Pasaulē
Eiropa

Katrs par sevi vai kopā? 0


Migrācijas atbalstītāju protesta gājiens pret Austrijas valdības politiku uz Reihsbrukas tilta pirms Vīnē notiekošās ES iekšlietu ministru sanāksmes par migrācijas jautājumiem.
Migrācijas atbalstītāju protesta gājiens pret Austrijas valdības politiku uz Reihsbrukas tilta pirms Vīnē notiekošās ES iekšlietu ministru sanāksmes par migrācijas jautājumiem.
Foto: Joe Klamar/SCANPIX/AFP/LETA

Bēgļu krīzes iespaidā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja 2016. gada septembrī pieņēma t. s. Ņujorkas deklarāciju, kura citstarp paredzēja izstrādāt globālu līgumu, kas palīdzētu risināt masveida migrācijas radītās problēmas. Deklarācija tika pieņemta vienbalsīgi, tomēr pagājušā gada nogalē Vašingtona informēja ANO ģenerālsekretāru, ka ASV izbeidz dalību minētajā pasākumā. Donalda Trampa administrācijas demaršu Eiropā uzņēma ar ierastajām Vašingtonas politikas raisītajām bažām. Eiropas Parlaments šā gada aprīlī nāca klajā ar rezolūciju “Par progresu ceļā uz ANO globālo paktu par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju un par bēgļiem”, kurā aicināja Eiropas Savienību “uzņemties vadošo lomu šajā procesā” un dalībvalstis saliedēties “vienotā ES nostājā”.

Pastāvēja arī vienošanās, ka ANO globālais “pakts par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju” nebūs juridiski saistošs. Jūlijā teksts tika apstiprināts, un to iecerēts parakstīt 10. un 11. decembrī ieplānotajā samitā Marrākešā. Taču Eiropas Savienības vienotā nostāja ir pagaisusi.

 

Suverenitāte kā pretarguments

Par izstāšanos no pakta jau vasarā pavēstīja Ungārija. Tas nebija īpašs pārsteigums, ņemot vērā Viktora Orbana valdības īstenoto politiku. Pirms šī paziņojuma Ungārijas parlaments bija apstiprinājis likumu paketi, kam neformāli dots nosaukums “Stop Soross”, nosakot arī kriminālatbildību – līdz vienam gadam ilgu cietumsodu par nelegālajiem imigrantiem sniegtu palīdzību, izņemot gadījumus, kad tā ir nepieciešama, lai novērstu dzīvības apdraudējumu. Tāpēc Budapeštas izstāšanās no globāla pakta, ko Orbans iztēloja kā “bīstamu”, bija savā ziņā konsekvents solis. Turklāt tāpēc ANO sagatavotais, bet Eiropā ne pārāk dedzīgi apspriestais līgums izpelnījās plašāku ievērību un, protams, to aprindu pastiprinātu uzmanību, kurām iestāšanās pret imigrāciju kalpo par galveno lozungu.

Austrijas Brīvības partija, kas ir valdošajā koalīcijā, nelaida garām izdevību un izvērta kampaņu, lai paustu viedokli, ka pievienošanās ANO līgumam ierobežos nacionālo suverenitāti un var traucēt valsts politikas īstenošanu. Tāpat koalīcijas vadošā Tautas partija un kanclers Sebastians Kurcs izvirza nelegālās imigrācijas apkarošanu kā prioritāti, tomēr, kā tika uzskatīts, tā nebūt nav pretrunā ar ANO paktu, kura izstrādē iepriekšējā Austrijas valdība diezgan aktīvi piedalījusies, cerot, ka globāla vienošanās palīdzēs novērst 2015. gada haosam līdzīgas situācijas, kad valstij nācās uzņemt piecdesmit tūkstošus bēgļu. Taču Kurcs oktobra beigās paziņoja, ka Austrija neparakstīs līgumu un nesūtīs pārstāvjus uz Marrākešu.

Eiropas Komisijai atlika vien izteikt nožēlu – Eiropas Savienības Padomē prezidējošā valsts atkāpjas no Eiropai aktuāla projekta. Pašas Austrijas sabiedrībā attieksme nav vienprātīga. Opozīciju iemiesojošais valsts prezidents Aleksandrs van der Bellens uztraucas par Vīnes autoritātes un uzticamas partneres lomas iespējamu zaudēšanu. Vairāki austriešu intelektuāļi, tostarp Nobela prēmijas laureāte literatūrā Elfrīde Jelineka, publiskoja deklarāciju, kurā valdības lēmums pat apzīmēts kā kaunpilns. Turpretim daudziem jebkāda daudzpusēja vienošanās par “sakārtotu” migrāciju liekas aizdomīga. Masu imigrācija nav vis sakārtojama, bet izbeidzama – tādu nostādni pērn atbalstīja Tautas partijas vēlētāji, kā arī un jo īpaši tie, kas atdeva balsis Brīvības partijai, kuras līderis vicekanclers Heincs Kristians Štrahe tagad neslēpj gandarījumu, ka Ungārijai un Austrijai rodas sekotāji. Tikmēr migrantu karavānas dažādās pasaules malās kļūst par arvien izplatītāku parādību.

