Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
18. septembris, 2012
Drukāt

Kaupo – nodevējs? Bandinieks laikmeta spēlē?

Foto no Turaidas muzejrezervāta krājuma, www.vikipedia.lv, poga.lv, apgāda "Karšu izdevniecība Jāņa sēta" karteFoto no Turaidas muzejrezervāta krājuma, www.vikipedia.lv, poga.lv, apgāda "Karšu izdevniecība Jāņa sēta" karte

21. septembrī apritēs 795 gadi kopš liktenīgās kaujas pie Vīlandes igauņu Sakalas novadā, kurā “šķēpu caurdurtiem sāniem” gāja bojā Turaidas lībiešu virsaitis – qasi rex et senior – it kā karalis un vecākais – KAUPO. 


 

Viņa nāve var šķist traģiska un bezjēdzīga – Kaupo krita svešu ļaužu karagaitā svešā zemē par svešiem iekarojumiem, turklāt – jau iepriekš pazaudējis dēlu, svaini, visu savu ģimeni, pili, cilti un mantu. Lai gan šādi mēģinājumi ir bijuši, no mūsdienu skatpunkta ir grūti spriest par viņa ideālismu un reliģisko piepildījumu šajā brīdī. Ar lielāku varbūtību var pieņemt, ka tāpat kā daudziem mūsu senčiem, Kaupo bija lemts dzīvot un veikt sarežģītas izvēles liktenīgu pārmaiņu un nepanesamas cietsirdības laikmetā, kad arī Baltijas jūras austrumu piekrastē viena norietoša pasaule nodeva savas tiesības citai. Atsevišķai personībai, lai arī cik spēcīgai un pēc paša tālejošiem mērķiem tīkojošai, šajos laikmetu griežos bija atvēlēta vien marionetes loma iekarotāju spēlē.

 

Katram savs Kaupo

Tikko minētais pilnībā attiecas arī uz Kaupo, kurš, kā iepriekš uzsvēris arheologs Guntis Zemītis, bija pietiekami liels un ietekmīgs, lai viņu censtos izmantot, bet tomēr pārāk sīks, lai ar viņu rēķinātos – ne velti Kaupo vārds nav sastopams nevienā 13. gadsimta sākuma vēstures dokumentā. Un tas – neraugoties uz viņa it kā ciešajiem un aktīvajiem kontaktiem ar bīskapu Albertu un citiem jaunās ticības sludinātājiem.

Var teikt, ka ikkatram mūsu vēstures posmam bijis “savs” Kaupo – Garlība Merķeļa iedibinātajā tradīcijā, pieminot mūsu senvēstures “zelta laikmetu”, viņš uzskatīts par savas tautas nodevēju un savtīgu pašlabuma meklētāju. Vācbaltiem Kaupo vienmēr bijis “visuzticamākais no līviem” (fidelissimus – latīniski). Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas vēsturnieku vidū bija vērojami mēģinājumi pārvērtēt gan Kaupo kā personību, gan arī viņa lomu notikumos, kas pirms vairāk nekā 800 gadiem risinājās Baltijas jūras austrumu piekrastē. Lasot it kā plašo Kaupo tēmai veltīto vēstures literatūru, tomēr nevar nepamanīt, ka mūsdienu latviešu vēsturnieki atšķirībā no igauņiem Turaidas lībiešu virsaiša liktenim gan uzmanību pievērsuši it kā nelabprāt. Izņēmumi ir arheologs Guntis Zemītis un trimdas vēsturnieks Indriķis Šterns, kurš viņu trāpīgi nosaucis par latviešu senvēstures pirmo trimdinieku. Izskanējis arī viedoklis, ka Kaupo īstenībā bijis pragmatiski domājošs politiķis, gan nonācis nepareizajā vietā un laikā, savas tautas neatzīts pravietis un pat pirmais celmlauzis latviešiem Eiropas virzienā.

