Vidzemes reģionā uz konkursa “Eiropas gada pašvaldība 2013” finālu tika izvirzītas trīs pašvaldības – Alūksnes novads, Valmieras pilsēta un Amatas novads. Jau zināms, ka Valmiera uzvarējusi nominācijā “Pašvaldība kultūrai”, Amatas novads – nominācijā “Pašvaldība Eiropas Savienības vērtību popularizēšanai”, bet Alūksnes novads šajā nominācijā ieguvis atzinību.


“Ne sev, bet valstij!”

Lasītākie

Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis

VIDEO. “Sēžu ceļmalā un netieku mājās!” Latviete ar asarām acīs stāsta par nedienām ar elektroauto

Kokteilis

Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17

Lasīt citas ziņas

Alūksnes ievērojamākais zīmols saistās ar vācu mācītāja Johana Ernsta Glika (1652 – 1705) vārdu. To nosaucis katrs aptaujātais pētījumā par pilsētas pazīstamību, stāsta novada sabiedrisko attiecību speciāliste Evita Aploka. Viņa gan piebilst, ka šodien ir ne mazāk interesantu, nozīmīgu tradīciju, notikumu, projektu, kas īstenoti iedzīvotāju labā.

Viens no tādiem ir sadarbība ar Francijas pilsētu Marsanēlakoti. Tā aizsākās 2009. gadā, kad Marsanēlakotes mūzikas centra direktors Saša Dišeins starptautiskā projektā “Mūzika vieno Eiropu” pirmo reizi dzirdēja Ernsta Glika Alūksnes valsts ģimnāzijas pūtēju orķestra jaunos mūziķus. S. Dišeins bijis pārsteigts, ka Latvijā un tādā nelielā pilsētā kā Alūksne jaunieši spēj tā muzicēt. Viņu tas tik ļoti ieinteresēja, ka atbrauca uz Latviju, uz Alūksni. Kopš tā laika viņš te bieži viesojies gan kopā ar franču mūziķiem, gan Marsanēlakotes pašvaldības delegāciju. Pērn franču pūtēju orķestris kopā ar alūksniešiem sniedza emocionālu koncertu, pulcējot vairākus tūkstošus skatītāju. Šovasar alūk­snieši devās atbildes vizītē. Francijā plīvoja Latvijas karogs, atkal skanēja pūtēju orķestru marši, franču bērni dziedāja latviešu dziesmas. Pasākums izvērtās tik iedvesmojošs, ka abām pusēm nu ir jaunas idejas šā projekta turpināšanai.

NMPD mediķim piespriests vien nosacīts sods par kļūdu, kuras cena bija jaunas sievietes dzīvība

VIDEO. Senajā Olimpijā iespaidīgā ceremonijā iedegta olimpiskā lāpa, atzīmējot atlikušās 100 dienas līdz Parīzes olimpiskajām spēlēm

Uzbekistānas izcelsmes rozīnēs konstatēta toksiska ķīmiskā viela; PVD aizliedzis tās ievest ES

Ernsta Glika Alūksnes valsts ģimnāzijā pārliecināmies par pūtēju orķestra enerģisko spēli un meiteņu grupas defilē priekšnesumu. Vareni! Bet ģimnāzijas direktore Daina Dubre-Dobre vedina uz skolas vēstures muzeju. Daudzo eksponātu vidū divi karogi. Uz abiem ar zīda diegiem izšūts “Alūksnes valsts ģimnāzija” un skolas devīze: “Ne sev, bet valstij!”

Skolas vēsturisko karogu 1944. gadā, dodoties trimdā, kā vislielāko dārgumu toreizējais skolas direktors paņēma sev līdzi uz ASV, bet, Latvijai atgūstot neatkarību, atveda atpakaļ uz Alūksni. Tagad pienācis laiks par šo simbolu parūpēties, tas tiks iekonservēts un turpmāk glabāsies stikla vitrīnā. Bet tā vietu skolas ikdienā ieņems jaunais, identiskais, ko šovasar darinājusi karogu meistare Ausma Apša. Jaunais karogs tiks iesvētīts šā gada valsts svētkos 18. novembrī.

Turpinot par Alūksnes “zīmoliem”, noteikti jāpiemin Zušu festivāls, ko šeit rīko īsi pirms Jāņiem ar dažādām malēniskām atrakcijām, turklāt pašvaldība īpaši gādā, lai svētku reizē tos varētu iegādāties par krietni zemāku cenu. Alūksnē apskatām Sabiedrības centru, kas kļuvis par mājvietu nevalstiskajām organizācijām, Viktora Ķirpa Ates brīvdabas muzeju Kalncempju pagastā. Bet Jaunannas pagastā iepazīstamies ar jaunizveidoto izglītības iestādi – Jaunannas mūzikas un māksla pamatskolu. Šāda veida izglītības iestādes Latvijā vēl esot retums, jo tā īsteno gan pirmsskolas, gan pamatizglītības, gan arī septiņas mūzikas un mākslas programmas.

Pilsētas 
galvenā iela – Gauja


Valmierā darbojas vienīgā digitālā klase Latvijā. Tā izveidota Valmieras 5. vidusskolā ar kompānijas “Samsung” atbalstu. Direktore Rudīte Markus skaidro, kā pie tās tikuši: “Mūsu skolā mācās SOS bērnu ciemata 13 skolēni. “Samsung” sniedz atbalstu SOS ciematam, arī šoreiz viņu iecere bija uzdāvināt bērniem planšetdatorus, bet tad nolēma, ka tiem nepieciešams plašāks lietojums. Tā radās ideja, ka mūsu skolā jāierīko digitālā klase. Kopīgiem spēkiem, iesaistoties arī pašvaldībai, kas izremontēja klases telpu, esam pierādījuši, ka arī ļoti senā skolas ēkā, kas celta 1939. gadā, var strādāt ar modernajām tehnoloģijām.”

