Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
12. februāris, 2013
Drukāt

Katram pārmaiņu laikam savs sprungulis

Foto - LETAFoto - LETA

Tā, protams, ir tikai sakritība, tomēr amizanta. Pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē Rakstnieku savienībā notika apspriede, kurā lēma, ka beidzot pienācis brīdis izdot Edvarta Virzas “Straumēnus” – darbu, kas okupētajā Latvijā bija aizliegts gandrīz pusgadsimtu.

Savas ilgstošās un varenās ietekmes norietā rakstnieks Arvīds Grigulis toreiz nodimdināja: “”Straumēni” iznāks tikai pār manu līķi.” Diemžēl 1988. gadā tā arī notika, bet Kultūras kanonā ierakstītais Virzas darbs pieredzējis vairākus izdevumus.

Vecais rakstnieks aizstāvēja brūkošā sociālisma pozīcijas, un kopš tiem laikiem daudz kas mainījies. Tomēr vēl arvien atrodas tādi, kuri cenšas saduļķot un samulsināt cilvēku prātus. Iespējams, aiz mūsdienu cīnītājiem pret eiro stāv vēl nepagurušie vakardienas politiķi un arī daudz varenāki spēki, kuri šobrīd skaļi neafišējas, bet kuriem mūsu valsts virzība uz eirozonu nozīmē kārtējo zaudējumu pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO.

Izmantojot valdības nepieļaujami iekavēto un arī nemākulīgo eiro nepieciešamības izskaidrošanas darbu, vēlētājus var viegli noskaņot uz cita meldiņa.

Kuram gan nepatīk mūsu lati, “lasītis” un ozols, vēl labāk, protams, Barontēvs. Tas viss ir tik tuvs, tik skaists, tik saprotams. Eirozona ir tālu no latviešu saprašanas, atrašanās tajā var sagandēt valsts gaišo nākotni, ko sola lats, – tā žūžo cīnītāji pret eiro.

Igaunijā arī bija skaista valūta, kronas, uz kurām greznojās gan bezdelīgas, gan dzejniece Lidija Koidula, tomēr igauņi izsvēra savu situāciju, nākotnes iespējas un nacionālās intereses, un tagad jau otro gadu lieto eiro, kas viņus vēl vairāk piesaistījis Eiropas kopējai telpai. Somija eiro ieviesa 2002. gadā, pievienodamās eirozonai pašā sākumā. Abās valstīs tas notika bez visas tautas balsošanas, jo pilsoņi uzticējās savas valsts vadītājiem. Vai Latvijas vēlētājiem būtu pamats domāt, ka Dombrovska valdība noziedzīgi darbojas pret valsts interesēm? Tāda pamata nav.

Pilnīgi pareizi, Zviedrija un Dānija nav pievienojušās eirozonai, un Norvēģija nav pat ES dalībvalsts. Tomēr mūsu ģeopolitiskais novietojums vairāk līdzinās Somijai un Igaunijai nekā Dānijai, Norvēģijai un Zviedrijai. Protams, arī Zviedrijai un Dānijai ir ģeopolitiskā situācija, kā atgādina eiro pretinieki, bet mūsu, igauņu un somu gadījumā bieži pieredzēts reāls apdraudējums, kas svešs pārējām ziemeļvalstīm. Vērojot, kādas ziņas nes vēji no austrumiem, arī pašlaik ir pamats bažām, tāpēc Latvija izdarītu lielu kļūdu, ja neietu Somijas un Igaunijas ceļu.

Eiro pretinieki apelē arī pie nacionālām jūtām. Neesmu novērojusi, ka eirozonas valstīs patriotisms būtu gājis mazumā. Drīzāk otrādi – vēl noturīgāka piederība Eiropas Savienībai daudzviet devusi ne tikai papildu drošību, bet arī pastiprinājusi nacionālo pašapziņu.

Eiro pretinieki ir līdzjūtīgi, viņi uzsver, ka aizstāv nabadzīgos cilvēkus. Man tas šķiet kā centieni apmānīt, nevis palīdzēt cīņā pret nabadzību. Varbūt patiesībā skaļie cīnītāji aizstāv tos, kuriem zeķē ir lieli nedeklarētu latu uzkrājumi un milzīgas bailes tos pazaudēt?

Sauklis “Ļausim tautai izlemt!” skan cildeni, bet tā īstenošana nozīmētu uz ilgiem gadiem aizkavēt Latvijas attīstību un patiesībā mūsu valsts pašizolēšanos. Laikam visiem vēl nav skaidrs, ka Latvija – tā nav ne Zviedrija, ne Dānija, ne Norvēģija, kas ilgus gadus plaukušas sakārtotas demokrātijas apstākļos un labvēlīgā uzņēmējdarbības vidē spējušas vairot nacionālo bagātību. Ir jāapzinās, ka mūsu gadījumā referendums piesaistītu daudz lielākus spēkus un finansiālos līdzekļus, nekā tos šim nolūkam legāli varētu atrast Latvijā. Tā tas bija pirms referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā un tāpat pirms referenduma par valsts valodu. Var paredzēt, kas šajā referendumā uzvarētu – un tās nebūs nacionālās intereses.

Visa šī jezga patiesībā liecina par to, ka valdošo partiju politiķi nav spējuši cilvēcīgā valodā paskaidrot iemeslus, kāpēc mūsu valstij jātiecas uz eirozonu arī tajā gadījumā, ja eiro klājas grūti.

Latvijai, ja nav par vēlu, visiem līdzekļiem jācenšas tikt projām no rubļa ietekmes zonas – un jo ātrāk, jo labāk. Pievienošanās eiro padarīs spēcīgāku Latvijas tautsaimniecību, un līdz ar ekonomikas augšupeju celsies gan algas, gan pensijas – kā tas notiek Igaunijā. Tas ierobežos inflāciju un novērsīs devalvāciju.

Vēl viens arguments cīņā pret eiro ir cenu celšanās. Jā, valstīs, kas pievienojušās eirozonai, nedaudz cēlušās cenas. Latvijā kādu preču cenas varētu pat kristies, jo daudzas no tām latos maksā tikpat, cik citās ES valstīs eiro, tātad ievērojami dārgāk. Būtu naivi cerēt uz tirgotāju godaprātu – nevar rasties tas, kā nav –, bet domājams, ka tirgus un patērētāji visu saliks savās vietās. Tā tas noticis arī citur.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+