Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
26. septembris, 2016
Drukāt

Par “Limuzīna” popularitāti un vai būs “Rūdolfa mantojuma” otrā daļa? Režisoram Jānim Streičam – 80 (13)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Šodien režisoram, scenāristam, rakstniekam un gleznotājam Jānim Streičam aprit 80. dzimšanas diena. Šajā sarunā par dzīvi caur kino, gleznām un grāmatām.

– Jūsu filmas raksturo latviskums un tāda īpaša dzīves patiesuma garša. Tā īpaši meklēta, priekšā pateikusi intuīcija vai tur ir kāds cits noslēpums?

J. Streičs: – To tikai Dievs zina. Tāpat kā to, kāpēc sanācis tā, ka mans dzīves ceļš ir vijies cauri visiem Latvijas novadiem. Kā dziesmā: “Daugav’s abas malas mūžam nesadalās.” Esmu piedzimis Latgalē, runāt un staigāt sācis Kurzemē, ar Piebalgu mani saista literatūra un draudzība ar Paulu Putniņu… Un katram novadam sanācis pa filmai: “Cilvēka bērns” Latgalei, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” Vidzemei, “Likteņdzirnas” Kurzemei, bet traģiskās un drūmās “Svešās kaislības”, kuras tagad tiek atjaunotas un restaurētas, – Zemgalei. Rīga mani kopš bērnības vilināja ar teātriem. Tāpēc šī mīlestība ir iemiesota filmā “Teātris”. Tur Anglija ir tikai spēle, kurā piedalās to gadu Latvijas teātru zieds. Aktieri bija ar mieru pasmieties par savām vājībām.

Vai es pats tā kārtoju savu likteni, ka tieši tā ir gājis? Nē taču! Kādreiz notiek brīnumainas lietas, ko var nosaukt par providenci. Un tas ar mani ir dažbrīd gadījies. Citkārt filmas varoni tu meklē caur simtiem kilometru un tūkstošiem pretendentu, bet, piemēram, “Cilvēka bērnā” pats pirmais puika atnāk tas īstais. Protams, tad to nezinājām, turpinājām meklējumus Ludzā, Preiļos, Daugavpilī. Bet galu galā palikām pie Andrīša Rudzinska. 1991. gada ziema izkusa, kā nebijusi. Tas bija sāpīgs trieciens manai iecerei. Ko darīt? Braucu uz Rēzekni filmēt ziemu bez sniega. Gadās arī tādas. Paldies Dievam, Adamovas ezers bija aizsalis. Tur plānoju izvērst lielāku darbību, lai parādītu Aizgavēņa priekus uz ledus. Taču brauciena laikā no pelēkajām debesīm uz kailo zemi bira tādi ka sniega miltiņi. Un arī nākamo dienu. Zeme kļuva bālāka. Un trešajā dienā tā mūs pārsteidza ar balto mirdzumu. Brīnums, ka vai raudāju aiz pateicības Dievam.

Pirms rakstīju scenāriju “Teātrim”, es šo Somerseta Moema romānu biju izlasījis trīs reizes un man galvā jau bija sava kino versija. Taču šad tad ielūkojos pirm­avotā. Un tā rakstot skatu, kur Džūlija, aizejot no Toma, iemet renstelē viņa dzīvokļa atslēgu, es gribēju izlasīt, kā to ir aprakstījis romāna autors. Meklēju kā latviešu, tā krievu valodā… Nav! Biju šokā. Izjutu kaut ko pārdabisku un paši no sevis izlidoja vārdi: “Tā. Filma jau ir uzņemta.” Es gara acīm redzēju šo ainu no jau gatavās filmas. Rakstīšanas laikā man zvana kinostudijas ražošanas vadītājs Harijs Kinstlers: “Jāni, tu?” Un es atbildu: “Jā, Somersets Moems klausās…” Harijs sāka smieties. Es nesapratu, par ko, jo patiešām neizlikos, nejokoju, vienkārši tik ļoti biju iedziļinājies romānā. Un ne velti tagad dažus manus tekstus pieraksta Moemam. Nu kaut vai: “Jo lielāks aktieris, jo lielāka pauze.” Viens to citēja pat Saeimā no tribīnes kā angļu rakstnieka domugraudu. Es smejos: “Es tevi iesūdzēšu tiesā par manu autora tiesību pārkāpumu!”

– Vai jums kādreiz rodas vēlēšanās pašam tā vienatnē paskatīties savas kādreiz uzņemtās filmas?