Digitālā klase aprīkota ar 30 planšetdatoriem, internetpieslēgumu, jaudīgu serveri, bezvadu printēšanas sistēmu, ērtu datoru uzlādēšanas skapi. Turklāt Valmieras pilsētas dome finansiāli nodrošinājusi darba vietu IT laborantam, kas skolēniem palīdz planšetdatora problēmgadījumos. Vērojam, kā 11. klases audzēkņi darbojas matemātikas stundā. Vismaz vienas skolas vienā klasē bijušā izglītības ministra Roberta Ķīļa ideja par planšetdatoru katram skolēnam ir īstenojusies. Tiesa, ar datoriem skolēni strādā skolā, uz mājām tos neizsniedz. Vispirms jau tādēļ, ka tā ir dārga prece, viens dators maksā ap 300 latiem. Turklāt tos izmanto arī citu klašu skolēni ne tikai matemātikā, bet arī dabas zinātņu, fizikas un informātikas stundās. Līdzīga digitālā klase vēl esot tikai Igaunijā, palepojas skolas direktore.

Vienīgā Latvijā esot arī Valmieras bērnu zupas virtuve, ko izveidoja tradicionālo konfesiju draudzes pirms vairāk nekā desmit gadiem. Zupas virtuve, tagad arī tīrības telpa “Mazgā mutis” ar dušu un veļas mašīnu atrodas Kristīgās žēlsirdības centrā. To atbalsta arī pašvaldība.

“Šobrīd pusdienās ierodas vairāk nekā 100 bērnu no trūcīgām, sociāli neaizsargātām un no daudzbērnu ģimenēm. Ir viena ģimene, kuras bērnus ēdinām jau 13 gadus,” stāsta centra vadītāja Gaida Pevko.

Dienā, kad viesojamies zupas virtuvē, pusdienās ir vārīti kartupeļi, cīsiņš, krējuma mērce, maize, bet desertā – zemeņu mērce ar putukrējumu. Kartupeļi ir vietējo zemnieku audzēti, tāpat arī zemenes, kas savāktas vasarā un tiek glabātas saldētavā. Launagu ēdot pie kopīgā galda, bērnus iemāca apzināties, ka ir cilvēki, kas sarūpē viņiem azaidu. Kāds puisītis nesen teicis – paldies, Dieviņ, par putru un vēl par to, ka māmiņa vesela.

Valmierā skatām arī Valmieras muzeju, slimnīcu, jauniešu centru “Vinda” un Valmieras Valsts ģimnāziju, kuras direktors Jānis Zemļickis ir “Eiropas pilsoņu gada 2013” labas gribas vēstnieks.

Vidzemes 
veiksmes stāsts

“Vidzemes veiksmes stāsts”, tā par Amatas novada vienu no pazīstamākajiem zīmoliem, paša veidoto Amatciemu, saka tā īpašnieks Aivars Zvirbulis. Pirms vairāk nekā desmit gadiem viņa iecere par ekoloģiski būvētām mājām ar salmu jumtiem meža vidū šķita utopija. Vai tās kāds pirks un vai vēlēsies dzīvot tik atšķirti no civilizācijas, meža vidū? Aivars jeb Čiris, kā viņu pazīst plašākā sabiedrībā, tagad gandarīts, jo ideja ir attaisnojusies. Ļoti daudzi, šā gadsimta steigas nogurdināti, tieši sapņo par mītnes vietu tuvāk dabai, tālāk no pilsētas trokšņiem. Dažiem šie īpašumi ir iespēja būt Eiropā.

Ciemats ar katru gadu kļūst plašāks, ainava tiekot veidota mākslīgi, lai katram namīpašumam klāt būtu gabaliņš meža, arī kāda ūdenstilpe un tajā pašā laikā tas būtu noslēpts kaimiņu acīm. Pērn pārdodas 26, bet šogad – jau 15 ekoloģiskās mājas. Pircēji – gan Latvijas, gan Krievijas un citu NVS, kā arī Rietumeiropas valstu pārstāvji. Vienlaikus Amatciems nodrošina darba iespējas vietējiem iedzīvotājiem, šovasar – ap 200 darba vietu celtniekiem, dārzniekiem, apzaļumotājiem, apkārtnes labiekārtotājiem, pat mājskolotājai. Sestdienās uz zaļo tirdziņu ar saviem lauku ražojumiem ierodas apkārtējo pagastu zemnieki. Noņēmēju viņu bioloģiski audzētajai produkcijai netrūkst.

Bet īpaša emocionāla lappuse novada kultūrvēsturē pieder rakstniecei un novada pētniecei Melānijai Vanagai, kura savas ciešanas un atziņas izteikusi grāmatā “Veļupes krastā”. Amatas pamatskolā iekārtots viņai veltīts muzejs, kur ik gadus 25. martā pulcējas politiski represētie, lai tiktos ar skolēniem “Dvēseļu stundā”. Līdzās skolai paši represētie uzbūvēja zemnīcu, kādā Sibīrijas ziemas aizvadīja ne tikai M. Vanaga ar dēliņu, bet ļoti daudzi izsūtītie latvieši. “Tāda būve šobrīd Latvijā ir vienīgā. Tās izskats un iekārtojums rada reālu priekšstatu par dzīvi svešumā,” norāda muzeja vadītāja, latviešu valodas skolotāja Ingrīda Lāce. Viņas stāstījums ir tik aizkustinošs, personisks, ka neatstāj vienaldzīgu nevienu klausītāju.