijas mamma Anita.

Tāpēc es saku, ka nākotnē nekā jauna nav, tā jau sen ir 
pagājusi.”

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. …un katram savs pedāļskapis.
    ar visiem bargajiem pasīvajiem / aktīvajiem skapja partneriem.

  2. mans Jēzus ir brūnajā divlitrenē ar maldinošo uzrakstu “ekoloģisks”…

  3. Tapat ka katram savs stalins.. It seviski ka popus un partorgus macija 1 partijas skola…, tikai specifiku konkretizeja…, bet merki un metodes tas pasas – sabazt batonus= apcakaret un izmantot. Tapec pec Perestroikas tie atri ari salida baznicas…
    Tikai kas tie par cilvekiem lidzigajiem…, kuriem tadus vajag…?????

  4. Pēc apraksta izklausās pēc neomarksistu sabiedrības graušanas kompleksa daļas šis.

  5. Forši, Rihard. Man patīk intervija un arī teksti. Tevī nav nīkulīgais un čīkstošais dzejnieks, kuram piedēvē nu jau intravertā iekopšanu un reizē pasludinot cilvēka nespēju tikt galā ar minimālo dzīves normu. Viss, galu galā ir cilvēka prāta un prāta stāvoklī iespējamā atklāsme. Nu, patīk, kā Tu runā, kā ir, ar literāta cienīgu piesitienu it visā. Reti labs gabals i no žurnālista, i no Tavas puses.

Draugiem Facebook Twitter Google+