– Nu nemaz, jo neviena filma nav izdevusies, kā bija izsapņota, iecerēta… Bet par to skatītājiem nav jāzina. Ja nu vienīgi televīzijai veidotais “Meistars”. Daudziem tas neko neizteiks, bet tajā ir vērtības, kas zināmas tikai man. Pat rekordi. Televīzijā filmu uzņemšanas laiks ir daudz īsāks nekā lielā ekrāna filmām. Dega studijas plāni. Ārstējoties sanatorijā, desmit dienu laikā pārstrādāju viena iesācēja scenāriju, realizējot tajā 14 Maskavas TV vadības prasības, saglabājot pašcieņu un nekļūstot par iztapoņu. Piemēram – komjaunatnes darbs. Lūdzu, manējie dodas uz Latgali filmēt Ēvalda Valtera spēlēto Latgales podnieku, kurš nikni dauza ikvienu krūzi, kam kaut mazākais brāķītis. Un tad filmējot paspēju 10 dienas pakavēties slimnīcā, lai sadziedētu kuņģa čūlu. Grupa pa to laiku atpūtās. Filma man bija visīstākā radošā darbnīca, kurā daudz ko pārbaudīju un nostiprināju.

– Un tomēr, ja no vairāk nekā trīsdesmit filmu klāsta jums būtu jānosauc trīs, par kurām esat pateicīgs liktenim?

– Tad no jau minētajām: “Teātris”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un “Cilvēka bērns”. Tālāk nāktu “Mans draugs nenopietns cilvēks”, “Likteņdzirnas”, “Svešās kaislības” un “Aizaugušā grāvī viegli krist”, kur viss no dzīves ņemts, ar aktieriem izspēlēts vesels laikmets. Reiz režisors Leonīds Leimanis teica, ka režisors visā savā mūžā var uzņemt septiņas filmas. Tā pa īstam. Cik tad man tur sanāca? (Pasmaida.)

Pievienot komentāru

Komentāri (13)

  1. No Kurzemes siliem plašajiem
    Līdz Viļakas pakalniem skaistajiem,
    No Sārnates jūrmalas kāpām
    Līdz Balkānu brīvdabas parkam,
    No Liepājas piekrastes moliem
    Līdz Zilupes ūdeņiem dzirkstošiem,
    No Mēmeles , Mūsas tikšanās vietas
    Līdz Salacai , Burtniekam ziemeļos-
    Tā Dzimtene mana –
    Ar siliem , pļavām un laukiem,
    Ar Daugavas ūdeņiem plašiem un rāmiem-
    Tā Latvija mana –
    Kas vieno mūs kopā pie Gaiziņa takas
    Un augšup mūs ved , lai skatīt mēs varam,
    Cik Latvija skaista un plaša –
    No Baltijas jūras līdz Lubānam lielajam,
    Tu- mana Dzimtene – Latvija esi !

    Jānim Streičam – 80 !

  2. Limuzīns, Teātris un Cilvēkbērns- filmas un mākslas darbi, kuri pieskaras sirdij. Dažas citas filmas- tajās var novērtēt kvalitatīvu darbu.
    Ne Likteņdzirnas, ne Rūdolfa mantojums mani “neuzrunāja” , kā tagad modē teikt. Kaut kas vairāk, kaut kas mazāk, bet J. Streičs ir vairāku meistarstiķu autors. Ar to pilnīgi pietiek, lai viņš būtu uzskatāms par augstākās raudzes Meistaru. Ja arī citi darbi nav tik spoži, tas nemazina kvalitāti. Tautas mīlestība ir neizmērojama balva, kuru var tikai nopelnīt, bet nekad- nopirkt.

  3. Daudz laimes un labu veselību Režisoram! Bet…kāds nu var būt “Rūdolfa -2” variants bez lieliskā un sirsnīgā Romkas! Jo bez Romualda “Rūfolfa” citu nevaru iedomāties un pareizi dara Režisors, ka to nedara. Var un vajag kādu citu, jaunu filmas šedevru radīt, ko arī novēlu izcilajam Jānim Streičm, ar Radītāja dzirksti apveltītajam Režisoram!

  4. Ļoti skaistas tās filmas,un vēl kad filmā ir aprakstīti,tās filmas varoņi,jo ir prieks par mūsu Latviju,ka ja nevari viņu apceļot,tad redzi to filmās. Daudz laimes jubilāram,tik apaļajā jubilejā,novelu veselību un dzīves prieku,turpmākajiem gadiem.