 

Itin kā karalis
karte

Mūsdienu zinātniekiem pieejamās skopās ziņas par Kaupo personību un dzīves gājumu paslēpušās pirms daudziem gadsimtiem rakstītu hroniku rindiņās. Šobrīd atliek vien iztēloties, kāda bija Kaupo dzīve pirms vācu ierašanās, jo par to neviens hronists nestāsta. Viņš varēja nākt pasaulē kaut kad 12. gadsimta otrajā pusē – iespējams, 60. vai 70. gados un acīmredzot lepojās ar augstu sociālo statusu. Gadsimtu dzīlēs ir pazudis arī viņa īstais vēl šūpulī dotais vārds, jo Kaupo ir vien kristīgā “Jacobus” lībiskā interpretācija. Zinātniekiem līdz šim pārliecinošs licies apgalvojums, ka Kaupo dzimtā vieta atradusies Kubeselē (pie tagadējās Krimuldas baznīcas). Starp citu, kā norādījis mācītājs un novadpētnieks Augusts Bīlenšteins, Kaupo vārds dzīvo arī vairāku apkārtnes māju nosaukumos Krimuldas apkārtnē – “Kaupiņi”, “Kubašnieki”. Lai gan izteiktas arī citādas domas, lielākā daļa pētnieku šobrīd piekrīt autoritatīvā Latvijas senvēstures pētnieka, arheologa Jāņa Graudoņa secinājumam, ka galvenā Kaupo pils – “Castrum magnum Cauponis” – no 1206. līdz 1212. gadam atradās 1214. gadā celtās Turaidas mūra pils vietā.

Var pieņemt, ka ciltsbrāļus Kaupo pārvaldīja ar senču tradīcijās mantotām tiesībām. Viņa personīgā traģēdija bija, ka tās nekad tā arī neieguva tādu mērogu kā, piemēram, zemgaļu virsaišu Viestura un Nameja gadījumā. Arheologs Guntis Zemītis uzsvēris, ka Kaupo rīcībā nekad nav bijusi sava valsts, vienīgi pārvaldīta teritorija, kuras interešu sfērā ietilpa arī Rīgas apgabals vai vismaz tā daļa. Uz pēdējo secinājumu daļu pētnieku neviļus mudinājis 18. gs. 80. gados noraktais Kubes kalns Rīgā tagadējās Esplanādes vietā, kura nosaukums liekas esam vienas saknes ar jau minēto “Kubesele”.

Salīdzinot rakstīto avotu ziņas ar arheoloģijas sniegtajām, kaut cik droši var teikt, ka Kaupo īpašumi pletušies apmēram 50 kvadrātkilometrus plašā teritorijā ap tagadējo Turaidu, Siguldu un Krimuldu. Taču Kaupo bija virsaitis tikai daļā lībiešu zemju – viņa īpašumi nesniedzās tālāk pāri Gaujai, kuras kreisajā krastā ietekmīgākais valdnieks bija Dabrelis. Iespējams arī, ka tieši šī varas nepiepildītības apziņa varēja Kaupo pamudināt uz viņa mūža liktenīgajām izvēlēm.

 

Kaupo kristīšanās mīkla

Literatūrā izskan viedoklis, ka Kaupo varēja kristīties, arī ideālu motīvu vadīts, kaut gan sākotnēji tas varēja būt un acīmredzot arī bija iepriekšminētais politiskais aprēķins. Skaidrs ir viens – Kaupo bija viens no pirmajiem Turaidas lībiešiem, kas pārgāja kristīgajā ticībā. Nav tikai zināms, kur un kā tas notika. Dīvainā kārtā neko par to nestāsta arī citādi tik daiļrunīgais Livonijas Indriķis.

Iespējams, Kaupo aplaistīšana ar svēto ūdeni varēja notikt jau cisterciešu mūka Teodoriha misijas sākumā 1191. gadā, kad vācieši patieso ticību vēl centās ieviest maigiem cimdiem. Šo pieņēmumu it kā apstiprina kāda Indriķa hronikā aprakstīta epizode, kas vēsta par neparastu notikumu.

 

Tas norisinājies lībiešu zemē 1191. gadā, kad “kāds ievainots Turaidas līvs lūdza brāli Teoderihu, lai tas viņu izdziedina, un apsolīja kristīties. Brālis sagrūda zāles, gan nezinādams to iedarbību, bet, piesaucis Tā Kunga vārdu, viņu kristīdams izārstēja gan miesā, gan dvēselē. Un šis Turaidā bija pirmais, kas pieņēma Kristus ticību”.

