Pasaulē
Citur

FOTO: Desmit lietas un vietas, ko apskatīt Gruzijā1


Kaukāza kalni ar pavasara sniega cepurēm.
Kaukāza kalni ar pavasara sniega cepurēm.
Foto: Ilze Pētersone

Kam vien jautā, Gruzijā jau pabijuši vai taisās turp doties, un tā nav sagadīšanās. Kas gruzīnu zemē pievelk latviešus? Vai dabas skaistums, tūkstošgadu vēsture un dievnami, varbūt kvevri vīns un hačapuri?

Iespējams, tā ir patiesa sirsnība, kas mijas ar prasmi gardi pasmieties par kaimiņu, un plašā dvēsele ar mums tik saprotamo smeldzes pieskaņu.

Pēc desmit dienu ceļojuma uz šo jautājumu man ir sava atbilde.

Ceļojuma izdošanās formula nav sarežģīta – omulīga kompānija, gards ēdiens un dzēriens un pavisam noteikti – foršs gids. Kad izkāpjam no lidmašīnas Kutaisi jaunajā Kopitnari lidostā, aizelsies un nedaudz nokavējies atsteidzas mūsu pavadonis Nikolass, gruzīniski – Nikoloz. Viņam ir savs mersedess ar stūri nepareizajā pusē – autiņš pirkts no japā­-ņiem–, ar kuru ceļosim pa Gruzijas zemi desmit dienas. Mazliet nokavēt gruzīniem esot asinīs, jo tā šiem gadījies jau tāltālajos laikos, kad Dievs dalījis zemi.

 

Dzer vai mirsti

Kad Dievs dalīja zemi, gruzīni, protams, nokavēja. Aizraudamies viņi metās stāstīt, ka esot ļoti viesmīlīgi, protot labi teikt tostus un dziedāt. Dievam, to dzirdot, atmaiga sirds un viņš noteica, ka esot pataupījis vēl nelielu, bet izcili skaistu un bagātu zemes gabaliņu. “Atdošu jums to, bet atcerieties, ka kaut kad ieradīšos kā viesis, taču mani nevarēsit pazīt pēc ārienes. Tā būs pārbaude, kā jūs mani uzņemsit,” teica visaugstākais un piešķīra gruzīniem 69 700 kvadrātkilometru zemes strēli ar lepnām kalnu grēdām, gleznām ielejām un ap 25 tūkstošiem upju.

Gruzīnu prieks bija neizmērojams, tiesa, to nedaudz apēnoja jaunie kaimiņi, kuri nenāca no tām draudzīgākajām ciltīm. Valsts ziemeļos Lielais Kaukāzs veido dabisku robežu ar Krieviju, dienvidos, kas skar Mazā Kaukāza austrumu daļu, tā robežojas ar Turciju un Armēniju, vēl viena robeža jādala ar Azerbaidžānu, un visi viņi ir iebrukuši vai kārojuši pēc gruzīnu zemes.

Lai nu kā ar alkatīgajiem kaimiņiem, bet katru draudzīgi noskaņotu viesi gruzīni uzņem, kā kad būtu Dievs, jo nevar zināt, kurš ieceļotājs ir nomaskējies radītājs.

Drošības labad viņi ap 50. gadiem vēl uzbūvējuši gigantisku Mātes Gruzijas skulptūru sievietes veidolā, kura augstu paceltā rokā tur pialu, kas norāda uz viesmīlību, otrā, kas nolaista pie sāniem, – zobenu. Piala skulptūras rokā nav paredzēta tējai – no šādām māla bļodiņām gruzīni joprojām dzer vīnu.

“Dzer vai mirsti!” par monumenta simbolisko nozīmi pajoko vietējie ļaudis.

