Latvijā
Politika

Katrs vēlētājs var rīkoties ar pildspalvu. Saruna ar Ināru Mūrnieci 0


Ināra Mūrniece
Ināra Mūrniece
Foto: Karīna Miezāja

Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci “LA” redakcijā izjautā žurnālisti Māris Antonevičs un Egils Līcītis.

Eksperti teikuši, ka ar katru Saeimas sasaukumu krītas likumdevēju kvalitāte, arī sabiedrība nav augstās domās par parlamentu. Kā jūs vērtējat Saeimas darbu, ievēlēto deputātu pilnvaru termiņam noslēdzoties?

I. Mūrniece: Uzticēšanās Saeimai pēdējo divu gadu laikā augusi, šis process ir diezgan stabils. Zemākais uzticēšanās punkts parlamentam bija ap 2009. gadu – ar valdības krīzēm, “bruģa nemieriem” pie Saeimas. Likumdošanā darbs pamatā sākas, kad ministrija izstrādā likumprojektu un nosūta to uz parlamentu. Gadās, ka dokuments ir tik vājš, ka Saeimā jārada gandrīz no jauna. Gadās, ka vāji sagatavotu projektu sūta atpakaļ valdībai. Nav likumprojekta, kurš netiktu uzlabots, deputātiem diskutējot un iesaistoties arī Saeimas juridiskajam birojam. Bet vienmēr var vēlēties labāku kvalitāti. To palīdz veidot arī Saeimas Analītiskais dienests.

Bijušais deputāts Askolds Kļaviņš raksturoja darbu Saeimā: “Kā darbs tas ir labs, jāstrādā zem vidējā, maksā virs vidējā, tu esi cienījams cilvēks, tikai viena lieta – nav gandarījuma.” Nedaudz cinisks izteikums, bet varbūt godīgs?

Kļaviņš acīmredzot izteicis savu attieksmi pret darbu Saeimā. Attieksme pret pienākumu ir dažāda. Es redzu, cik strādā kolēģi. Intensīvi jāstrādā komisiju vadītājiem – jāvada sēdes, jāskaidro lēmumi sabiedrībai. Frakciju vadītājiem jāorganizē darbs, bet tas ir katra deputāta izvēles, sirdsapziņas jautājums, cik iesaistīties un darīt. Kā Saeimas priekšsēdētājai man ir pietiekami garas darba stundas, bieži arī brīvdienās.

12. Saeima tomēr bijusi piedzīvojumiem bagāta. Jau pašā sākumā lietojāt sarkano kartīti pret Daini Liepiņu, kurš vēlāk nolika deputāta mandātu. Dažs saeimietis pasēdējis par auto vadīšanu dzērumā. Kas nu nebija redzēts – ka deputātus aiztur Saeimas telpās, aizved uz KNAB. Lielāki, mazāki skandāli neceļ likumdevēja prestižu. Tagad ir aizdomas par tīšu komisiju sēžu sabotēšanu. Deputāti nenāk, norauj kvorumu, kad jālemj par atklātu prezidenta ievēlēšanu vai ātro kredītu firmu ierobežošanu.

Tas notiek vēlētāju acu priekšā, viņi vērtēs rīcību, dalot plusiņus vai svītrojumus vēlēšanu dienā. Informācija par notiekošo ir pietiekama. Tā ir pat priekšplānā un, jāatzīst, zināmā mērā met ēnu uz visu parlamentu. Parlamentā strādā 100 deputāti, un ir kā teicienā par mazu karoti darvas, kas var sabojāt visu labo.

Vai nelaimes neceļas arī aplamas sistēmas dēļ? Lūk, Saeimas locekļiem maksā transporta kompensācijas, citās darbavietās taču tā nav.

Sistēma ir pārskatīta, visu veidu piemaksām pielikts punkts. Attiecībā uz dzīvokļu īres, transporta kompensācijām – Saeimā ievēl ne tikai rīdziniekus, bet arī tālu reģionu cilvēkus, no Liepājas, Dag­das, Ventspils. Kompensēšanas jēga ir, lai ikviens deputāts varētu strādāt uz vienlīdzīgiem pamatiem, bet tā, protams, ir sirdsapziņas lieta – neapiet likumu ar līkumu, izmantot kompensāciju godīgi. Redzam, ka ir arī noteikumu pārkāpēji. Pārkāpumiem seko skaidra KNAB reakcija, un Saeima no savas puses sniedz birojam visu prasīto dokumentāciju.

