Latvijā
Vēsture

Kauliņtēva mantojums. Kolhoza priekšsēdētājs, kurš palika uzticīgs Latvijas zemei un tautai 16

Kolhoza “Lāčplēsis” ilggadējam priekšsēdētājam Edgaram Kauliņam padomju vara piešķīra Sociālistiskā darba varoņa zvaigzni, bet sirdī priekšsēdētājs palika uzticīgs Latvijas zemei un latviešu tautai. Visu dzīvi iestājās par to, lai latvieši būtu ekonomiski spēcīgi, saglabātu savu kultūru un latvisko dzīvesziņu. Šogad, 26. aprīlī, kad Kauliņtēvam apritētu 115 gadu,  Pumpura muzejā būs atceres pasākums, bet vasarā bijušie kolhoznieki rīkos balli. Vēl lielvārdieši ir iecerējuši savam priekšsēdētājam izgatavot goda krēslu un novietot brīvā dabā pie bijušā kantora ēkas.

Kolhozu “Lāčplēsis” jeb, kā pēc kara teica, Lielvārdes lauksaimniecības arteli “Lāčplēsis”, nodibināja 1948. gadā. Par arteļa priekšsēdētāju kļuva bijušais frontinieks un pagasta partorgs Edgars Kauliņš. Sadzīvē Kauliņš bija vienkāršs un sirsnīgs. Tieši viņa labestību un nosvērtību kā pirmo min vecie kolhoznieki, atceroties savu priekšsēdētāju. Manta Kauliņam pie rokām nelipa, personiskajām vajadzībām viņam daudz nevajadzēja. 1947. gada LKP Rīgas apriņķa komitejas kadru daļas raksturojumā lasām – Kauliņš labi pazīst cilvēkus, zina krievu un latviešu valodu. Pašam savas zemes nav. Mīt dzīvoklī, ko piešķīrusi izpildkomiteja. Ar cilvēkiem viņš runāja vienkāršā, visiem saprotamā valodā. 1957. gada valdes sēdes protokolā lasām, kā priekšsēdētājs izskaidro pastnieka lielo nozīmi ciema dzīvē – pastnieka pienākums ir ne tikai iznēsāt pastu, bet izskaidrot kolhozniekiem laikrakstu nozīmi un panākt, lai tos abonētu katra kolhoznieka ģimene. It kā jau vienkārši vārdi, bet tik ļoti raksturīgi Kauliņtēvam. Arī priekšsēdētāja vaļasprieki bija vienkārši. Kauliņš bija kaislīgs makšķernieks, upes malā viņš ļāvās sapņiem un pārdomām. Reiz ziemas spelgonī kolhoznieks Sirsniņš gājis uz kolhoza kantori. Skatās – iepretī Lielvārdes pilsdrupām uz ledus sēž Kauliņš un lēni cilā zemledus makšķeri. Prasījis, kā veicas ar copi. – Nekā neiet! – Kauliņš atmetis ar roku. Sirsniņš piegājis tuvāk un redz, ka priekšsēdētājam makšķeres āķis nemaz nav iekritis caurumā, guļ turpat līdzās uz ledus.

Velna dzinējs

Kauliņam piemita vienkārša un sirsnīga humora izjūta. Kolhozā iecerēja izveidot zirgu sporta sekciju, un vienā jaukā septiņdesmit piektā gada dienā kolhoza vadība sēdās mikroautobusā “Latvija”, lai dotos uz kolhozu “Tērvete” pie Gredzena. Tērvetnieki viesus mīļi uzņēma, paēdināja un padzirdīja, bet beigās, velnu dzīdami, darījumam par godu uzdāvināja ēzeli. Dāvinātam ēzelim zobos neskatās, nācās vien kustoni likt mašīnas aizmugurē un vest uz Lielvārdi. Salaspilī vīri sadomāja papildināt dievišķā dzēriena krājumus. Aizsūtīja šoferi uz veikalu, paši sēd mašīnā. Ēzelis sadomājās, ka ceļš galā, un, skaļi taurēdams, prasījās ārā. Dzirdot ēzeļa brēcienus, garāmgājēji palēnināja soli un ziņkārīgi sāka lūkoties mikriņa salonā. Bet tur, krēslā omulīgi atgāzies un vienu aci piemiegdams, sēž kolhoza priekšsēdētājs un apmierināts smaida.