 

Prometeja ala bez varoņa

Pa Gruziju var ceļot dažādi – mūsu brauciena konsultante Anastasija ieteica sākt ar Kutaisi, noenkuroties Tbilisi, lai no galvaspilsētas katru dienu dotos kādā ekskursijā. Ar šodienas skatu daži garākie izbraucieni, kad autiņā vajadzēja pavadīt krietnas stundas, varēja izpalikt, taču kopumā bijusī rīdziniece, kuru pirms dažiem gadiem Gruzija tā apbūra, ka pārcēlusies tur uz pastāvīgu dzīvi, ceļojumu bija izplānojusi godam. Pirmās divas dienas vilkām kājās sporta kurpes, jo programma solīja garākas pastaigas pa alām un takām, kā arī izbraucienu ar laivu.

Gids jau pie alas ieejas sagrauj sapni par satikšanos ar slaveno sengrieķu titānu – viņa vārds izmantots tikai kā mārketinga triks. Kā vēsta leģenda, Prometejs atnesis zemes tumsoņām uguni no Olimpijas, iemācījis apstrādāt zemi, būvēt kuģus un citus amatus, paskolojis arī lasīšanā un rakstīšanā, taču ar savu brīvdomību saniknojis pašu Zevu, kurš viņu par sodu iekalis ķēdēs Kaukāza kalnos. Katru dienu varonis cieta no rijīga ērgļa, kas nabagam plosīja aknas.

Kad Gruzijas ģeogrāfijas institūta zinātnieks 1983. gadā atklājis apbrīnas vērtās alas ap 20 tūkstošu metru garumā, tolaik nevienam nebija ne laika, ne naudas ar tām noņemties.

Nāca pie varas Valsts prezidents Mihails Saakašvili*, dabūja redzēt dabas brīnumu un paņēma šo vietu savā kontrolē. Tūrisms tāpat kā daudzas citas tautsaimniecības nozares Eduarda Ševardnadzes laikā bija apsīkušas. Valstij trūka naudas, tāpēc Miša – tā gruzīni sauc bijušo prezidentu – paaicināja naftas kompānijas biznesmeņus un noteica: te jums projekts, tāme un laiks, kad tūrisma objektam jābūt gatavam ļaužu apskatei. Ķerieties klāt! Un viņi to darīja, jo valsts solīja, ka no uzņēmējiem vairs netiks izspiesta “kreisā” nauda, kā tas noticis iepriekš.

Mišas plāns izdevās – kopš 2011. gada alas ar saviem krāšņajiem dabas veidojumiem atvērtas apskatei nepilna pusotra kilometra garumā. Pazemes skulptūras izgaismo vācu speciālistu ierīkotais apgaismojums. Maksimālais griestu augstums – 21 metrs, gaisa temperatūra – 15 līdz 17 grādi. No alas var izkļūt ar laivu pa pazemes ezeru.

 

Paldies, Miša!

Par Mihaila Saakašvili deviņiem varas gadiem no Nikolasa dzirdējām vēl daudz stāstu. “Ziniet, kas ir likumīgais zaglis?” Pirms Miša kļuvis par Gruzijas prezidentu, “likumīgie zagļi” valstī dzīvojuši bez bēdu, organizētās noziedznieku bandas pat dienas laikā aplaupījušas cilvēkus un atņēmušas auto. Saakašvili vienā no savām runām parlamentā 2005. gadā paziņojis: “Nulle tolerances pret kriminālu,” Nikolass atceras viņa teikto, jo skatījies sēdes translāciju televīzijā.

Prezidenta vārdi uz tiesībsargājošajām iestādēm iedarbojušies kā zaļā gaisma, un nekavējoties uzsāktas likumpārkāpēju medības.

Ko noķēra, iesēdināja valstī pašā aizsargātākajā vietā – drošības ministrijas pagrabā. Savukārt Valsts kasē ienākuši vairāki desmiti miljonu naudas no biznesa cilvēkiem, kuriem vairs nevajadzējis maksāt “jumtam” jeb zagļu kopkasei, un pēc prezidenta aicinājuma šos līdzekļus viņi ziedojuši Gruzijas izaugsmei.

Miša lika trūkties arī korumpētiem ierēdņiem, precīzu ciparu Nikolass nevar nosaukt, bet runājot, ka iesēdināti ap 14,5 tūkstošiem valsts darbinieku, tiesa, pa vidu gadījušies arī bez vainas vainīgie.