Vai nevar mainīt sistēmu, ja jau tā izraisa vēlmi pārkāpt noteikumus? Gribi tikt deputātos? Rēķinies, būs cietā alga un nekādas kompensācijas!

Pati nekad neesmu izmantojusi kompensācijas, bet šī kārtība ir noteikta likumā. Par tā maiņu jālemj visam simtam. Saeimā ievēl deputātus arī no tāliem novadiem. Jābūt iespējai strādāt Rīgā un regulāri doties pie vēlētājiem.

Labi, un kā ar kvoruma “noraušanu” komisijās? Par sēžu neapmeklēšanu nedz soda, nedz atvelk no algas. Labs darbs – vari nestrādāt un alga tāpat būs.

Tā ir katra individuālā politiskā darbība, kurā sēdē piedalīties, uz kuru neaiziet. Pašlaik frakcijām vēl ir citas prioritātes, vai pirmkārt apmeklēt vēlēšanu kampaņas pasākumus vai strādāt komisijā. To atkal lai vērtē vēlētāji. Ja ir daudz neattaisnotu kavējumu, komisijas vadītājs ziņo frakcijai.

Vai pēc Ingunas Sudrabas vadītās parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbības oligarhu sarunu lietā nav degradēts parlamentāro izmeklēšanu jēdziens un prestižs?

Neesmu slēpusi, man ir kritisks viedoklis par šo izmeklēšanas komisiju, bet tur arī izpaudās konkrētu partiju politiskā nostāja. Komisijas sēdes plaši atspoguļoja, cilvēkiem noteikti radās viedoklis, secinājumi. Vēlētāji ir tie, kas Saeimā iebalso attiecīgos deputātus. Saeimā priekšsēdētājs nav skolas direktors, kas sarāj palaidņus. Deputāts ir izpelnījies ļoti augstu uzticēšanos – saņēmis mandātu no vēlētājiem, lai viņus pārstāvētu parlamentā. Tas arī jādara godam.

Bija partija, kas kandidātu ielika augstā listes vietā, ir frakcija, kam jāatbild, ko dara biedri – tā jau nav, ka tikai vēlētājiem visa atbildība.

Vēlētāji izsaka attieksmi pret konkrēto partiju, tās frakciju un ievēlētajiem pārstāvjiem. Katram cilvēkam kabīnē ir pildspalva un iespēja ar to rīkoties. Savu nepatiku pret “Rīdzenes sarunu” izmeklēšanas komisijas darbību, drīzāk bezdarbību – esmu paudusi. Bet Saeimas priekšsēdētājs ir vienlīdzīgs ar pārējiem deputātiem, arī ar vienu mandātu, vienu balsi.

Deputāts Kaimiņš aktīvi proponē, cik satraucoši, ka Saeimā ir 33 bijušie komunisti. Kā skatāties uz šo “parādību”?

Jautājums nav primitīvs un viennozīmīgs. 1990. gada 4. maijā par Neatkarības deklarāciju balsoja arī bijušie komunisti. 50. gados bija nacionālkomunistu berklaviešu virziens, kas grūtā situācijā centās darīt visu iespējamo latviešu tautas interesēs. Viņus samala. Taču Atmodas laikā daļa kompartijas pārauga interfrontē, Latvijas neatkarībai klaji naidīgā spēkā. Tagad interfrontes ideju nesēji plosās pret pāreju uz izglītību valsts valodā, ir tūkstoši, kas referendumā balsoja par otru valsts valodu – krievu valodu. Var vaicāt, kas ir tie, kas Maskavas militāro agresiju pret Ukrainu mēģina pasniegt kā pašsaprotamu, kas noliedz un ignorē starptautiskus līgumus. Kur sabiedrībā rodas Krimas okupācijas attaisnotāji? Un tādi, kas noliedz, ka Latviju 1940. gadā okupēja? Kam pat deportācijas šķiet attaisnojamas! Un kuriem lielākā ģeopolitiskā katastrofa ir PSRS sabrukšana. Tādi cilvēki joprojām dzīvo mums blakus. Padomju okupācijas seku atbalss ir jūtama vēl šodien. Padomju gados daudzi izmantoja sistēmu, lai raustos pa karjeras pakāpieniem, darot arī nepieņemamas lietas. Taču cita zara komunistiem ne tik daudz rūpēja amati, privilēģijas, viņi mēģināja iestāties par latviskumu un cilvēcisku godaprātu. Pagātne bijusi sarežģīta, nevar vienkāršot 50 gadu okupācijas laiku – “melns–balts”. Arī starp komunistiem bija godīgi cilvēki, savukārt pašreizējā politikā ir darboņi, kuriem šī īpašība neko nenozīmē.