 

Liekas, nevar būt divu domu, ka šis stāsts ir tieši par Kaupo, lai gan nav saprotams, kāpēc Indriķis nesauc viņu vārdā. Pēc citas interesantas, bet tikpat nepierādāmas teorijas, Kaupo (un, iespējams, arī cita Turaidas lībiešu vecākā Anno) māte bijusi kāda pareizticīga polockiešu kņaziene, ar kuru viņa tēvs it kā vēl 12. gs. 70. gados (pirms Kaupo dzimšanas) stājies dinastiskā laulībā. Šādi varot izskaidrot Kaupo simpātijas pret kristietību un arī to, kāpēc Indriķis nepiemin viņa kristīšanu – vācu misionāriem tas jau bijis zināms kā noticis fakts.

Tikpat dīvaina un dažādi skaidrojama šķiet arī kāda epizode, kuru savā hronikā apraksta Indriķis. Darbība noris 1200. gadā, kad jaunais Livonijas bīskaps Alberts, baidoties no “līvu nodevīguma”, uzaicinājis viņu dižcilšus, arī Turaidas vecākos Anno un Kaupo, uz dzīrēm (tās varēja notikt vācu tirgotāju apmetnē līdzās lībiešu ciemiem Daugavas malā tagadējās Vecrīgas teritorijā), bet īstenībā ieslēdzis kādā namā un paņēmis viņu dēlus par ķīlniekiem.

Diez vai kādreiz uzzināsim, kāpēc tobrīd jau droši vien kristīto Kaupo vajadzēja ieslēgt kopā ar pārējiem. Iespējams, ka viņš tad vēl nemaz nebija tik drošs Alberta sabiedrotais. Vai arī viņš pats un viņa tautasbrāļi nebija šim faktam pievērsuši īpašu uzmanību, jo principā jau kristietība lībiešu garīgajai telpai nebija gluži sveša – arheoloģiskais materiāls atklāj gan krustiņus, gan dažas citas par jauno ticību liecinošas lietas.

 

Nevar arī nepamanīt, ka Indriķis, stāstot par šiem notikumiem, piemin tikai divus Turaidas lībiešu vecākos – Anno un Kaupo, it kā norādot uz Anno augstāko statusu lībiešu sabiedrībā. Jāpiebilst, ka hronikā pēc tam nekur neatrast ne ziņas par Anno kristīšanu, ne viņa vārdu kā tādu, kas tā vien vedina atkal pafantazēt par brāļu mīlestību un ienaidu, kurā galvenā likme bijusi vara.

 

Savulaik trimdas vēsturnieks Indriķis Šterns izteica interesantu domu – atšķirībā no pārējiem lībiešu zemju vecākajiem Kaupo 1200. gadā izdevies izvairīties no pavēles nodot savu dēlu ķīlniekos. Tas esot noticis apmaiņā pret Kaupo zvērestu, ka viņi ar dēlu pieņems Kristus ticību un centīsies tai ar labu vai ļaunu pievērst arī pārējos turaidiešus. Tieši tad Kaupo līdzīgi kā citi Senlatvijas valdnieki esot arī nodevis bīskapam Albertam savu pilsnovadu, lai to saņemtu atpakaļ kā lēni.

Kaupo personība iegūst pavisam citas krāsas, ja ieklausāmies Indriķa Šterna teiktajā, ka viņš “vispirms bija lībju pagāns un tikai tad katoļticīgs kristietis. Bet visam pāri Kaupo bija savu dēlu mīlošs tēvs, kas dēla mīlestības dēļ un vēloties paturēt viņu savā tuvumā, atsacījās no savu tautasbrāļu sabiedrības, dzīvoja šķirti no sievas, pazaudēja savu pili un valsti un kļuva pirmais Senlatvijas trimdinieks”.

 

Ceļā uz Mūžīgo pilsētu

Var dažādi vērtēt Kaupo personību, bet vēsturē viņš nenoliedzami iegājis ar to, ka bija pirmais baltietis, kurš 1203. gada vasarā kopā ar mūku Teoderihu kalpa pavadībā (tā vēsta Heiserbahas Cesārijs), paceļojuši pa Vāczemi, ieradās arī Romā un skatīja vaigā pašu pāvestu Innocentu III – vēsturē ievērojamāko kristīgās baznīcas virsvadītāju, kura priekšā ceļus lieca šīs pasaules varenākie valdnieki. Kā vēsta Indriķis, pāvests Kaupo “uzņēma ļoti laipni, noskūpstīja un plaši iztaujāja par apstākļiem, kādos dzīvo tautas ap Līvzemi”.