 

Realitāte kā arguments

Saskaņā ar ANO datiem un aplēsēm 2017.  gadā migrantu īpatsvars bija 3,4% no pasaules iedzīvotāju kopskaita. Pārvietošanās galvenokārt (85%) notiek starp valstīm ar vienādu attīstības līmeni, un šīs plūsmas vairākumā gadījumu jau var dēvēt par nosacīti “drošām”, tādējādi process šķietami norit nemanāmi un neapjausti. Traģēdijas un konflikti iekļaujas aisberga redzamās daļas ainā, kurai pievērš uzmanību mediji un politiķi.

Bet globālā mērogā trūkst specifisku migrācijai veltītu starptautisko tiesību aktu. ANO Konvencija (1951) un Protokols (1967) par bēgļa statusu aptver nelielu daļu personu. Gan pastāv atsevišķas normas, piemēram, Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā (1948), kurā noteikts, ka ikvienam “ir tiesības atstāt jebkuru, tostarp savu, valsti un atgriezties savā valstī”. Savukārt valstīm ir tiesības un pienākums kontrolēt savas robežas un ne jau kuram katram atļaut tās šķērsot. Globālais pakts it kā rada visiem pieņemamu rīcības ietvaru, iekļaujot dokumentā virkni principu un akcentējot, piemēram, bērnu tiesības un to, ka nelegālais imigrants ir cilvēktiesību subjekts.

Arī valsts suverenitātes princips ir īpaši uzsvērts, un no šī principa izriet sagatavotā līguma nesaistošais raksturs. Paktu analizējošie speciālisti to reizēm dēvē par vēlamo pārdesmit pasākumu (informācijas apmaiņa, dokumentu izsniegšana, integrācija sabiedrībā u. c.) uzskaitījumu vai “katalogu”. Zīmīgi, ka Eiropā kritika izskan ne tikai no labējo politiķu puses, bet arī no pretējās – radikālāku nevalstisko organizāciju pārstāvju uztverē līgums veicinās represīvu metožu lietojumu, jo tādas netiek izslēgtas.

Teorētiskais strīds starp tiem, kas uzlūko imigrāciju pārsvarā kā ekonomiskās izaugsmes avotu, un tiem, kas tajā saredz vienīgi apdraudējumu, aizēno praktisku nepieciešamību steidzami sākt t. s. izcelsmes valstu, tranzīta valstu un galamērķa valstu efektīvu sadarbību. Bet tā ekspertu vērtējumā kļūst neizbēgama, sevišķi apstākļos, kad klimata pārmaiņu un citu iemeslu dēļ migrācijas apjomi aug. Kā sacīja Miroslavs Lajčaks, kurš līguma tapšanas laikā bija ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājs, “varam slēpt galvu smiltīs, teikt, ka pievērsīsimies tam rīt, ka tas tiks darīts nākamās paaudzes vai nākamās krīzes laikā. Vai arī – rīkoties, plānot, veidot sistēmu un rast globālās problēmas globālu risinājumu”. Jā, tāds vēl ir iespējams.

 

Viedoklis

Dimitris Avramopuls, ES migrācijas, iekšlietu un pilsonības lietu komisārs, augsta līmeņa sanāksmē 20. septembrī Ņujorkā “Ceļš uz Marrākešu”: “Mēs esam ierosinājuši būtiski pastiprināt Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūru, lai labāk pārvaldītu mūsu robežas un lai vienkāršotu ES noteikumus par nelikumīgu migrantu atgriešanos nolūkā novērst ļaunprātīgu to izmantošanu.

Lai īstenotu šos pasākumus, mēs ierosinām palielināt ES budžetu migrācijas pārvaldībai, lai nākamajos septiņos gados tas sasniegtu gandrīz 35 miljardus eiro.

Bet mēs visi zinām, ka tā nav Eiropas izvēle. Vienlīdz svarīgi ir veidot ciešas partnerattiecības ar izcelsmes un tranzīta valstīm, ja mēs vēlamies īstenot patiesi visaptverošu un efektīvu migrācijas pārvaldības politiku.

Šajā sakarā ļaujiet man minēt, piemēram, mūsu sadarbību ar Turciju, Nigēru, Tunisiju, Maroku un Ēģipti, kā arī ar bēgļu izcelsmes valstīm, piemēram, Gvineju, Gambiju vai Afganistānu. /../ Labs piemērs inovatīvai sadarbībai ir arī Eiropas Savienības, Āfrikas Savienības un ANO apvienotā darba grupa, kas izveidota Abidžanā 2017. gada novembrī, lai risinātu sarežģīto Vidusjūras reģiona valstu situāciju. Tas atgriešanās un pārcelšanās dienestiem ļāva rekord­īsā laika posmā sniegt palīdzību un atbalstu vairāk nekā 30 000 migrantu un patvēruma meklētāju, kas bija ieslodzīti Lībijā. Bet, protams, mēs esam apņēmušies vēl vairāk darīt nākotnē. Lai to panāktu, jūnijā Eiropas Komisija ir ierosinājusi ES dalībvalstīm palielināt ES ārējo darbību budžetu laikam no 2021. līdz 2026. gadam par 30% – līdz 123 miljardiem eiro.”

LA.lv