Kādi valstiski svarīgākie dokumenti, kas pieņemti aizejošā Saeimā, jums šķiet atzīmējami?

Pāreja uz izglītību valsts valodā ir vēsturisks balsojums un nozīmīga izšķiršanās, kas stiprinās Latvijas – nacionālas valsts pamatus. Mums jāveido vienotāka, saliedētāka izpratne par mūsu valstiskumu un identitāti. Tā saucamajās krievu skolās nereti ir atšķirīga aina, ko un kā māca, kā veido skolēnu izpratni un kādā garā audzina. Skolai jāaudzina pilsoņi, ne tikai jādod zināšanas. Jāaudzina jaunie cilvēki kā krietni pilsoņi, kas Latvijas valstiskumu uzskata par vienu no pamatvērtībām neatkarīgi no tā, kāda ir viņu dzimtā valoda. Jāaudzina Latvijas patrioti. Priekšvēlēšanas ir “brīnumu laiks”, kad var īstenot gadiem bremzēto. Beidzot esam gandrīz tikuši galā ar čekas maisu vaļā vēršanu, un jāizrunā par kompartijas vadošo lomu arī šajā kontekstā. Līdz šim ne viss ir izrunāts, kas gruzd zemdegās un sāp cilvēkiem. Gadu desmitiem līdz valsts simtgadei ārējie notikumi risinājušies ļoti strauji. Šajā intensitātē neesam paguvuši pilnībā pievērsties un izprast dziļāk savu pagātni. Trūcis arī politiskās gribas – atvērt sūrstošākās vēstures lappuses.

Raksturojāt priekšvēlēšanas kā brīnumu laiku. Var teikt – haosu, jo partijas steidzas ar iniciatīvām, kas domātas vēlētājiem par patikšanu. Saeimā strādāja komisija, pētot, kādā kārtībā vēlēt Valsts prezidentu, bet paveikto pietiekami neizvērtēja. Tagad priekšā balsojums, ka par prezidentu deputātiem jābalso atklāti. Piepeši parādās ZZS ierosme dot tautai tiesības vēlēt valsts galvu. Armands Krauze saka – iespējams panākt, lai jau vasarā prezidentu vēlē tauta!

Juridiskajā komisijā bija spēlītes ar kvoruma noraušanu, partijas teica vienu, darīja citu, līdz beidzot negribīgi kā ar zobu sāpēm Satversmes labojuma projekts par atklātām Valsts prezidenta vēlēšanām Saeimā atbalstīts 1. lasījumā. Pēc 2. un 3. lasījuma, ja Saeima nobalsos, tas iegūs likuma spēku. Jautājums, vai šis parlaments pagūs iesākt daudz tālejošākus Satversmes grozījumus, lai prezidentu vēlētu tauta. Tas pēc būtības maina samēru starp valsts varas atzariem un paredz pāreju uz prezidentālu republiku. Tik būtiskus Sa­tversmes grozījumus nevar pieņemt uz viens, divi un gatavs.

Vēlētāji runā – Nacionālās apvienības cilvēki pie varas kļuvuši mazdūšīgāki, patriotiskās iniciatīvas neaizstāv līdz galam…

NA pildījusi, ko solīja, un nemitīgi radījusi arī spiedienu uz partneriem. Daudz kas nenotiktu, ja NA nebūtu valdībā. Jau 2011. gadā vācām parakstus par pāreju uz mācībām latviešu valodā, gadiem ilgi uzturējām šo prasību spēkā. Nebeidzām pārliecināt partnerus, veidojās arī pieprasījums sabiedrībā, ka skola jālatvisko – neticu, ka bez nacionāļu spiediena tiktu pie šāda rezultāta. Zīmīgi, ka likums pieņemts arī neilgi pirms vēlēšanām, bet labi, ka pieņemts.

“Vienotībā” saka – NA runāja, bet mūsu izglītības ministrs izdarīja!