 

Atvadoties Kaupo no pāvesta līdz ar Visaugstāko svētību saņēmis arī dāvanu – simt zelta gabalus, bet brālis Teoderihs – ar svētā pāvesta Gregora roku rakstītu Bībeli, kas bija jānodod bīskapam Albertam. Var pieņemt, ka pēc tam tā glabājās plašajā Rīgas domkapitula arhīvā.

 

Pēc dažiem avotiem, pāvests esot arī piešķīris Kaupo muižnieka titulu un vārdu “Līve” (Liewe) – no vārda “livonietis”, kā arī ģerboni, kurā attēlotas trīs zelta lilijas purpursarkanā laukā.

Varam vien iztēloties, kādas nāves briesmas draudēja Kaupo un viņa pavadoņiem šajā piedzīvojumā – nemaz jau nerunājot par jūras ceļojumu, pārgājiens pār Alpiem vien jau bija ko vērts, pat neraugoties uz to, ka tas notika vasarā. Tāpat liekas apbrīnojami, kā Kaupo varēja sarunāties ar pāvestu – acīmredzot brālis Teoderihs pildīja tulka lomu. Katrā ziņā var piekrist igauņu zinātniekam Prītam Raudkivi, kurš, izvērtējot Kaupo Romas ceļojuma nozīmi, uzsver, ka tas vairākos aspektos ir bezprecedenta notikums, kas savā pārdrošībā aizēno visus krustnešu kuģojumus no Vācijas uz Gotlandi un tālāk uz Livoniju.

 

Pats pret savu pili

Liekas, ceļojums uz Mūžīgo pilsētu, tās krāšņās pilis, pāvesta rezidences greznība, majestātiskie dievnami, vēl no romiešu laikiem saglabājušies tempļi būs atstājis neizdzēšamu iespaidu uz Kaupo, jo, 1204. gada septembrī atgriezies mājās, “viņš bija kļuvis ļoti uzticams kristiešiem”. Kaupo gan sagaidīja nepatīkams pārsteigums – gadu ilgās prombūtnes laikā pagāniskie tautasbrāļi bija pievākuši viņa īpašumus un pili, faktiski – padarījuši viņu par izstumto. Tā nebija noticis ne ar vienu no kristītajiem Māras zemes kungiem. Vēl vairāk – zināms, ka 1206. gadā, kad pār Daugavas un Gaujas lībiešu novadiem pārskrēja plašu nemieru vilnis, Turaidas līvi nodarīja “daudz ļauna, ar uguni nopostīdami visus Kaupo īpašumus, atņemdami viņam tīrumus un salauzdami bišu kokus…”

 

Kāpēc tāda vēršanās pret Kaupo? Savulaik izteikts pieņēmums, ka “radi un draugi” šādi viņam atriebās par kāda agrāk dota solījuma nepildīšanu. Var minēt, ka kādi no viņu vidus bija cerējuši ar Kaupo un jaunās ticības palīdzību iegūt redzamāku statusu citu lībiešu vecāko vidū.

 

Par Kaupo atteikšanos no sākotnējiem nodomiem stiprināt paša un “radu un draugu” politisko varu, iespējams, liecina arī tas, ka bīskaps Alberts, pēc vēsturnieka Arveda Švābes domām, viņa zemes ieguva jau pirms 1207. gada (tad notika visu Gaujas lībiešu zemju dalīšana. – A. B.).

Ievērojamais vācbaltu vēsturnieks Leonīds Arbuzovs gan uzskata, ka Alberts Kaupo valsti kā trešdaļu visas pakļautās lībiešu teritorijas ieguva tikai pēc viņa nāves 1217. gadā.

Kaupo, kuram nu bija atņemts viss, neatlika nekas cits kā doties uz Rīgu pie vāciešiem. Tur viņš nodzīvoja gadu – var pieņemt, ka padzītais virsaitis bija apmeties Vitenšteinā – pirmajā Zobenbrāļu baltakmens pilī, kas atradās tagadējā Konventa sētā. Pēc 1208. gada viņa mājas, visticamāk, bija pie bruņiniekiem Cēsu pilī, ar kuriem viņš devās sirojumos pret igauņiem.

