Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
29. oktobris, 2015
Drukāt

Anda Līce: Padomju “101. kilometra” filozofija turpinās, gan ne tik izteiktā formā (14)

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Anda Līce

Es ar nepacietību gaidu, kad manās rokās nonāks Gunas Rozes uz dokumentāliem faktiem balstītais romāns “101. kilometrs/padomju kauna zona”. Par šo nolādēto kilometru, kas pēc atgriešanās no gulaga daudziem politiski represētajiem kļuva par nepārvaramu šķērsli, esmu lasījusi viņu atmiņās; par to, ka tas attiecās arī uz tā laika “bomžiem”, zinu daudz mazāk.

Ko nozīmē – mācīties no vēstures? Manuprāt, pagātnē notikušais ir jāsalīdzina ar šodienas notikumiem un jāatrod kopīgais un atšķirīgais, lai varētu saprast – vai kādām jauno laiku parādībām ir tikai gadījuma raksturs, vai arī tās atkārtojas. Lai cik tas izklausītos neticami, tagad, 2015. gadā, 101. kilometrs Latvijā turpinās. Tiesa gan, ne tik izteiktā formā. Brīžiem man pat šķiet, ka par tādu var saukt visas no pilsētām attālākās teritorijas.

Kā tas izpaužas? Nevienai pašvaldībai netīk ļaudis, kas nemaksā par komunālajiem pakalpojumiem, nekur nestrādā, uzvedas antisociāli, vārdu sakot, bojā apdzīvotās vietas seju. Tad nu viņus lūko izmitināt kaut kur tālāk no acīm – mājās bez labierīcībām, centrālapkures, vietās, kuras vairs nekas nevar padarīt sliktākas. Taču tās neatrodas tuksnesī, parasti to tuvumā dzīvo cilvēki, kuri šādu dzīvesveidu nepiekopj un tādus kaimiņus nav pelnījuši. Lieki teikt, kādās sprukās viņi nonāk – jaunie iemītnieki viņu zemi regulāri noplūdina ar notekūdeņiem, mājas apkārtni nekopj, rīko dzeršanas un skandālus, diedelē naudu un čiepj visu, kas nav piesiets. Esmu redzējusi šādu vietu netālu no Cēsīm, kur uz baznīcai piederošas zemes esošais daudzdzīvokļu nams ir nolaists līdz kliņķim, tā iemītnieki piecūkojuši teritoriju gan ap savu mitekli, gan kaimiņu zemi.

Par “101. kilometru” var kļūt jebkura lauku teritorija, kurā slēdz ražotnes un pēdējo dzīvīguma zīmi – skolu. Ļaudis, kas atļaujas dzīvot ārpus visiem likumiem, rodas no pārprastas demokrātijas, izdabāšanas cilvēka dabas ēnainajām pusēm un, protams, no valsts nepārdomātas politikas. Kopš Latvijā parādījās zupas virtuves, esmu brīnījusies, kāpēc šie cilvēki savu iespēju robežās nevarētu piedalīties pusdienu gatavošanā. Viņi taču varētu palīdzēt nomazgāt traukus, nomizot kartupeļus, sakopt apkārtni. Viņi negrib vai viņiem to neļauj kādi nejēdzīgi likumi? Nav tādu iesaistošu noteikumu? Nu tad mainiet noteikumus un iesaistīšanas formas! Vienmēr būs kādi indivīdi, kas pamanīsies dzīvot uz citu rēķina, tomēr valstij nav vairākās paaudzēs jāuztur vesela sliņķu armija, pakļaujoties spekulācijām ar cilvēktiesībām, humānismu un kristīgo mīlestību.

Pievienot komentāru

Komentāri (14)

  1. Pie mums izveidojusies boļševiku domāšana- atņemt bagātajam.

  2. Šodienas kopmītņošana Atbildēt

    Šodienas RD paziņojumi par to, ka katram rīdziniekam pietiekami dzīvot 30 kvm platībā, neatbilst 21. gadsimtam. Kam gribas vairāk par dīvānu un galdiņu, tie maksās astronomiskas summas. Tā vietā, lai RD domātu, ka nopelnīt, tā šodien pielieto 1917. gada boļševiku metodes, kas atņēma bagātākajiem un izdalīja nabagiem. Rīga drīz būs tukša.