Iepriekšējo koalīciju veidošanas sarunās vairījās kā no uguns, lai tikai NA politiķis netiktu Izglītības ministrijas vadībā. Tieši šī iemesla dēļ, ka mums bija apņemšanās veikt pāreju uz izglītību valsts valodā. Arvien atbalstījām demogrāfijas pasākumus – arī ar ultimātiem, ar neatlaidīgu spiedienu, līdz kamēr jau kļuvis pašsaprotami, ka ģimeņu atbalstam jāatvēl budžeta līdzekļi, cik vien iespējams. Ne bez NA uzstājības 2% no IKP iedoti aizsardzībai. Bez NA valdībā daudz kas nenotiktu. Un lai kādas birkas sietu, NA ir tā, kas izstrādājusi lietpratēju, ārvalstu investoru atzinīgi vērtētu un praksē ieviestu Maksātnespējas administrācijas reformu. Pēdējā laikā ārvalstu investīcijas krietni pieaug.

NA pati ir devusi daudz iemeslu karināt birkas. Vai tad informācija par dažu jūsu biedru saitēm ar naudīgiem administratoriem nav patiesa? Viens no viņiem – Aigars Lūsis – pat bijis NA ģenerālsekretārs un ieņēma arī citus nozīmīgus amatus, Imants Parādnieks kā “pastnieks” nesa uz Saeimu ierosinājumus, kas labvēlīgi vienai administratoru grupai, bijušas arī tikšanās Antonijas ielas ēkā ar administratoriem… Rodas jautājums, vai labi zināt visu, kas notiek jūsu partijā?

Varam skaitīt ziedojumus, ko maksātnespējas administratori maksājuši partijām, un mums ne tuvu nebija tie lielākie. Turklāt atdevām visus ziedojumus, kas varētu raisīt šaubu ēnu. “Ēnu” pār NA mēģinājuši vilkt no ārpuses, īpaši pēc tam, kad Tieslietu ministrija sāka MNA nozares reformas. Pret Dzintaru Rasnaču lietoja nepieredzētus spēka paņēmienus. Nav precedenta, ka par kādu ministru izdod tik ķengājošas, nomelnojošas avīzes. Tas liecina, ka ar specifiskām interesēm saistīti cilvēki ieguldīja naudu, laiku, lai ministru diskreditētu un reformu apturētu. Tas neizdevās.

Varbūt NA jāatpūšas no Tieslietu ministrijas vadīšanas, neesat taču salaulāti ar amatu uz mūžiem.

Par NA prioritātēm. Pirmā – aizsardzība un drošība. Apvienība vēlētos atbildēt par aizsardzības vai iekšlietu jomu. Otra – tautas pieaugums. Trešā – izglītība un kultūra, kas mums ļoti svarīga. Tieslietu ministrija nav prioritāšu augšgalā.

Esat pieteikta par aizsardzības ministra kandidāti. Vai pašreizējais ministrs Bergmanis nevelk, lietas neiet pareizā virzienā?

Mums ir cits redzējums. NA atbalsta visaptverošas valsts aizsardzības koncepciju, un tas ir pareizs virziens – visas sabiedrības iesaistīšana. Vājais punkts ir vispārējā karaklausība. Kādā brīdī sabiedrotie mums vaicās, kur ņemsiet pietiekamu skaitu rezervistu, ja būs nepieciešams? Ja uz mācībām ieradās mazāk nekā trešdaļa rezervistu, tad cik vīrus dabūtu pie ieročiem X stundā? Igaunijā ir obligātais dienests, Lietuvā, Zviedrijā tas atjaunots. Lietuvā – obligātajā militārajā dienestā piesakās brīvprātīgi, un ar to pagaidām pietiek. Iesauktie dienē deviņus mēnešus, saņem materiālu pabalstu. Visās mūsu kaimiņvalstīs ir izšķīrušies – obligātajam militārajam dienestam jābūt!

Zīmīgi, visās valstīs, kas robežojas ar Krieviju.

Lietuvā ik gadu sagatavo ap 3000 rezervistu. Pēc pieciem gadiem viņi iziet atkārtotu apmācību. Tie ir nopietni papildspēki, ar ko rēķinās kaimiņvalstī. Latvijā ir profesionālā armija, Zemessardze, taču NA skaidri iestājas par obligāto karadienestu – vispirms pēc brīvprātības principa. Jā, tas nozīmē investīcijas, infrastruktūras izveidi, sagatavošanās posmu, ar ko, plānojot armijas attīstību, jārēķinās nākotnē.