Viena no traģiskākajām Kaupo mūža izvēlēm bija lēmums kopā ar krustnešiem un viņu tā brīža sabiedrotajiem zemgaļiem doties karagājienā pret paša dumpīgajiem tautasbrāļiem. Indriķis vēsta, ka “rīdzinieki atsauca palīgā zemgaļus, lai atriebtos ienaidniekiem. Zemgaļi aizvien bija naidā ar turaidiešiem, tāpēc priecājās par to un nāca ap trīs tūkstoši vīru ar savu vadītāju Viestardu rīdziniekiem pretī. Viņi aizgāja līdz Gaujai un piešķīra Kaupo, karaspēka vadonim, pusi no tā”.

TuraidasPils_pVaram vien minēt, kādas domas riņķoja Kaupo galvā, vadot uzbrukumu pašam pret savu pili; kad paša komandētais karaspēks Turaidu izlaupīja un nodedzināja. Bojā gāja vismaz 50 viņa agrākie līdzgaitnieki. Tāpat nav skaidrs, kur šajā laikā atradās pārējā Kaupo ģimene – var pieņemt, ka viņa sieva, kuras vārds mums nav zināms, varēja būt dzīvojusi kopā ar Kaupo Cēsīs, bet tikpat labi viņa varēja palikt arī vecajās mājās. Tāpat zināms, ka Kaupo bija ne vien dēls, kurš pēc kristīšanās ieguva vārdu Bertolds (par godu Cēsu komturam Bertoldam, kurš arī, iespējams, bija viņa krusttēvs), bet arī meita (pēc citiem avotiem – pat divas). Daži avoti apgalvo, ka vienas meitas vārds bijis Madaļa (Marija, Magdalēna?) un ka viņa apglabāta zem Madlienas baznīcas.

Kaupo savu panāca – gan tikai uz laiku. Viņu nodevušie “radi un draugi”, lai gan sākumā smagi sakauti, vēlāk atkal kuplā skaitā apvienojās viņa virsvadībā. Apmierināti bija arī krustneši, jo 1206. un 1207. gadu mijā pārspēka salauztie līvi sūtīja ziņnešus uz Rīgu un lūdza mieru. Pēc jaunajiem miera noteikumiem visi Daugavas un Turaidas līvi apņēmās kristīties, “uzņemt priesterus un tiem visās lietās paklausīt.” 1207. gadā Kaupo valstība kļuva par Rīgas bīskapijas daļu. Tik necils gals bija viņa sākotnējiem sapņiem par “valsti valstī”, kas būtu pakļauta tikai pašam Romas pāvestam. Neko darīt, Roma bija tālu, bet nīstais Rīgas pāvests Alberts – tuvu un neuzskatīja Kaupo par līdzvērtīgu partneri.

Neraugoties uz nodevību un nerēķināšanos, Kaupo saviem sabiedrotajiem tomēr palika uzticams līdz galam. 1210. gadā viņš “ar visiem saviem radiem un draugiem un uzticamiem lībiešiem” devās palīgā Rīgai, kuru bija aplenkuši skaitliski ievērojamie kuršu spēki. Vēsturnieki teic – Kaupo palīdzība toreiz faktiski izšķīrusi nesen dibinātās pilsētas likteni.

Visa Kaupo turpmākā dzīve bija viena vienīga nebeidzamu karu un sirojumu virtene. 1210. gadā viņš kopā ar zobenbrāļiem vajāja igauņus, kuri bija aplenkuši Cēsu pili. Diemžēl izrādījās, ka igauņu atkāpšanās bija vien lamatas. Asiņainajā cīniņā, iekritis upē, gāja bojā Kaupo dēls Bertolds un, igauņu zobenu caururbts, mira viņa svainis Vane.

Tā vien šķiet, ka pēc šā traģiskā zaudējuma Kaupo pārņēma vēlme atriebties, jo viņš bija klāt vai visos turpmākajos asiņainajos sirojumos igauņu zemēs. Drīz pēc tam atkal igauņi ar kuģiem iebrauca Gaujā un izlaupīja Kaupo novadus. Asinis nebeidza un nebeidza līt… 1212. gadā Kaupo vēlreiz pierādīja savu uzticību krustnešiem, Autīnes sacelšanās laikā nepiedaloties līvu un vecākā Rūsiņa vadīto letgaļu sazvērestībā, bet – gan neveiksmīgi – kļūstot par tādu kā vidutāju sarunās par “mieru un taisnību”.

