Kultūra
Literatūra

Katru dienu – pa dzejolim. Saruna ar Guntaru Raču 16


Guntars Račs
Guntars Račs
Foto – Timurs Subhankulovs

Šajā nedēļas nogalē Dzintaru koncertzālē notiek triju dienu koncertsērija “Bigbank Latvijas pērles 2017”. Šoreiz rīkotāji nolēmuši koncentrēties uz dziesmu vārdu autoriem, tādēļ 25. augustā tika dziedātas skaistākās dziesmas ar Jāņa Petera, 26. augustā – ar Māras Zālītes, bet svētdien, 27. augustā, skanēs dziesmas ar GUNTARA RAČA vārdiem.

Dzejniekam, dziesmu tekstu autoram un ierakstu kompānijas “MicRec” dibinātājam Guntaram Račam šī vasaras nogale ir patīkami aizņemta – nupat izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznāca dzejas grāmata bērniem, alfabēta dzejolis “Kad neviena nav mājās”, svētdien skanēs dziesmas ar viņa tekstiem, bet mazliet vēlāk iznāks dzejas krājums “365 I daļa”.

Esat uzsvēris, ka rakstāt gan dzejoļus, gan dziesmu tekstus. Vai varat atklāt, kāda ir galvenā atšķirība starp šiem žanriem?

G. Račs: Ja skatās tīri tehniski, dzejā es rakstu četrrindes, astoņrindes ir lielākais apjoms, kurā izpaužos, jo uzskatu, ka tajā visu varu pateikt. Savukārt dziesma pieprasa garāku stāstu – to var redzēt visā pasaulē, ja paskatās kaut vai, piemēram, Boba Dilana dziesmas…

… Bobs Dilans gan nav tipisks piemērs, galu galā viņš par saviem dziesmu tekstiem nupat saņēma Nobela balvu literatūrā…

Jā, tas ir unikāls gadījums, kad dziesmu tekstu autors saņem lielu balvu kā dzejnieks. Un, protams, varētu būt komponisti, kuri virtuozi spēj komponēt arī dziesmu, kurā ir tikai viens pats vārds, tomēr pamatā dziesmas formula ir tāda, ka nepieciešami vismaz trīs četri panti un piedziedājums.

Man ir tāds piemērs – kad iznāca krājums “100 dzejoļi”, uzdāvināju to Virgam. Pēc kāda laika viņš man saka: “Es pēc tava dzejoļa uzrakstīju dziesmu.” (Runa ir par Ainara Virgas komponēto dziesmu “Es karājos tavā bizē”. – L. K.) Es saku – nevar būt, tur taču ir tikai divrindes. Viņš saka: jā, tur ir piedziedājums, pieraksti četrus pantiņus klāt… Man nācās krietni padomāt, taču tā dziesma vēl aizvien tiek spēlēta, un tas pierāda, ka labai dziesmai vajadzīgs stāsts. Turklāt, rakstot vārdus dziesmām, es ņemu vērā ritmisko zīmējumu, melodiju, kas to dziedās, tāpat komponistiem ir savs redzējums.

Un dzejolis?

Savukārt dzejolis ir koncentrēts domas formulējums, kam nav nekādu ierobežojumu, taču man ļoti svarīgi, lai būtu ritms, lai neklibotu. Reizēm pat esmu kādas melodijas izdomājis, rakstot dzejoli – ja to var izdziedāt, tad ar dzejoli viss kārtībā, lasītāji to varēs izlasīt tādā ritmikā, kādā esmu to sarakstījis. Reizēm esmu dzirdējis, kā dzejnieki paši lasa savus dzejoļus, un man ir pārsteigums, ka esmu tos uztvēris pavisam citādi. Arī savos dzejoļos, ja tos lasa, piemēram, Jānis Paukštello, atklāju pavisam jaunas nianses. Tur jau dzejas burvība, ka ikviens atrod kādu jaunu niansi.

Man bija neviltots prieks, ka iepriekšējā grāmata “Laikam laika nav” vairākas nedēļas noturējās visvairāk pirkto grāmatu topos. Toreiz grāmatnīcās visi apgalvoja, ka dzeja galīgi neesot pieprasīta, bet es, zinot tirāžu, redzēju konkrētu piemēru, ka tā var būt arī lasīta.

Tas, ka esat starp Autortiesību bezgalības balvu visvairāk saņēmušajiem autoriem, šķiet, šo pārliecību tikai apstiprina.

Speciālu sacensību par Autortiesību bezgalības balvu skaitu neesmu veicis, bet man, protams, par tām ir gandarījums. Un tas, ka šonedēļ notiks trīs dziesmu vārdiem veltīti “Bigbank Latvijas pērles” koncerti, kur būšu starp Jāni Peteru un Māru Zālīti… Reiz man tāda kombinācija būtu šķitusi gluži neiespējama. Viņi ir neapšaubāmi lieli dzejnieki, ir mani kritizējuši, es no viņiem esmu mācījies un man tas joprojām šķiet neiedomājami, ka organizatori mūs salikuši vienā kategorijā. Tas ir ļoti pagodinoši.

Vairāki mani paziņas vai ik dienu dalās ar jūsu dzejoļiem “Facebook”. Kā saprotu, drīzumā iznāks arī to apkopojums grāmatā?

