Par “Limuzīna” popularitāti un vai būs “Rūdolfa mantojuma” otrā daļa? Režisoram Jānim Streičam – 80 13
Šodien režisoram, scenāristam, rakstniekam un gleznotājam Jānim Streičam aprit 80. dzimšanas diena. Šajā sarunā par dzīvi caur kino, gleznām un grāmatām.
– Jūsu filmas raksturo latviskums un tāda īpaša dzīves patiesuma garša. Tā īpaši meklēta, priekšā pateikusi intuīcija vai tur ir kāds cits noslēpums?
J. Streičs: – To tikai Dievs zina. Tāpat kā to, kāpēc sanācis tā, ka mans dzīves ceļš ir vijies cauri visiem Latvijas novadiem. Kā dziesmā: “Daugav’s abas malas mūžam nesadalās.” Esmu piedzimis Latgalē, runāt un staigāt sācis Kurzemē, ar Piebalgu mani saista literatūra un draudzība ar Paulu Putniņu… Un katram novadam sanācis pa filmai: “Cilvēka bērns” Latgalei, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” Vidzemei, “Likteņdzirnas” Kurzemei, bet traģiskās un drūmās “Svešās kaislības”, kuras tagad tiek atjaunotas un restaurētas, – Zemgalei. Rīga mani kopš bērnības vilināja ar teātriem. Tāpēc šī mīlestība ir iemiesota filmā “Teātris”. Tur Anglija ir tikai spēle, kurā piedalās to gadu Latvijas teātru zieds. Aktieri bija ar mieru pasmieties par savām vājībām.
Vai es pats tā kārtoju savu likteni, ka tieši tā ir gājis? Nē taču! Kādreiz notiek brīnumainas lietas, ko var nosaukt par providenci. Un tas ar mani ir dažbrīd gadījies. Citkārt filmas varoni tu meklē caur simtiem kilometru un tūkstošiem pretendentu, bet, piemēram, “Cilvēka bērnā” pats pirmais puika atnāk tas īstais. Protams, tad to nezinājām, turpinājām meklējumus Ludzā, Preiļos, Daugavpilī. Bet galu galā palikām pie Andrīša Rudzinska. 1991. gada ziema izkusa, kā nebijusi. Tas bija sāpīgs trieciens manai iecerei. Ko darīt? Braucu uz Rēzekni filmēt ziemu bez sniega. Gadās arī tādas. Paldies Dievam, Adamovas ezers bija aizsalis. Tur plānoju izvērst lielāku darbību, lai parādītu Aizgavēņa priekus uz ledus. Taču brauciena laikā no pelēkajām debesīm uz kailo zemi bira tādi ka sniega miltiņi. Un arī nākamo dienu. Zeme kļuva bālāka. Un trešajā dienā tā mūs pārsteidza ar balto mirdzumu. Brīnums, ka vai raudāju aiz pateicības Dievam.
Pirms rakstīju scenāriju “Teātrim”, es šo Somerseta Moema romānu biju izlasījis trīs reizes un man galvā jau bija sava kino versija. Taču šad tad ielūkojos pirmavotā. Un tā rakstot skatu, kur Džūlija, aizejot no Toma, iemet renstelē viņa dzīvokļa atslēgu, es gribēju izlasīt, kā to ir aprakstījis romāna autors. Meklēju kā latviešu, tā krievu valodā… Nav! Biju šokā. Izjutu kaut ko pārdabisku un paši no sevis izlidoja vārdi: “Tā. Filma jau ir uzņemta.” Es gara acīm redzēju šo ainu no jau gatavās filmas. Rakstīšanas laikā man zvana kinostudijas ražošanas vadītājs Harijs Kinstlers: “Jāni, tu?” Un es atbildu: “Jā, Somersets Moems klausās…” Harijs sāka smieties. Es nesapratu, par ko, jo patiešām neizlikos, nejokoju, vienkārši tik ļoti biju iedziļinājies romānā. Un ne velti tagad dažus manus tekstus pieraksta Moemam. Nu kaut vai: “Jo lielāks aktieris, jo lielāka pauze.” Viens to citēja pat Saeimā no tribīnes kā angļu rakstnieka domugraudu. Es smejos: “Es tevi iesūdzēšu tiesā par manu autora tiesību pārkāpumu!”
– Vai jums kādreiz rodas vēlēšanās pašam tā vienatnē paskatīties savas kādreiz uzņemtās filmas?
– Nu nemaz, jo neviena filma nav izdevusies, kā bija izsapņota, iecerēta… Bet par to skatītājiem nav jāzina. Ja nu vienīgi televīzijai veidotais “Meistars”. Daudziem tas neko neizteiks, bet tajā ir vērtības, kas zināmas tikai man. Pat rekordi. Televīzijā filmu uzņemšanas laiks ir daudz īsāks nekā lielā ekrāna filmām. Dega studijas plāni. Ārstējoties sanatorijā, desmit dienu laikā pārstrādāju viena iesācēja scenāriju, realizējot tajā 14 Maskavas TV vadības prasības, saglabājot pašcieņu un nekļūstot par iztapoņu. Piemēram – komjaunatnes darbs. Lūdzu, manējie dodas uz Latgali filmēt Ēvalda Valtera spēlēto Latgales podnieku, kurš nikni dauza ikvienu krūzi, kam kaut mazākais brāķītis. Un tad filmējot paspēju 10 dienas pakavēties slimnīcā, lai sadziedētu kuņģa čūlu. Grupa pa to laiku atpūtās. Filma man bija visīstākā radošā darbnīca, kurā daudz ko pārbaudīju un nostiprināju.
– Un tomēr, ja no vairāk nekā trīsdesmit filmu klāsta jums būtu jānosauc trīs, par kurām esat pateicīgs liktenim?
– Tad no jau minētajām: “Teātris”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un “Cilvēka bērns”. Tālāk nāktu “Mans draugs nenopietns cilvēks”, “Likteņdzirnas”, “Svešās kaislības” un “Aizaugušā grāvī viegli krist”, kur viss no dzīves ņemts, ar aktieriem izspēlēts vesels laikmets. Reiz režisors Leonīds Leimanis teica, ka režisors visā savā mūžā var uzņemt septiņas filmas. Tā pa īstam. Cik tad man tur sanāca? (Pasmaida.)