  3. Tā sanācis, ka tēva mājas atradās šajā 101 kilometr,. starp Birzgali un Vecumniekiem, lielā Ķeguma meža dienvidu pusē. Pirmie pēckara iespaidi – pēdējā savas labības kulšana 48-tā gada rudenī, kad kaimiņi ar kuļmašīnu gāja talkā no sētas uz sētu. Tad 49-tā gada marts, 1/3 kaimiņu tika deportēti. Izvešanu vadīja “komisārs” Jevgeņijs Žiharevs ( dzīvo Rožu ielā, Ogrē) ar komsorgu Rozenbergu ( mitinājāsVentspils novadā). Ap Jāņu dienu J.Ž. kopā ar “istrebiķeļiem, ieradās mūsu viensētā, ultimatīvi pieprasot vecākiem stāties kolhozā : “Vai nu par kolhozu, vai pret. Vidusceļa nav”. Kas notika ar tiem, kuri izvēlējās “pret”, tauta redzēja 49-tā marta naktī.
    Garā stiprākie aizgāja mežos, kur tos vadīja Latvijas nacionālo partizānu komandieris Kārlis Stūrmanis. Jau 50-tajos viņu apmešanās vietu čekistiem izdeva iesūtīts kangars. Iznīcinātāju bataljons bunkurus aplenca, sākās kauja. Dzīvs neviens nepadevās.
    Ar 101. kilometra būtību iepazinos jau pēc 53-šā, kad nomira Tautu bende. Pamazām sāka atgriezties ļaudis no GULAGa, ne tikai vietēji, bet arī tie, kuru dzimtajās mājās bija iemitinājušās partijas komitejas, ciema padomes, un citi okupantu formējumi.
    Vasarās mēs, pusaudži, strādājām kolhoza lauku brigādē, tur arī ikdienā satikām šos stipros vīrus, kuri izturēja, un atgriezās. Ļoti daudz vērtīgu dzīves atziņu no viņiem apguvu.

  4. Bomži ir bijuši visos laikos. Tikai šī valsts radījusi vajadzību ēst zupas virtuvēs… Ne jau visi no ēdējiem tur ir bomži. Par represiju laiku var teikt arī tā – vai briesm”igie izsūtījuma gadi gulagā tika pavadīti tāpēc, lai vecumdienas aizvadītu vientulībā un nabadzībā? Tikai ar tīru dvēseli?

  5. Arī mums pēc atgriešanās no Vācijas bija jāievēro 100 kilometrs līdz 1962 gadam…

  6. Jaa, tadi laudis vienmer ir bijusi un galvenais un smiekligakais ir tas,ka neviens ar viniem netiek gala,jo siem laudim ir tikai tiesibas – par pienakumiem vini neko nezina.
    Tas bija vel PSRS laikosmdzivoju neliela daudzdzivoklu maja ,mums aiz sienas dzivoja virietis,kurs bija atgriezies no ieslodzijuma,nu to ko mums ar berniem nacas piedzivot,es pat savam ienaidniekam nenoveletu.
    Gan mes ar viru ,gan berni bijam negulejusi vairakas naktis no vietas ,orgiju del,bet ja milicija atbrauca uz paris stundam savaca un atkal visi bija majas un viss turpinajas.
    Mes gan dabujam lielaku dzivokli un aizgajam prom ,ir pagajusi kadi 35 gadi,bet likumos musu valsti nekas nav mainijies

  7. Paldies, Anda! Mums būtu ko parunāt! Kādā intervijā par šo romānu gudra žurnāliste man jautāja, kas man sakāms par to, ka tur – romānā aprakstītajā vietā – baznīcas vietā uzcēla kūti? Un es teicu: Tik daudz kūšu ir mums vispakārt! Vai gan visas tās skārdenes – Maximas, Statoili u.c. kases aparatātu vietas – vai tās nav kūtis???
    Arī likvidētās skolas, likvidēti autobusu un vilcienu galapunkti, nepieejama ātrā palīdzība neatliekamā brīdī – vai tā nav 101.km zona? Tai pat laikā vairojas štata bezdarbnieki, štata pabalstu PIEprasītāji pāsvaldībām, kuri uzskatītu par aizvainojumu, ja kāds piedāvtu nomizot kartupeļus vai nomazgāt traukus tai zupai, kuru labprāt knaši ēd…

  8. Kungi!Ja jūs tik ļoti nepatīk ka nabagiem un bomžiem ir tik ļoti brīva un salda dzīve,uz priekšu un kļūstiet par tādiem!To izdarīt ir ļoti vienkārši,bet vēl vienkāršāk ir dzīves pabērnus apliet vēl papildus ar dažādiem epitetiem.Manuprāt tā ir tīra homofobija un cilvēka necienīgi un tādas darbības būtu nosodamas.

    • Parādījās aizstāvis ar datoru,laikam pašvaldībā blats-lielāks pabalsts!

    • Vieglāk sēdēt ar pastieptu roku, lai citi strādā. Ja nu esi tāds pabērns, tad nelielies, bet saņemies un vismaz izslauki istabu, nevis kritizē tos, kuri priekš tevis pelna.

  9. Lai piedalītos virtuves darbos ir jābūt sanitārai grāmatiņai!

  10. “101. kilometra filosofija” un “13. sivēna sindroms” – viss nāk uz aiziet tālumā, un sākas viss no gala (gan ne tik izteiktā formā):
    “Tagad dzird tā runājam:
    – Darbu jau var atrast vienmēr.
    – Darbu var, bet jēgu nevar. ” ( Ziedoni I. Tik un tā. R.,Liesma, 1985 – 95.lpp.)