Kā mēs turamies infokarā? Pēc līdzekļu ieguldīšanas Eiropā Latvijā vairojies pretspēks Krievijas propagandai? Daudz runāts par Maskavas telekanālu kaitīgo ietekmi uz ļaužu prātiem, ir ierosmes tos slēgt, ierobežot.

Ir nākusi sapratne, ka mediji ir nacionālās drošības lieta. Esmu gandarīta, ka izdevās panākt lūzumu un pārliecināt koalīcijas partnerus, ka Latvija nedrīkst palikt vienīgā valsts Eiropā, kur izpildvara nestrādā ar mediju jautājumiem. Mūsu pretspēki propagandai pieaug, bet atbilstoši resursiem, kas ne vienmēr pietiekami. Elektronisko mediju regulators NEPLP varētu izrādīt vēlmi vairāk analizēt, vērtēt ārvalsts TV kanālu saturu un pieņemt lēmumus līdzīgi Lietuvas kolēģiem, kuri propagandas kanālu raidīšanu uz laiku pārtrauc.

Tā sprieda, ka būs mēģinājumi no Krievijas ietekmēt Saeimas vēlēšanu procesu. Vai tas vērojams?

Pirmkārt, cilvēki sāk vairāk saprast, kādas darbības iespējamas informatīvajā telpā, kad priekšplānā ir nevis žurnālistikas principi, bet Kremļa pasūtīta vēlme iespaidot, propagandēt, viltot ziņas. Infokarā meli, patiesības sagrozīšana iedarbojas jau vājāk nekā pirms pāris gadiem. Valdībā ir izveidota darba grupa, lai nodrošinātu godīgas, ārējās ietekmes netraucētas vēlēšanas. Šobrīd nav nopietnu signālu par ārēju iejaukšanos vēlēšanās.

Nesen “Latvijas Avīzes” lasītāji bija neziņā, kāpēc integrācijas politikas pamatnostādnēs apzīmējumu “latviskā kultūrtelpa” Kultūras ministrija aizstāj ar “nacionālā kultūrtelpa”?

Ministre Melbārde skaidrojusi savu pozīciju. Manuprāt, atbilstošāk ir “latviskā kultūrtelpa”.

Vai NA jākautrējas no vārda “latviskais”?

Vienmēr esam teikuši, ka esam vēlētājiem drošākā izvēle, un mūsu mērķis ir latviska Latvija. Man ir gods, ka no manis viestās uzrunas “tautieši” vairs nekautrējas arī citas valsts augstākās amatpersonas.

“TV24” dīvāna debatēs Melbārdes kundze ar Rinkēviča kungu apmainījās domām par ciešāku sadarbību un ka “Vienotība” būtu NA tuvākais partneris. Vai kultūras ministres komplimentārais tonis ārlietu ministra partijai saskaņots ar apvienības vadības viedokli?

Labi, ka partijas var sadarboties. Ja runā par nākamo valdību, šobrīd redzam, ka NA un ZZS varētu būt valdības kodolā.

Kā tad ar augstu stāvošu ZZS cilvēku paziņojumiem, ka sadarbību ar “Saskaņu” nevar izslēgt? Daudze, Spārītis, Silenieks tā teikuši, Kurzemē veiktas aptaujas, ko cilvēki domā par šādu sadarbību nākotnē.

NA viedoklis skaidrs – koalīcija ar “Saskaņu” nav iespējama. To uzturēsim arī nākamajā Saeimā. Ar partneriem visādi gadījies, bet svarīgi, kurus ZZS politiķus ievēlēs parlamentā, kāda būs apvienības kopējā nostāja. Mums nebūs pieņemama arī rotaļāšanās ar valdības stabilitāti. Lai valdību neveidotu pusgadam, bet ar domu, ka tā strādās četrus gadus.

Prognozējat, ka pēc vēlēšanām nacionālkonservatīvs kodols veidotos?

Kampaņa ir ļoti asa, diezgan melna. Domāju, līdz pat pēdējai dienai piedzīvosim dīvainus paziņojumus un gājienus. Aicinu vēlētājus izsvērt politiķus pēc darbiem, nevis pēc vārdiskas izrādīšanās. Ir jāsaglabā virziens, ka Latvija ir ES un NATO dalībvalsts, un tās galvenais stratēģiskais partneris ir ASV.

LA.lv