Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
11. janvāris, 2013
Drukāt

Katrs savā laivā

Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Pēc neveiksmīgā starta pērnvasar olimpiskajās spēlēs Londonā punkts pielikts arī smaiļotāju Krista Straumes un Alekseja Rumjanceva sadarbībai. Par spīti pirms tam sasniegtajiem daudzajiem labajiem rezultātiem, abi katrs uz savu pusi nolēmuši iet, pat neapsēžoties pie kopēja galda un neizrunājot visus sasāpējušos jautājumus.

“Smieklīgi izklausās, bet tāda ir dzīve,” teic Krists Straume, skeptiski vērtējot iespēju, ka kādreiz abi atkal varētu sēdēt vienā laivā. Turpmāk viņi startēs vieninieku sacensībās.

 

Ģimenes modelis

Lai gan 11. vieta 200 metru distancē Londonā 13 laivu konkurencē bija ne vairāk, ne mazāk kā katastrofa, Straumes un Rumjanceva šķiršanās Latvijas sportam ir liels zaudējums. Jo visā olimpiskajā ciklā puiši bija zvēri – ceturtā, piektā un sestā vieta pasaules čempionātā, 2011. gadā – uzvara, trešā un ceturtā vieta Pasaules kausa izcīņas posmos. Ekipāža, kas bija iekarojusi respektu visu konkurentu acīs, pēc vienas lai arī sāpīgas neveik­smes sašķeļas uz pusēm. Kāpēc?

“Psiholoģiski viņiem vajag vienam no otra atpūsties, jo rezultāti visu laiku auga un gaidas bija lielas, bet sportā mēdz būt kāpumi un kritieni. Diemžēl mums kritiens iegadījās svarīgākajā brīdī,” uzskata ekipāžas treneris Aigars Aglenieks.

“Ne jau Londonas dēļ mēs pašķīrāmies. Kaut kā dabiski tas viss sanāca. Savstarpējās attiecības mums bija, kā bija. Dzīvojām kā ģimene, visu laiku treniņu nometnēs un sacensībās, līdz morāli apnika – līdzīgi kā pludmales volejbolistiem,” atzīst Krists Straume.

“Problēmas sākās pēc Londonas, jo bija jāsameklē vainīgais,” bez aplinkiem saka Aleksejs Rumjancevs, atstāstot vairākas epizodes, kad viņu sācis grauzt Aglenieks. Treneris tiešām neslēpj savu pārliecību, ka neveiksmes cēlonis ir Aleksejs, kurš vēlējās olimpiskajās spēlēs startēt arī vieniniekā, lai gan kvalifikācijas braucieni abās sacensībās notika ar tikai 19 minūšu starpību. Latvijas Kanoe federācija Rumjancevam aizliedza šo afēru, par ko sportists jutās aizvainots. “Viens otrs psiholoģiski nebija gatavs olimpiskajām spēlēm. Domāju, ka divnieks būtu startējis labi, ja Aleksejs koncentrētos tikai tam,” tā uzreiz pēc finiša Londonā man sacīja Aigars Aglenieks.

Protams, audzēknis palika pie savas taisnības, problēmas saskatot pavisam citur, proti, treniņu procesā. Viņaprāt, sportisti tika pārtrenēti. Kļūdas sagatavošanās posmā saskata arī Straume, norādot, ka vajadzēja turēties pie iepriekšējo gadu treniņu plāniem, taču to vietā tika ieviesti eksperimenti, kas beidzās nelāgi.

 

Atšķirīga motivācija

Saglabājoties Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) iepriekšējiem noteikumiem, Straume un Rumjancevs pie valsts atbalsta vairs netiktu. Bet viņi ir vieni no ieguvējiem tajā ziņā, ka noteikumi kļuvuši liberālāki, iekļaujot abus programmā “Rio-2016 pamatsastāvs”. Tas garantē atbalstu vismaz nākamajiem diviem gadiem.

Abiem šā brīža skats uz dzīvi un nākotnes mērķiem radikāli atšķiras. Aleksejs Rumjancevs: “Novembrī un decembrī trenējos Limbažos, kur ir airēšanas trenažieris, varēju arī paslēpot. Šobrīd esmu nometnē Portugālē. Nomainīju treneri – nedomāju, ka vēl kādreiz varēšu strādāt kopā ar Aglenieku. Pārstāvēšu Limbažus, mani trenē Genādijs Zujevs, ļoti labs speciālists, ar kuru esmu sadarbojies jau iepriekš un 2008. gadā Eiropas čempionātā pat izcīnīju bronzu vieniniekā. Ceru, ka arī tagad viss būs kārtībā. Motivācija ir liela. Par mani nezin kas sarunāts, tāpēc gribu sev un citiem pierādīt, ka varu arī vieniniekā braukt – un vēl labāk nekā divniekā.”

Krists Straume paliek Aglenieka uzraudzībā un pašreiz ietur pauzi. Pēc deguna operācijas atsācis treniņus, taču vieglākā režīmā, tik vien, lai uzturētu sevi formā. “Gribas atpūsties, sakārtot domas. Psiholoģiski esmu noguris. Pēdējos desmit gadus visu laiku bija sevi jāpierāda – jātiecas pēc rezultāta, lai dabūtu LOV atbalstu. Tas pārāk nogurdināja. Vasarā startēšu, bet ne ar tādu gatavošanos kā iepriekš, kad pusgadu pa nometnēm dzīvoju. Šobrīd sportam pieeju mazliet vieglāk. Domu startēt Rio spēlēs neesmu atmetis, tikai jāsajūt atkal garša. Vecs noteikti neesmu un nejūtos – smaiļošanā 30 gadi pat ir labāks vecums nekā 26,” tā Krists Straume. Viņš kopā ar Kristapu Zaļupi startēja arī Pekinas olimpiskajās spēlēs 2008. gadā, izcīnot septīto vietu 1000 metros un desmito uz pusi īsākā distancē).

Aglenieks cer, ka audzēknis airēšanas kanālā vēl liks par sevi runāt: “Krists karjeru sāka vieniniekā, bet dzīve pagriezās tā, ka gribēja pamēģināt divnieku. Taču viņam ir visas iespējas sevi parādīt arī vieniniekā, tikai pašam tas jāgrib. Protams, man žēl, ka izjūk tāda ekipāža. Kuram trenerim gan būtu citādi? Viņos ieguldīts milzīgs darbs. Taču abi ir pieauguši cilvēki, un, kas zina, varbūt šāds risinājums pat ir uz labu.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+