Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
20. augusts, 2014
Drukāt

Uldis Šmits: Katram sava diplomātija

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits

Rietumvalstu sankcijas pret Krieviju, kā jau varēja paredzēt, izraisa dažādu reakciju. Bet, ja tās peļam, būtu jāatbild uz jautājumu, ko darīt, lai mēģinātu apturēt Ukrainas valstiskuma graušanu.

Tas skar ne tikai politiķus, bet arī citas sabiedrībā pazīstamas personas. Ja atceramies, viena no pirmajām savu izvēli izdarīja Krievijā iecienītā latviešu aktrise Guna Zariņa, kura šā gada martā atteicās uzstāties Maskavā un vēstulē izteica protestu “pret Krievijas karaspēka ievešanu Ukrainā un iejaukšanos suverēnas valsts iekšējās lietās”. Droši vien materiālā un arī profesionālā ziņā šāds lēmums aktrisei gluži personiski bija sāpīgs. Tāpat kā režisoram Alvim Hermanim, jādomā, bija ļoti neizdevīgi noraidīt līdzdalību Maskavas Lielā teātra iestudējumā. Jāatceras arī, ka tobrīd Rietumi pārsvarā aprobežojās ar simboliskiem nosodījuma žestiem, bet Latvijā atradās politiskie aktieri, kuri Krievijas agresiju Ukrainā vai nu lāgā nesaskatīja, jo, kā teica Urbanovičs, “nav pierādījumu”, vai sliecās attaisnot, nerunājot par tiem, kas no sirds atbalstīja. Pēc Krimas anšlusa nāca Luhanskas un Doņeckas “tautas republikas”…

Tas, ko sauc par diplomātiju, visu šo laiku darbojās saspringtā režīmā, ieskaitot arī ANO, EDSO un pārējos ietvarus, bet saistošu ANO Drošības padomes rezolūciju pieņemšana nebija iespējama Krievijas veto dēļ, savukārt EDSO nav organizācija, kura mūsdienu Eiropā kaut ko nopietni spēj iespaidot. Obama, Merkele un Kemerons, gandrīz katru dienu zvanīdami Putinam, arī diez ko neiespaido situāciju. Nupat Berlīnē beidzās Krievijas, Ukrainas, Vācijas un Francijas ārlietu ministru sarunas. Atkal bez redzamiem rezultātiem. Protams, visas iesaistītās puses apgalvo, ka “konflikts” jārisina diplomātiskā ceļā. Taču pastāv kāda problēma. Kremļa lietojumā diplomātija, līdzīgi kā ekonomika vai informācija, ir pēdējā laikā bieži piesauktā t. s. hibrīdkara sastāvdaļa. Noderīga, lai vazātu Rietumus aiz deguna, turklāt Kremlis apzinās, ka Eiropa ir spiesta šajā spēlē iesaistīties. Bet, kamēr četru valstu ārlietu ministri diskutēja Berlīnes villā, pastaigājās pa parku un vakariņoja, Ukrainas robežu šķērsoja kārtējā deva ar Putina smago artilēriju un Krievijā sagatavotajiem formējumiem. Ko Maskava noliedz, jo “nav pierādījumu”.

Zaļo vīriņu nestās sērgas tālāku izplatīšanos nevar izslēgt, taču tā, cerams, nesasniegs Baltiju. Tāpēc mums atliek tikai minēt, kā tādā gadījumā izturētos citas Eiropas valstis. ES droši vien ieviestu sankcijas pret agresoru. Tad katrs pie sava galda stūra kalkulētu ekonomisko skādi, un šur tur, piemēram, Kiprā vai Grieķijā, ietekmīgi ļaudis izteiktu jau kaut kur dzirdētu viedokli, ka sankcijas bija murgaina ideja un kas nekaitētu, ja tie latvieši – viņi gan esot lieli fašisti – ļautos savu valsti federalizēt vai vismaz sastādītu Maskavai draudzīgu valdību ar prātīgiem vīriem, kuri (Šlesera vārdiem) varētu ar Putinu pie viena galda sēdēt un visu sarunāt… Tiesa, protesti izskanētu visur un, iespējams, slavenais krievu roka veterāns Andrejs Makarevičs sarīkotu kādu koncertu Latvijas atbalstam, kamēr Krievijas šovbiznesa krējums līdz ar aprindām, kas apgrozās “Jaunajā vilnī”, uzgavilētu invāzijai Pribaltikā. Par laimi, šis scenārijs mums nav aktuāls, tomēr ir pārdomu vērts, apsverot mūsu attieksmi – Latvijas valsts vai, kas varbūt vēl ir svarīgāk, katra paša attieksmi pret Ukrainā notiekošo.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+