Kauliņam bija divi Ļeņina ordeņi, Darba sarkanā karoga ordenis, Tēvijas kara otrās pakāpes ordenis, Slavas trešās pakāpes ordenis, Sociālistiskā darba varoņa zvaigzne. Kad nu tie bija jāpieliek, tad piesprauda pie uzvalka, bet īpaši ar apbalvojumiem nelielījās. Tomēr bija reizes, kad ordeņi noderēja. 1975. gadā septiņi kolhoza vīri, Kauliņu ieskaitot, sasēdās mašīnā un devās ekskursijā uz Karēliju. Viņi gribēja nokļūt Suojervi. Tur sākās robežjosla, vien pāris kilometru līdz Somijai, tāpēc Suojerves apmeklēšanai bija nepieciešamas speciālas atļaujas. Kā tur bija, kā nebija, bet kolhoznieki nogriezās pa nepareizo ceļu. Brauca, brauca, apkārt jau parādījās dzeloņdrātis, bet vīri tik uzstāja, ka brauc pareizajā virzienā, līdz viņus apturēja robežsargs. Sākumā skaidroja kareivim, ka dodas uz Suojervi, tad kapteinim, visbeidzot atnāca apakšpulkvedis un prasīja, kurš no mašīnā sēdošajiem esot galvenais. Kauliņš pieteicās un devās uz armijas mītni. Pēc krietnas stundas abi atgriezās. Robežsargs ledainā balsī noteica – ja Kauliņš nebūtu ar diviem Ļeņina ordeņiem apbalvots Sociālistiskā darba varonis, par mēģinājumu šķērsot valsts robežu visus saliktu aiz restēm kā cāļus.

Uzņēmēja gēns

Edgaram Kauliņam nebija vērā ņemamas lauksaimnieka izglītības. Viņa personīgajā lietā atrodama Kauliņa ar roku rakstīta biogrāfija. Tajā lasām, ka 1911. – 1914. gadā Edgars beidzis Pāles pamatskolas četras klases. Vēl Kauliņš 1950. gadā pabeidza Ogres lauksaimniecības nodaļā noorganizētos sešus mēnešus ilgos vadītāju kursus. Tā arī visa izglītība. Tomēr daba Kauliņu bija apveltījusi ar uzņēmēja un saimnieka gēnu. Zēna gados viņš kalpoja par ganu pie Kalnrūju saimnieka. Puika vēroja sētas darbus un iegaumēja saimnieka teikto – saimniekot vajag ar zīmuli rokā un darbi jāiekārto tā, lai tie cits citam netraucētu. Pamācības saskanēja ar darbiem – Kalnrūjas patiesi bija labi organizēta lauku saimniecība. Vēlāk, vadīdams kolhozu, Edgars atzina – ja šodien strādātu tā, kā saimniekoja Kalnrūjās, mēs visi staigātu zelta zābakos! Kauliņa talants bija atrast labus, savu arodu zinošus speciālistus. Uzklausīt laucinieku teikto un dzirdēto ņemt vērā.

Naudas ādere

Kauliņš nelielu piemājas rūpalu mācēja pārvērst peļņu nesošā ražošanas nozarē. Ja kolhozs obligāto valsts piegādes plānu gaļas un piena sagādē izpildīja, virsplāna produkciju drīkstēja pārdot tirgū. Kauliņš ierosināja atpirkt no kolhozniekiem viņu piemājas dārziņos izaudzēto un vest uz Rīgas tirgiem pārdot. Vajadzīgo atļauju nokārtošanā lieti noderēja bijušo frontinieku solidaritāte – galvaspilsētā strādāja ne viens vien karalaika biedrs. Pieņemšanas punktu izveidoja bijušajā Ūbeļkrogā un par punkta vadītāju iecēla bijušo krodzinieci Vilmu Balodi. Noteiktās dienās kolhoza mašīna no Ūbeļiem veda kolhoznieku kartupeļus un gurķus uz Rīgu, uz Centrāltirgu. Kolhozs par starpniecību ņēma samaksu – piecus procentus no pārdotās produkcijas. Lielu peļņu tas neienesa, toties darījums bija ļoti izdevīgs kolhozniekiem, jo nebija pašiem jābrauc uz Rīgu tirgoties.