Saakašvili laiks atstājis nospiedumus arhitektūrā – daudz modernu būvju tapa Kutaisi un jo īpaši Tbilisi. Dažas no stiklotajām ēkām tagad stāv tukšas, piemēram, bijusī Parlamenta ēka Kutaisi, jo jaunajai varai Mišas veiktā iestāžu decentralizācija nebija pa prātam un deputāti atgriezušies galvaspilsētā. Nikolass nejūtot nostalģiju pēc Saakašvili, taču tāpat kā daudziem savas valsts patriotiem arī viņam ir vēlēšanās, lai atgriežas laiks, kad Gruziju cēla un attīstīja. Tagadējo varu gids vērtē kritiski – par daudz Kremļa ietekmes, par ko liecina bēdīgi slavenā Krievijas delegācijas viesošanās Gruzijas parlamentā.

 

Slavenākais karalis – garāks par Porziņģi

O, kādi vīri senākos laikos valdījuši Gruzijā! Nikolasa vēstures zināšanas, šķiet, neizsīkst, jo katru klosteri un baznīcu apvij kāds stāsts par gruzīnu karaļiem un kņaziem. Viņu vidū pats izcilākais un spēcīgākais bijis Dāvids IV Celtnieks ne tikai tāpēc, ka augumā 2,28 m, bet tieši viņš Gruziju atbrīvoja no musulmaņu jūga un pieņēma likumu krājumu, kas precīzi regulēja valsts dzīvi līdz pat tādām detaļām, cik reizes un kādos apstākļos drīkst precēties sievietes…

Karaļa personīgais projekts bija Gelati klosteris, kura celtniecība sākās 1106. gadā un ilga līdz 1125. gadam.

Mūsdienās tas tiek vērtēts ne tikai kā viens no unikālākajiem klosteru kompleksiem ar trīs baznīcām un unikālām griestu mozaīkām, bet arī pirmais valsts apgaismes centrs.

Šeit atradās slavenā Gelati akadēmija, kas savas nozīmības ziņā pielīdzināma šodienas Hārvardai Amerikā un tamlīdzīgām izcilām augstskolām. Līdzās gruzīniem izglītību akadēmijā ieguva arī grieķi, romieši, Austrumeiropas zemju iedzīvotāji un arī musulmaņi. Izglītības līmenis bija tik augsts, ka pēc studiju beigšanas jebkurš varēja sekmīgi vadīt valsti. Zināms, ka starp labākajiem gruzīnu zinātniekiem, teologiem un filozofiem viens no skolotājiem bijis zelta laikmeta dzejnieks, gruzīnu nacionālās poēmas “Bruņinieks tīģera ādā” autors Šota Rustaveli.

Klostera kompleksa ēku vidū izceļas Svētās Dievmātes baznīca, kuras kupolu rotā juvelieru cienīgs darbs – mozaīkas no dažādu krāsu sīkiem akmentiņiem, kas attēlo ainas un personas no Jaunās derības. Dievmātes seja vien sastāv no 2000 gabaliņiem, ne velti mākslas darbu savā dārgumu sarakstā iekļāvusi UNESCO.

Šeit apglabāts gan pats Dāvids IV Celtnieks, gan vēl 24 Gruzijas karaļi, taču zināmi tikai astoņu vārdi, jo, iebrū-kot osmaņiem, viņi nodedzina klosteri un savāc marmora kapa plāksnes kā celtnie-cības materiālu. Uzbrucējus Dāvida IV dēls Demetro I aiztrenc līdz Azerbai-džānas pilsētai Gjandžai, soda visus, kas uzdrošinājušies pacelt roku pret Gruziju, un savāc Gjandžas vārtus, lai ar tiem pārsegtu tēva kapu Gelati klosterī.

 

Taisa biznesu ar Staļinu

Pēc Gruzijas valdnieku varoņstāstiem un viņu cēlajām piemiņas vietām grūti aptvert, ka šajā pašā zemē, Gori pilsētā, atradusies vieta Josifa Staļina muzejam un vilciena vagonam, kurā “tautu tēvs” mēdzis atceļot līdz savai dzimtenei. Nikolass kā atvainodamies nosaka, ka tikai gorieši uzsaucot tostu šim vīram.