  11. Nu bet bomžu sagatavošana taču pie mums ir valstiska lieta! Tā sākas jau no skolas sola, kad bērniņiem neko nedrīkst likt darīt. Kādreiz skolēni dežūrēja skolas kopgaldā palīdzot mazgāt trraukus, klāt galdus, mizot kartupeļus, pēc dežūru grafika uzturēja tīrību un kārtību klasēs, rudeņos piedalījās ražas novākšanas darbos kolhozos. Tagad tas ir stingri aizliegts. Bērniņš tā ir svēta un neaizskarama personība, kuru nedrīkst traumēt ar šādiem pienākumiem. Tālāk, kad šī “svētā personība” ir pieaugusi, valsts priekš tās ir radījusi tādus apstākļus, lai maksimāli grūti būtu ar godīgu un čaklu darbu kaut ko būtisku nopelnīt un iekrāt. Tie, kas godīgi un čakli strādā knapi sev spēj sapelnīt izdzīvošanai nepieciešamo un dzīvo “no rokas mutē”. Mūsu valstī interesanti izprojektēts ir tas, ka, jo vairāk kaut kas tev piederēs, jo lielāku ādu dažādu nodokļu un nodevu veidā valsts no tevis plēsīs. Ja tu gribi nodarboties ar uzņēmējdarbību, tu vēl nebūsi sācis neko darīt, bet, tikko būsi piereģistrējis savu uzņēmumu, no tevis jau sāks iekasēt nodokļus. Iegādājies dzīvokli un tūliņ sāc par viņu maksāt. Iegādājies auto un tūliņ ceļu nodoklis un visi auto uzturēšanas izdevumi. Par mājas vai zemes iegādi vai zemnieku saimniecību vispār nav ko runāt. Bet, ja tev piederēs tikai tas krāniņš starp kājām un karote, tad no tevis neko valsts neprasīs, bet tieši otrādi, tev maksās , tevi atbalstīs, uz tevi attieksies dažādi atvieglojumi. Dabīgi, ka lielai daļai cilvēku, redzot šo bezperspektīvās eksistences iespēju no godīga darba ( it īpaši, ja viņi bērnībā un jaunībā nav pieradināti pie darba) rokas nolaižas, viņi kļūst par alkoholiķiem, bomžiem un regulāriem sociālo dienestu klientiem.
    Tā, ka šis jautājums nav tik vienkāršs, lai runātu tikai par šo 101. kilometru nosodot un kritizējot tās antisabiedriskās parādības, kas tur notiek. Es, piemēram, zinu divus cilvēkus, kuri šeit Latvijā bija nolaidušies, regulāri dzēra un nekur nestrādāja, bet tagad nokļuvuši ārzemēs ir pārtraukuši dzeršanu un čakli strādā. Viņi abi izsakās līdzīgi: ” Šeit es jūtos kā cilvēks. Šeit man par darbu maksā normālu algu un es varu nopelnīt ne tikai sevis uzturēšanai, bet arī iekrāt kaut kam lielākam….”
    Vienvārdsakot, cilvēki pēkšņi redz perspektīvu savi dzīvei. Un, ja cilvēks redz perspektīvu, tad viņš cīnās un strādā. Bet, ja viņam šo perspektīvu nolaupa, tad….

  12. Var mēģināt pāraudzināt darba nometnē, bet tas skaitīsies eironehumāni. Bet kas tad ir humāni -ļaut dzīvot uz citu rēķina vai jau pieaugušu mācīt dzīvot pašam? Palīdzēt var invalīdam, bet ne slaistam.

Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Nauda jāatstrādā

“Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs” par 2,1 miljoniem eiro plāno īstenot projektu “Āfrikas savanna”. Rīgas pašvaldības nākamā gada budžeta projektā “Āfrikas savannai” paredzēti 1,125 miljoni eiro, bet Saeima, apstiprinot nākamā gada budžetu, tā saukto deputātu kvotu ietvaros šim projektam piešķīra 400 000 eiro. Zooloģiskajā dārzā tiks izbūvētas mītnes, āra pastaigu laukumi. Būvprojekts paredz veidot jauktu ekspozīciju, kurā apmeklētājiem vienlaikus tiktu rādītas žirafes, zebras, antilopes, surikāti un degunragputni, kā arī iekļauta huzārpērtiķu sala. Āfrikas savannas ekspozīcija iecerēta aptuveni 3000 kvadrātmetru platībā.

Egils Līcītis: Tumsa zūd, ja "Delna" slēdz gaismu (2)Ja "Delna" būtu ar garāku pastāvēšanas vēsturi, to noteikti uzaicinātu pie Daugavas rakšanas un upes gultnes maģistrālās līnijas vilkšanas.
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (2)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Vai jums nācies saskarties ar nelojāliem pedagogiem?
Draugiem Facebook Twitter Google+