Ar laiku Kauliņš sāka domāt par pašiem sava augļu un dārzeņu pārstrādes ceha radīšanu, jo gurķis, kas vasarā maksā vien pāris kapeikas, ziemā ir rubļa cenā. Kolhoza teritorijā atradās Druvāres – liela un neizmantota saimniecības ēka. Kolhoznieki sanesa koka mucas un sāka tajās skābēt kāpostus un gurķus. Gatavo produkciju rudenī veda uz tirgu. Peļņu ieguldīja ražošanas attīstībā – iegādājās pasterizācijas iekārtas, stikla taras aizvākojamos aparātus, visu, kas ražošanai nepieciešams. Gadiem ejot, augļu un dārzeņu pārstrādes cehs kļuva par kolhoza lielāko brīvās naudas pelnīšanas ražotni. Daļu realizēja Latvijā, bet lauvas tiesu veda uz Ļeņingradu. Tomēr par īsteni jaudīgu naudas āderi cehs kļuva, kad tajā sāka ražot alu. Sākumā miestiņu mājas apstākļos, kaimiņu vajadzībām un paša priekam darīja kolhoznieks Pēteris Žvagiņš. Kauliņš izdomāja pie dārzeņu ceha izveidot apakšstruktūru – alus ražošanas cehu, un par tās vadītāju uzaicināja strādāt Pēteri. Sadarbība izvērtās veiksmīga – pēc “Lāčplēša” alus brauca no visas Latvijas, Jāņu laikā pieprasījumu pat nevarēja apmierināt. Alu tirgoja vienīgi koka mucās. Toreiz grūti bija dabūt deficītos celtniecības materiālus. Ja kolhozs tos gribēja iegādāties par rubļiem, radās sarežģījumi, bet, ja norēķinājās graudā – ar konserviem un gurķu burkām –, tad apmaiņā varēja dabūt ķieģeļus, cementu un metālu. Kauliņš šādā manierē veda uz Latviju celtniecības materiālus, kas bija nepieciešami kolhoza infrastruktūras attīstībai.

Sudrablapsu bizness

1950. gadā ieviesa vēl vienu palīgražotni – sudrablapsu fermu. Zemnieki savas lapsas – deviņas mātītes un trīs tētiņus – nodeva kolhozam un izmitināja tās Lieldruvās. Kolhozam lapsu audzēšana gāja no rokas. Jau nākamā – piecdesmit pirmā – gada atskaitē lasāms, ka nu fermā ir divpadsmit lapsu mātītes un pārdotas trīspadsmit sudrablapsu ādas, par ko iegūti četrdesmit pieci tūkstoši rubļu. 1956. gadā “Lāčplēsis” uzbūvēja jaunu fermu, nosauca to skaistā vārdā par Lapsām un pārvietoja turp kuplastes no Lieldruvām. Par fermas vadītāju Kauliņš uzaicināja strādāt zvērkopi Veltu Ozoliņu. Prasmīgi vadīta, ferma gadu no gada paplašinājās, zvērkopība nesa peļņu. Par īstu naudas āderi zvēraudzētava kļuva sešdesmito gadu sākumā, kad mainījās valsts noteikumi par ādu nodošanu valstij un izbrāķētās lapsas kolhozs varēja realizēt pats. Vispirms vajadzēja apgūt ādu ģērēšanu. Līdz tam zvēraudzētavām pašām ģērēt bija aizliegts. Ar karoti, kam viena mala noasināta, nokasīja tauku slāni un gaļu, pēcāk uzstiepa uz dēļa un izkaltēja, tādas arī nodeva valstij. Tagad “Lāčplēsis” iecerēja pats ģērēt un pēcāk šūt cepures un apkakles. Vecos pierakstos atrada ulmaņlaika ģērēšanas recepti un Velta savās mājās ķērās pie pirmās ādiņas apstrādāšanas. Izmērcēja, staipīja, trina ap virtuves galda kāju, līdz āda bija mīksta. Ogrē sameklēja Kleišu ģimeni, kura mācēja šūt kažokādu apkakles. Sašūtās apkakles veda uz Rīgu un nodeva komisijas veikalā, ietirgoto naudu atnesa kolhoza kasierei. Vēlāk sāka šūt arī ūdeļādas cepures.

Nauda sāka plūst straumēm. Rīgas Centrāltirgū kolhozam bija puķu kiosks, tur pārdeva arī cepures. Vietējie pirka mazāk, toties krievietes kaudamās stāvēja rindā. Dažbrīd pat cepures neizlika paviljonā, bet tirgoja caur mikroautobusa “Latvija” logu. Viena sudrablapsa maksāja ap divsimt rubļu, vakarā brauca mājup, rubļus sabāzuši maisos. Šūto produkciju veda uz Ļeņingradu un Minsku, pēc ādām ieradās no Novosibirskas un Urāliem. Reiz pēc nercu tirgošanas kantora kabineta grīda bija pilna ar rubļiem, kolhoza kasiere Hortenzija Baltiņa sēdēja naudas kaudzē un skaitīja to. Kauliņam sāka pārmest, ka viņš pārtiekot tikai no palīgnozarēm. Priekšsēdētājs aizstāvējās, kā nu prazdams. 1964. gadā Maskavā izdomāja, ka zirgi jālikvidē kā liekēži. Bērīšus izkāva visā republikā. Arī Lielvārdē ar zirga gaļu piegāza visu Lapsu šķūni pilnu. Kuplastes tādu daudzumu nespēja apēst, gaļa sāka bojāties, taukos uzkrājās indīgas vielas. Ēdot iesmakušo ēdmaņu, lapsām piedzima mazāk bērnu un gads zvēraudzētavā beidzās ar neciliem rezultātiem. Kolhoza valdes sēdē Kauliņš teica: nu re, kažokzvēri mums peļņu nenes! Gaļa un piens pabaro, varam iztikt arī bez kažokzvēriem!