Var jau būt, ka citur Gruzijā viņu pie galda necildina, taču biznesu ar Staļinu gruzīni nekautrējas taisīt – veido ģipša bistes, drukā attēlu uz krekliem, glāzēm, vāzēm un tirgo visur, kur nav slinkums, pat vīna veikalos.

It kā nebūtu bijis 1937. gada, kad pēc Staļina pavēles tika iznīcināta visa gruzīnu inteliģence – Gruzijas valstiskuma un kultūras balsts! «Netaisāmies to piedot padomju varai,» nosaka Nikolass un piebilst, ka gan jau gruzīni ar laiku tiks galā arī ar mūsdienu padomju varas mantiniekiem. Viņa stāstījumā ietilpst Krievijas agresīvā politika kopš 2008. gada augusta, kad tā okupēja Dienvidosetiju un Abhāziju.

Braucam garām lieliem ciematiem, kur valsts uzbūvētās mājās dzīvo ļaudis, kas bija spiesti pamest savas dzimtās vietas krievu ieņemtajās teritorijās. “Lūk, tur redzamas Krievijas izvietotās zīmes ar uzrakstu uz zaļa trafareta, ka tālāk atrodas tā saucamā neatkarīgās Dienvidosetijas teritorija,” rāda Nikolass. Kalnā gar pašu noteikto robežu izvietotas 11 Krievijas militārās bāzes, kuras labāk redzamas naktī, kad apgaismotas.

Krievi pastāvīgi rīkojot provokācijas, sevišķi ciniski tā notikusi 2017. gadā, kad graudu novākšanas laikā viņi sagrābuši Gruzijas daļu un atstājuši cilvēkus bez labības.

Ik pa laikam nolaupot kādu aitu ganu un tuviniekiem prasot izpirkumu. Notiek slepkavības – notvēruši puisi, kurš paslepus apciemojis tuviniekus okupētajā daļā, un, uzzinot, ka viņš dienējis Gruzijas spēkos, nomocījuši līdz nāvei.

Nikolass kā profesionāls gids vada ekskursijas arī tūristiem no Krievijas. Dažādas esot viņu sarunas, taču mēdz būt krievi, kas par savas valsts politiku atvainojas, kāda sieviete sākusi raudāt, sakot, ka viņai kauns būt par Krievijas Federācijas pilsoni.

 

Signagi laulā jebkurā diennakts stundā

Gruzijas vīna reģionā Kahetijā atrodas Signagi, kuru ļaudis iesaukuši par mīlestības pilsētu. Romantisko apzīmējumu tā ieguvusi tāpēc, ka 24 stundas diennaktī mīlas pāri te var oficiāli reģistrēt laulību – nu tāda gruzīnu Lasvegasa. Vietējiem pietiekot tikai ar pierakstīšanos ceremonijai, iebraucējiem gan vajadzīgi “stipri papīri” – gruzīnu valodā iztulkoti, notariāli apliecināti personas dokumenti.

Mūsu grupas ceļotājiem šāds pakalpojums nebija vajadzīgs, tāpēc nelielo laika sprīdi, kas bija atvēlēts pilsētai, veltījām Niko Pirosmani gleznām Signagi muzejā un viņa mīlas stāstam. Talantīgais, taču trūcīgais mākslinieks, kurš glezniecību bija apguvis kā autodidakts, iemīlējies franču aktrisē Margaritā de Sevrā un dāvanai uzgleznojis viņas portretu. Taču ar savu meistardarbu viņam šķita par maz, tāpēc nolēmis dāmu iepriecināt ar puķēm. Pārdevis visu, kas viņam pieder, arī darbnīcu, un nopircis daudz rožu – dažos avotos minēts, ka miljonu – tas gan neliekas ticami, citur pieminēti vairāki tūkstoši.

Rozes aizceļoja pie aktrises uz namu, kur viņa bija apmetusies. Vai raisījies mīlas sakars, nav īsti zināms, taču skūpstu Niko saņēmis, bet Margarita devusies projām. Mākslinieks viņai palicis uzticīgs visu mūžu un nekad nav apprecējies, dzīvojis un arī nomiris nabadzībā.

