Anda Līce
Anda Līce
Foto: Valdis Ilzēns

Anda Līce: Padomju “101. kilometra” filozofija turpinās, gan ne tik izteiktā formā 14

Es ar nepacietību gaidu, kad manās rokās nonāks Gunas Rozes uz dokumentāliem faktiem balstītais romāns “101. kilometrs/padomju kauna zona”. Par šo nolādēto kilometru, kas pēc atgriešanās no gulaga daudziem politiski represētajiem kļuva par nepārvaramu šķērsli, esmu lasījusi viņu atmiņās; par to, ka tas attiecās arī uz tā laika “bomžiem”, zinu daudz mazāk.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Lasīt citas ziņas

Ko nozīmē – mācīties no vēstures? Manuprāt, pagātnē notikušais ir jāsalīdzina ar šodienas notikumiem un jāatrod kopīgais un atšķirīgais, lai varētu saprast – vai kādām jauno laiku parādībām ir tikai gadījuma raksturs, vai arī tās atkārtojas. Lai cik tas izklausītos neticami, tagad, 2015. gadā, 101. kilometrs Latvijā turpinās. Tiesa gan, ne tik izteiktā formā. Brīžiem man pat šķiet, ka par tādu var saukt visas no pilsētām attālākās teritorijas.

Kā tas izpaužas? Nevienai pašvaldībai netīk ļaudis, kas nemaksā par komunālajiem pakalpojumiem, nekur nestrādā, uzvedas antisociāli, vārdu sakot, bojā apdzīvotās vietas seju. Tad nu viņus lūko izmitināt kaut kur tālāk no acīm – mājās bez labierīcībām, centrālapkures, vietās, kuras vairs nekas nevar padarīt sliktākas. Taču tās neatrodas tuksnesī, parasti to tuvumā dzīvo cilvēki, kuri šādu dzīvesveidu nepiekopj un tādus kaimiņus nav pelnījuši. Lieki teikt, kādās sprukās viņi nonāk – jaunie iemītnieki viņu zemi regulāri noplūdina ar notekūdeņiem, mājas apkārtni nekopj, rīko dzeršanas un skandālus, diedelē naudu un čiepj visu, kas nav piesiets. Esmu redzējusi šādu vietu netālu no Cēsīm, kur uz baznīcai piederošas zemes esošais daudzdzīvokļu nams ir nolaists līdz kliņķim, tā iemītnieki piecūkojuši teritoriju gan ap savu mitekli, gan kaimiņu zemi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Par “101. kilometru” var kļūt jebkura lauku teritorija, kurā slēdz ražotnes un pēdējo dzīvīguma zīmi – skolu. Ļaudis, kas atļaujas dzīvot ārpus visiem likumiem, rodas no pārprastas demokrātijas, izdabāšanas cilvēka dabas ēnainajām pusēm un, protams, no valsts nepārdomātas politikas. Kopš Latvijā parādījās zupas virtuves, esmu brīnījusies, kāpēc šie cilvēki savu iespēju robežās nevarētu piedalīties pusdienu gatavošanā. Viņi taču varētu palīdzēt nomazgāt traukus, nomizot kartupeļus, sakopt apkārtni. Viņi negrib vai viņiem to neļauj kādi nejēdzīgi likumi? Nav tādu iesaistošu noteikumu? Nu tad mainiet noteikumus un iesaistīšanas formas! Vienmēr būs kādi indivīdi, kas pamanīsies dzīvot uz citu rēķina, tomēr valstij nav vairākās paaudzēs jāuztur vesela sliņķu armija, pakļaujoties spekulācijām ar cilvēktiesībām, humānismu un kristīgo mīlestību.