Kaut rubļi plūda straumēm, Kauliņš ar naudu nemētājās un dažreiz pat bija paskops. Sešdesmito gadu vidū modē nāca polārlapsas. Velta Ozoliņa devās pārliecināt Kauliņu, ka tās jāiepērk. Uzzinājis, ka viena kuplaste maksā deviņdesmit rubļus, priekšsēdētājs norūca – nu paņem piecas māmiņas un vienu papiņu. Veltai nolaidās rokas – ko ar tādu mazumiņu lai iesāk? Pēc garas pierunāšanas Kauliņš tomēr piekrita iegādāties divdesmit māmiņas un četrus papiņus.

Saglabāt tautas dzīvo spēku

Pateicoties Kauliņam, četrdesmit devītā gada deportāciju laikā no Lielvārdes netika aizvests neviens saimnieks. Izsūtāmo sarakstos iekļāva tikai divus cilvēkus. Vēlāk atklājās, ka viens jau miris, bet otrs kādu laiku Lielvārdē vairs nedzīvo. Pieņemot darbā kolhozā, Kauliņam galvenais kritērijs bija darbs. Kolhoza lauku brigādēs strādāja leģionāri Oskars Zosulis, Andrejs Sestulis un par dzimtenes nodevību sodītais Mārtiņš Kaspars, par traktoristiem – leģionāri un represētie Kārlis Tošēns un Vilnis Liepiņš, meliorācijas brigādē – bijušais Lielvārdes saimnieks, represētais Juris Sarma, Andrejs Dārdedzis un vēl citi. Kauliņa acīs viņi visi bija latviešu tautas daļa. Pats izstaigājis kara ceļus, priekšsēdētājs lieliski apzinājās, ka nokļūšanu vienā vai otrā frontes pusē nereti noteica liktenis. Pēc kara trūka darbaspēka, tāpēc daudzas ģimenes labākas dzīves meklējumos ieradās no Latgales. Arī tiem atradās darbs, atbraucējus izmitināja vecsaimnieku sētās. Piemēram, Purgaiļu saimnieka pirtī ielika latgaļu strādnieku ģimeni ar visiem bērniem. Ar laiku, rocībai palielinoties, mājas strādnieku izmitināšanai sāka celt kolhoza ciematā. Kauliņš arī rūpējās, lai darbaspēks nebrauktu prom. Kad 1967. gadā elektrificēja dzelzceļa līniju līdz Jumpravai, kolhoznieki sāka vākt parakstus, lai papildus Lielvārdes stacijai ierīkotu vēl vienu dzelzceļa pieturu kolhoza ciemata vidū pie Lēdmanes krusta. Valdes sēdē Kauliņš atmeta iesniegumu atpakaļ ar vārdiem – tad jau visi braukās uz Rīgu spekulēt, kurš strādās kolhozā?

Latviskas līnijas ieturētājs

Priekšsēdētājs bija ar taisnu mugurkaulu. Stingru nacionālu stāju Kauliņš saglabāja līdz mūža galam un panāca, ka viņa viedokli respektēja padomju iestādes. Reiz kolhoza vadību aizsauca uz Ogres rajona partijas komiteju, lai izskatītu vienu jautājumu – par labiem darba sasniegumiem piešķirt kolhozam “Lāčplēsis” partijas kongresa goda nosaukumu. Turpmāk būs nevis “Lāčplēsis”, bet partijas kongresa vārdā nosauktais kolhozs. Kauliņš piecēlās, pateicās par lielo godu un klusā, bet nelokāmā balsī noteica – nu, diez vai es mājās varēšu atgriezties. Jautājums tūlīt pat bez debatēm tika noņemts no darbakārtības.