Taču stāsts ar to nav galā, jo pēc vairāk nekā simt gadiem Latvijā komponists Raimonds Pauls saraksta dziesmu, kuras krievu versijas vārdi “miljoni sārtu rožu” vēsta par Pirosmani mīlestību.

Signagi vērts veltīt vairākas stundas arī ārpus muzeja un 19. gadsimta pirmajā pusē celtā Laulību ceremoniju nama, jo pilsētiņu apjož iespaidīgs aizsardzības valnis, kas kā Ķīnas mūris to sargājis no nelūgtiem viesiem. Mūri ar 23 torņiem un sešiem vārtiem 18. gadsimtā uzcēla Gruzijas pēdējais valdnieks Erkele II. No vaļņa, pa kuru iespējams pastaigāt, paveras Alazani ieleja, bet turpat pakājē ar kārdinošām smaržām aicina omulīgas ēstuves.

 

Noguris tamada

Kuram tad negribas piedzīvot gruzīnu maltīti ar īstu tamadu, kura krājumā ir ne mazāk par 20 tostiem? Var gadīties, ka cerībās nākas vilties. Mūsējais vakara vadītājs, kā jau kārtīgam gruzīnam pieklājas, piesēda pie vīna pagrabā uzklātā galda ar nelielu nokavēšanos, tomēr ar runām un tostiem nesteidzās. Simpātiskais vīrs labprāt atbildēja uz jautājumiem, taču līdz cerētajam rituālam visā tā krāšņumā netika – par daudz slodzes vienā dienā.

Ko tik ciemiņu labā neizdarīsi – kājās cēlās Nikolass un izglāba sagurušo tamadu…

Ja ar galda runu teicēju nepaveicās, tad gruzīnu daudzbalsu dziedājumu izdevās dzirdēt pašā Tbilisi vecpilsētas sirdī krodziņā “Old City Wall”. Kad esat sasēduši un pasūtinājuši vakariņas, neuzkrītoši pie viena no galdiņiem piesēž četri vīri, kādu brīdi parunājas un sāk dziedāt. Gluži tāpat, kā to darītu savās mājas viesībās vai svētkos. Vīru dziesma skan bez liekas izrādīšanās un pompozitātes, kas raksturīga tūristiem domātiem priekšnesumiem.

Vārdi bija sveši, taču sirds juta, ka dzied viņi par savu Gruziju, tās brīvību un dabas skaistumu, cilvēkiem un mīlestību, kas stāv pāri ikdienības niekiem un nebūšanām.

* Gruzijas prezidents no 2004. līdz 2013. gadam.

 

Katram sava Gruzija

 

Uzziņa

Vietas un lietas, ko iesaku apskatīt vai noprovēt Gruzijā

Prometeja ala, pastaiga un izbrauciens ar laivu Okace kanjonā, Martvili kanjona taka.

Vēstures liecinieki – klosteri un dievnami: Gelati un Mocameta klosteris, Bagrata dievnams.

Signagi pilsētiņa ar Niko Pirosmani gleznām pilsētas muzejā, “Ķīnas” mūra gruzīnu versija, laulību nams, kas atvērts 24 stundas diennaktī.

Unikālā alu pilsēta Uplisciha, kas izveidota smilšakmens klintīs.

Virtuves meistarstiķi: hačapuri, hinkali, baklažānu rullīši, plūmju un tomātu – čili mērces u.c.

Minerālūdens “Nabeghlavi” – Gruzijā populārāks par pašu “Boržomi”.

Kvevri 8 tūkstošu gadu senā tradīcija – īpašos māla traukos darīts vīns.

Sērūdens pirtis Tbilisi. Tās slavējis pat dzejnieks Aleksandrs Puškins.

Slavenās filmas “Mimino” “Kin-dza-dza” u.c. scenārista Rezo Gabriadzes Leļļu teātris Tbilisi vecpilsētā.

Tradicionālais vīru daudzbalsu dziedājums Tbilisi “Old City Wall” restorānā.

LA.lv