  5. Zīļuks, cepuri pacēlis,
    kastanim uzsauc – labrīt-
    Pasaule vaļā,
    mums jādodas
    ceļā pirms sniegi krīt!
    Uzkāpsim kalnā visaugstākā,
    vēji kur “sunīšus” spēlē,
    laidīsim saknes visstiprākās
    mūsu mīļajā zemē!
    Sarma Upesleja
    Lai ar vien ir dzīves spars, radoša darbība
    prieks un Mīlestība!

  6. J.Streiča filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un “Mans draugs – nenopietns cilvēks” par padomju laiku,
    ir kā spogulis, kurā var skatīties un skatīties, nevis stenēt, gausties vai pelnus bērt uz galvas. Jaunība vienmēr ir skaista bijusi, ja vien ir kā tai latgaliešu dziesmā – “….darbs, maize uz galda un saime ap galdu”. Sumināts, Meistars!

  7. Visu cieņu Streiča kungam! Es piederu pie tiem (un zinu, ka neesmu tāds vienīgais), kuriem tuvākas ir režisora “ārzemju” filmas – “Teātris” (mana mīļākā visos laikos Latvijā tapusī filma) un, manuprāt, nepelnīti mazliet ēnā palikusī “Nepabeigtās vakariņas”. No latviskajām man patika tikai “Likteņdzirnas”. Slavenais “Limuzīns” nav priekš manis, man grūti pateikt, kas tieši, bet kaut kas no tās atgrūž. Bet tā jau, protams, gaumes lieta – zinu, ka lielākajai daļai latviešu tieši šī filma ir sirdij vistuvākā. Tiešām brīnums, ka viens un tas pats režisors var būt gan tik dziļi nacionāls, un, tai pat laikā, tik ļoti eiropeisks. Ar milzīgu aizrautību lasīju cien. režisora atmiņu grāmatu. Tik dziļš cilvēciskums to caurstrāvo! Tāda labestība! Atmiņās par laikabiedriem tiek izcelts tas labākais, kas viņos bija, autors nekad nenolaižas līdz “dzeltenajam” līmenim, kaut dzeltenā materiāla, protams, kino vidē netrūka ne tagad, ne toreiz. Pēc grāmatas izlasīšanas tāda sajūta, it kā būtu saņēmis kādu pozitīvu lādiņu. Un saproti, ka autors ir viens ļoti foršs vecis! (sorry:D). Vienu mazu “ķiptīgu” piezīmi tomēr atļaušos – atgādināšu par Andra Šķēles slavināšanu 90 – jos gados! Nu bet katram jau gadās kļūdīties! Novēlu visu to labāko,..pirmām kārtām veselību! Un ļoti ceru sagaidīt vēl kādu atmiņu grāmatu. vai – vēl labāk – vairākas!

  8. Sirsnigs sveiciens jubileja daudz veselibas prieka daudz idejas jaunas filmam
    Paldies par filmu liktendzirnas
    Es zinu tas vietas kur filmetas gan puces gan buses pilskalnu jo pati esmu bijusi Matkulniece bet tagat dzivoju vane 3km no pucem

  9. SIRSNIGS SVEICIENS JUBILEJA .
    PALDIES PAR SKAISTO MATKULES FILMU
    LIKTENDZIRNAS ES TUR BLAKUS DZIVOJU TAI MAJAI KUR UZNEMTAS LIKTENDZIRNAS
    KAD UZNEMA FILMU DZIVOJU MATKULE

    • Noskatijos Liktendzirnas, bezgaumiga, samakslota filma. Filmu skatities var pateicoties R.Paula muzikai. Bet Pagastmajas misterijas-bezgaumibas kalngals. Rudolfa mantojums-darga filma par miljoniem, bet apsoluti nevelk uz Oskaru.

  10. Jauki. Lai nu Streiča kungam laba veselība un spēks cienīgi paveikt iesākto. Bet par to Rūdolfa mantojuma 2. daļu – varbūt tiešām arī nevajag.

    • Lai jubilaars pats izlemj vajag vai nevajag.
      “Ruudolfa mantojums” – katram latvietim taa jaapatur praataa un sirdii, nacionaalaas pashapzinjas celshanai. Izcila rezhisora izcila filma. Lai gan – vai tad vinjam ir arii kaada necila?

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+