Kolhozā “Lāčplēsis” vienmēr tika svinēti Jāņi, pat laikos, kad Arvīds Pelše svētkus aizliedza kā buržuāziskās sabiedrības palieku. Kauliņš Līgo dienu oficiāli dēvēja par kolhoza dibināšanas gadadienu. Protokols nr. 1 par Lielvārdes lauksaimniecības arteļa “Lāčplēsis” darbības uzsākšanu gan datēts ar 1948. gada 17. jūniju, bet tādiem sīkumiem Kauliņtēvs nepievērsa uzmanību.

Kauliņš nepaguris rūpējās par latviskas kultūras saglabāšanu. Kolhozam bija savs koris “Lāčplēsis”, sieviešu un vīriešu vokālie ansambļi, dramatiskie kolektīvi, tautas deju ansamblis “Lāčplēsis”, daudzi pašdarbības pulciņi. Padomju laikā iestāties par latviskumu nebija viegli, nacionālās kultūras kopšana drīzāk tika uzskatīta par komunisma cēlājiem nevēlamu un kaitniecisku buržuāziskās ideoloģijas slavināšanu. Par Kauliņa latvisko nostāju liecina gadījums ar tautastērpu šūšanu 1973. gadā. Par godu Dziesmu svētku simtgadei kolhoznieki gribēja savu kori ietērpt latviskos tērpos. Sākumā par paraugu ņēma astoņpadsmitā gadsimta tautastērpus. Ieraudzījis skices, Kauliņš norūca – kas tas par vācu jaunskungu? Pusgarās bikses, baltas zeķes un kurpes ar lielām, kvadrātveida sprādzēm. Izskatās pēc pilsētas bodniekzeļla, pēc kārkluvācieša, nevis pēc kārtīga latviešu puiša! Meitenes apģērbs vēl neko, tur kaut kas no latviešu zeltenes saglabājies, bet šito švaukstu es par kolhoza naudu netaisīšu! Nākamos apģērbu metus kostīmu meistare Mirdza Kangare izveidoja, par pamatu ņemot desmitā gadu simteņa arheoloģisko tērpu rekonstrukcijas no Lielvārdes novada. Šoreiz Kauliņš piekrita, vien apjautājās, cik maksājot viens tērps. Kluba vadītāja atbildēja, ka trīssimt rubļu, un tādus vajagot sešdesmit. – Nāksies likvidēt vienu govju fermu, – Kauliņtēvs pasmaidīja gaiši un priecīgi. – Katram koristam mugurā būs uzģērbta vesela govs, tāpēc dziedāt vajadzēs tā, lai ragaine atmaksātos! Lielajā Dziesmu svētku gājienā kori “Lāčplēsis” sagaidīja ar ovācijām.

1969. gada rudenī bijušajā muižas klētī sāka veidot Andreja Pumpura muzeju. Tas bija pirmais muzejs Latvijā, kuru par saviem līdzekļiem izveidoja kāds kolhozs. Ar laiku Andreja Pumpura muzeja svētku svinēšana kļuva par pulcēšanās vietu ne vien lielvārdiešiem, bet arī tai latviešu inteliģences daļai, kura domāja par latviskuma saglabāšanu un attīstību. Šie pasākumi bija kā tīrs ūdens malks, pasmelts no Straumēnu mājas akas.

Kauliņa divas mīlestības

Edgars Kauliņš bija precējies divas reizes. Ar savu pirmo sievu – fabrikas “Danziger” strādnieci Cecīliju Purmals – viņš apprecējās 1929. gadā. Tajā laikā Kauliņš strādāja par ugunsdzēsēju Rīgā, Hanzas ielā 5. Laulībā piedzima trīs dēli – Imants, Ivars un Brunis. Imants nomira divu gadu vecumā, Ivars – deviņu gadu vecumā no nedziedināmas slimības. Izdzīvoja vienīgi Brunis. Cecīlija traģiski gāja bojā 1947. gadā, pakļūstot zem spēkrata riteņiem. Otrreiz Kauliņš apprecējās 1950. gadā ar Lielvārdes pagasta sekretāri Annu Leščinsku. Annas pirmais vīrs krita karā, bet pirmajā laulībā Annai piedzima meita Ingrīda. Otrajā laulībā Kauliņiem bērnu nebija.

Kauliņtēvs lielvārdiešiem palicis siltā atmiņā, par viņu vēl aizvien klīst leģendas. Šogad, 26. aprīlī, viņa 115. dzimšanas dienā, Pumpura muzejā notiks atceres pasākums, bet vasarā bijušie kolhoznieki rīkos balli, uz kuru visi mīļi gaidīti. Vēl lielvārdieši ir iecerējuši savam priekšsēdētājam izgatavot goda krēslu un novietot to brīvā dabā pie bijušā kantora ēkas.

Galerijas nosaukums
LA.lv