×
Mobilā versija
Brīdinājums +12.7°C
Jānis
Svētdiena, 24. jūnijs, 2018
22. februāris, 2018
Drukāt

Reportāža: Kā spelgonī top Ziemassvētku kauju ainas “Dvēseļu putenim” (1)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Ziemassvētku kauju ainu dalībnieki pusdieno lauka virtuvē.

Šonedēļ noslēgsies Ziemassvētku kauju ainu filmēšana lentei “Dvēseļu putenis”, kas top pēc Aleksandra Grīna tāda paša nosaukuma romāna un pirmizrādi piedzīvos 2019. gada 11. novembrī. Ziemassvētku kauju uzņemšana notika autentiskās vietās – Ziemassvētku kauju muzejā Jelgavas novada Valgundes pagasta “Mangaļos”, Tīreļu purvā un Ziemassvētku kauju piemiņas vietā.

Filmas aktieru vidū ir Vilis Daudziņš, Ivars Krasts, Mārtiņš Vilsons, Rēzija Kalniņa, Gatis Gāga, Raimonds Celms, Ieva Florence un citi. Galveno varoni Artūru Vanagu filmā atveido sešpadsmit gadus vecais Oto Brantevics no Turlavas. Filmas komandu veido 90 kino profesionāļi no Latvijas un ārvalstīm, režisors un producents ir Dzintars Dreibergs, galvenais operators – Valdis Celmiņš.

Kauju filmēšanā šajās sniegotajās un aukstajās dienās iesaistījās gan galveno lomu atveidotāji, gan vairāk nekā divi simti masu skatu dalībnieku. Daudzajiem brīvprātīgajiem, kas attēlo latviešu strēlniekus, Ziemassvētku kauju ainas uzņemšana nebija nekāda vieglā pastaiga – daždien bija jāpavada divpadsmit stundas mīnus grādos, guļot uz zemes.

“Manā skatījumā, filma “Dvēseļu putenis parāda, kādai ir jābūt Latvijas nācijai – vienotai! Filmā tiek īstenots princips – ja manam biedram sāp, man arī sāp, un, ja manai zemei sāp, man arī sāp,” saka galvenā varoņa atveidotājs Oto Brantevics.

Esam Ziemassvētku kauju piemiņas vietā pie Antiņu brāļu kapiem, kur Nordeķu–Kalnciema kāpās daudzviet sastopamas Pirmā pasaules kara nocietinājumu sistēmas paliekas. Lēni krīt pārslas, caur priedēm izlaužas saules stari. Uz meža ceļa mums pretī parādās jātnieki melnās papahās… Īss mulsums – esi sastapies ar vēsturi. Un tas notiek vietā, kur pirms vairāk nekā simt gadiem pirmo reizi plecu pie pleca cīnījās visi latviešu strēlnieku pulki un notikusi traģiskākā un vienlaikus viena no varonīgākajām kaujām, kad viņu pulki cīņā devās tik stipri kā vēl nekad. Latviešu strēlniekiem izdevās paveikt to, ko nebija spējusi neviena krievu vienība Rīgas frontē, – pārraut vācu nocietinājumus un ieņemt aptuveni 30 kvadrātkilometrus plašu teritoriju. Pats rakstnieks Aleksandrs Grīns šajās kaujās cīnījās 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka ložmetēju komandas rindās.

“Manā skatījumā, filma “Dvēseļu putenis” parāda, kādai ir jābūt Latvijas nācijai – vienotai! Filmā tiek īstenots princips – ja manam biedram sāp, man arī sāp, un, ja manai zemei sāp, man arī sāp. Man personiski piedalīšanās filmā nozīmē cieņas izrādīšanu latviešu strēlniekiem, kuri cīnījās, ziedoja sevi un visu sev dārgo, lai aizstāvētu Latviju. Man šī filma ir svēts darbs,” saka sešpadsmit gadus vecais kurzemnieks Oto Brantevics no Turlavas, kurš “Dvēseļu putenī” iejuties galvenā varoņa Artūra Vanaga tēlā.

Filmēšanas pārtraukumā tiekamies arī ar aktieri Gati Gāgu, kurš iejuties brīvprātīgā strēlnieka Konrāda lomā: “Filma ar patiesīgumu un vēsturisko autentiskumu atšķirsies no līdzīgām kara filmām. Te viss notiek no sirds, emociju, jūtu tiešumā. Nebūs plakātiska patosa stāsta. Lūk, arī pats nakts kaujā guvu īstu ievainojumu,” aktieris norāda uz vaigu, kurā var saskatīt nogrimēto rētu.

“Ar otro ložmetēju galā tiek milzīgais igaunis Melcs, kas vada septīto rotu. Izskatā viņš līdzīgs lācim un, ņēmis šauteni, kaujā rūkdams metas uz priekšu, cirzdams durkli krūtīs ložmetējniekam ar visu savu lāča spēku,” dūšīgā streļķa tēlā iedzīvojies Liepājas teātra aktieris Sandis Pēcis, “ja nu kāds tiešām manī saredz igauni, tad varu sev uzsist uz pleca! Melcs bijis zvejnieks no Kolkas, nācis palīgā strēlniekiem.” “Man šī filma ir otra nozīmīgākā pēc “Sapņu komandas 1935″, kurā tēloju Mārtiņu Grundmani,” teic Valmieras Drāmas teātra aktieris Mārtiņš Liepa, “filmā esmu viens no strēlniekiem, kurš apzinās, ka nespēlē kariņu, bet dodas aizsargāt ģimeni, savu valsti.”

Aktieris Intars Rešetins, kurš iejuties strēlnieka Pētersona lomā, norāda uz šinelim piespraustā Svētā Jura kara ordeņa lentīti – tādu deva tikai par īpašiem personiskiem nopelniem kaujās. “Mans varonis Pētersons bija spridzinātājs, kurš pirmajās uguns līnijās, bīstamākajos posmos liek dinamītus, novelk degauklu un spridzina, lai streļķi tiktu tuvāk vācu ierakumiem. Pēc pirmās filmēšanās piezvanīju mammai, izstāstīju, kur un kā cīnos. Uzzināju, ka mammas meitas uzvārds ir Pētersone. Kāda sakritība! Turklāt mans vecvectēvs Aleksandrs bijis strēlnieks, kurš apsargājis Ļeņinu! Revolūcijas vadonis esot viņam pat paspiedis roku… Vai to maz drīkst kādam sacīt? Vai mūsdienu kontekstā tas ir labi vai slikti… (Smejas.) Nu bija tādi laiki, ko lai dara. Manuprāt, ir forši stāstīt par vēsturi tā, kā to dara filmas režisors Dzintars Dreibergs – precīzi un skrupulozi līdz detaļām.”

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Pēc visa, ko esam piedzīvojuši no 4.maija kliķes,vairs nespēju noticēt, ka beidzot būs filma, kas dos to sajūtu, kas vienmēr ir bijusi tikai pa drusciņām atrodama mūsu, it kā jau pašu latviešu filmās! Vai tiešam visi galvenie arī šajā jomā ir tik viegli apspiežami,tik viegli ietekmējami,jeb tik maz latviski un patriotiski?!
    Nu, cerība jau mirstot pēdējā!

Draugiem Facebook Twitter Google+