Tieši tā, būs krājums “365 I daļa” – izlēmu, ka šī grāmata iznāks divās daļās. Tā sākās ar jaunā gada apņemšanos sarakstīt katru dienu pa dzejolim un publicēt to “Facebook”. Biju patīkami pārsteigts, ka ar katru jaunu dzejoli lasītāju un atbalstītāju loks auga, tagad jau arvien vairāk cilvēku gaida un jautā, kad publicēšu jaunos dzejoļus krājumā. Nolēmu, ka tieši tā arī dzejoļi jāsakārto – norādot dienu, kad tie tapuši, ar konkrētu noskaņu. Pirmā daļa iznāks jau septembrī, tajā būs 183 dzejoļi, bet pēdējo dzejoli otrajai daļai uzrakstīšu tikai 31. decembrī, tāpēc otru pusi var gaidīt nākamā gadā sākumā, un abas daļas veidos vienotu ciklu.

Pa dzejolim katru dienu, un tas jau nav vienīgais darbs, ko darāt. Kas jūs uzmundrina radošajam darbam?

Ja es dienas laikā neesmu izdarījis kaut vai pāris lietas, ko esmu plānojis, man ir sajūta, ka tā diena nomesta zemē un es par to pārdzīvoju. Tāpēc cenšos katru dienu veikt vismaz vienu vai pāris soļus savu lielo mērķu sasniegšanai. Tos sev esmu sen formulējis, un pa ceļam uz tiem sastopos ar citiem izaicinājumiem. Tā bija arī ar dzejoļu grāmatu “Kad neviena nav mājās” – kad izdevniecība uzrunāja, man nebija domas, ka varētu rakstīt bērniem. Bet es taču to biju darījis, ansamblim “Dzeguzīte” kopā ar Raimondu Paulu tapuši četri dziesmu cikli, un, kā šķiet, bērniem šīs dziesmas patika. Tāpat vēl deviņdesmitajos gados iznāca divi krājumi bērniem – “Māsiņas krāsiņas” un “Minkas diena”.

Esmu uzskatāms piemērs tam, ka panākumi iedvesmo. Kad ilgu laiku kaut kas neizdodas un tad kādā brīdī dziesmas vai dzejoļi gūst panākumus, cilvēki ar tiem sāk dalīties, pārsūtīt viens otram, tad rodas sajūta – nav velti strādāts, jādara vēl! Ilgstoši negūstot panākumus, es laikam būtu beidzis nodarboties ar radošām lietām. Domāju, visiem radošajiem cilvēkiem vajadzīgs novērtējums, un mūziķiem ļoti izteikti – mēs ejam uz skatuves un sagaidām aplausus, šī atgriezeniskā saite ir ļoti svarīga.



Jums ir arī diezgan lielas iespējas ietekmēt citu padarītā novērtējumu – jau kopš 2014. gada esat Amerikas Ierakstu asociācijas biedrs ar tiesībām balsot par “Grammy” balvas nominantiem…

Jā, tiesības balsot par ierakstiem izmantoju jau trešo gadu. Par biedru akadēmijā galvenokārt nolēmu kļūt tādēļ, ka tādējādi man ir tiesības izvirzīt ierakstus no Latvijas. Tas nebija tik vienkārši, bija vajadzīgi ieteikumi, arī no amerikāņu autoriem, taču es vairākus pazīstu, un viņi par mani aizlika vārdu. Līdz šim mums nebija problēmu akadēmisko mūzikas ierakstu jomā, jo tur pieteikumus iesniedza ārzemju kompānijas, kuras šo koru, orķestru un ansambļu ierakstus izdevušas, taču populārās mūzikas ierakstus neviens pat neizvirzīja. Nav lielu cerību, ka manus pieteikumus uzreiz novērtēs un apbalvos, bet tā ir vismaz iespēja parādīt šos mūziķus kompetentas žūrijas novērtējumam. Līdz šim visi ir pārvarējuši pirmo kārtu, un tad man ir gandarījums, jo tas atgādina – mēs tepat esam. Protams, nevar noliegt, ka mana prioritāte ir mūsu pašu izdotie ieraksti, bet es izvirzu arī citus.

Un jūs esat arī starp tiem profesionāļiem, kuri izlemj, ko tieši sūtīsim uz Eirovīziju…

Saistītie raksti

Tā varbūt nav augstā māksla, bet tomēr vajadzīga liela gudrība, ko izvēlēties. Mūsu, žūrijas, uzdevums ir, lai fināla četrinieks, par kuru balsos skatītāji, būtu gana kvalitatīvs, lai var ņemt, kuru grib, un nebūs pavisam kauns. Pēdējais gads varbūt nav pats veiksmīgākais piemērs, bet mēs jau nevaram izvēlēties no tā, kā nav, tikai no iesniegtajām dziesmām.

Varam sevi mierināt, ka relatīvi mums tomēr veicies gluži labi, jo Portugāle, kura konkursā piedalās jau 50 gadus, uzvarēja tikai tagad…

Ja paskatās, kā veicies citām valstīm un kā mums, tad kopējā bilance mums ir ļoti, ļoti apsveicama. Protams, Eirovīzija ir izklaide, tomēr tajā ir arī valsts mārketinga pazīmes, jo konkurss atgādina, ka mēs piedalāmies kopējā spēlē. Muzikālās kvalitātes varbūt nav noteicošās, bet Portugāles piemērs apliecina, ka tās var arī uzvarēt.

LA.lv