 

Kur dus Kaupo pelni

Kaupo mūža pēdējie gadi ir patiesas traģikas caurausti. Viņa loma vācu spēlē bija notēlota, bet savējā nebija izdevusies. Kas zina, vai tāda vispār bija? Droši vien nav nejauši, ka Livonijas Indriķis viņu šajā laikā vispār nepiemin. Varam tikai pieņemt, ka Kaupo līdz pēdējai stundai turpināja cīnīties kopā ar krustnešiem, piedaloties viņu bezgalīgajos, asiņainajos sirojumos igauņu zemēs. Liktenīga izrādījās 1217. gada kauja pie Vīlandes. Tajā krustneši uzvarēja, taču Kaupo, “ar šķēpu caurdurot abus sānus”, tika nāvējoši ievainots (krita arī slavenais igauņu valdnieks Lembits). Tūlīt pēc tam “viņa miesu sadedzināja un kaulus aiznesa uz Livoniju un apglabāja Kubeselē”.

Var tikai minēt, kāpēc baznīca deva piekrišanu Kaupo mirstīgo atlieku sadedzināšanai – varbūt, ka citādi nebija iespējams tās atgādāt uz viņa dzimteni.

 

Virsaiša mūžā pēdējo rituālu droši vien veica “radi un draugi”, kas kopā ar savu vadoni bija apmetušies Cēsu pilī. Iespējams arī, ka Kaupo apbedīšanas rituālā kaut kādā veidā bija savienoti abi – kristīgā un pagāniskā – kulta elementi.

 

Līdz mūsdienām nonākušas visai aptuvenas ziņas par Kaupo pēdējās atdusas vietu. Lai gan izteikts pieņēmums par Ikšķiles baznīcu, visticamāk, viņa pelnus apglabāja leģendārajā Kaupo uzkalniņā Kubeselē paša dibinātās Krimuldas baznīcas tuvumā. Šo kapa vietu jau 19. gadsimtā pētījis Fricis Krūze, tomēr nav tajā atradis cerēto urnu, rotas un ieročus. Zemē piecu pēdu dziļumā bijis tikai trūdzemes slānis, sajaukts ar pelniem un oglēm. Iespējams, tie bija Kaupo pelni…

 

 

FAKTI

Krimuldas (agrāk saukta – Kubeseles) baznīca ir dibināta 1205. gadā pēc tam, kad Kaupo atgriezās no Romas ar pāvesta dāvātajiem simts zelta gabaliem. To iesvētīja priesteris Alobrands.

Krimuldas vietējie iedzīvotāji par Kaupo kapa vietu sauc pauguriņu pie Runtiņu upītes, kas tek gar Krimuldas baznīcu un mācītājmuižu.

2002. gada 20. oktobrī, pieminot Kaupo ceļojumu uz Romu, Krimuldas draudze ar Latvijas Zaļā punkta kluba finansiālu atbalstu izveidoja simbolisku labirintu, kura centrā ir lilijas zieds.

Leģenda vēsta, ka lilija, sargājot Krimuldas baznīcu, Kaupo parādījusies sapnī.

2001. gada septembrī uzkalniņā pie Krimuldas baznīcas atklāja Gaidas Grundbergas veidoto piemiņas zīmi līvu valdniekam Kaupo.

 

Visvairāk – septiņpadsmit reizes – Kaupo pieminēts Livonijas Indriķa hronikā (sarakstīta 1227. gadā). Ziņas par viņu rodamas arī Heiserbahas Cesārija hronikā “Brīnumainās pārvērtības” (1225. gadā), “Vecākajā Atskaņu hronikā” (pieņem, ka tā tapusi ap 1290. gadu) un Baltazara Rusova “Livonijas hronikā” (izdota 1578. gadā).

 

Vai mūsu vidū ir Kaupo pēcnācēji?

 

Tā kā mirstot Kaupo novēlēja savus īpašumus Līvzemes baznīcai, daļa vēsturnieku uzskata, ka viņam vairāk bērnu nav bijis. Daudzie nezināmie tomēr nenoliedz varbūtību, ka arī mūsdienās mūsu vidū var būt Kaupo pēcnācēji. Kādreiz savu piederību Kaupo dzimtai deklarēja divas vācbaltu dzimtas – Ungerni-Šternbergi un Līveni (viņu ģerbonī joprojām esot pāvesta Kaupo dāvātā ģerboņa krāsas ar trim zelta lilijām). Bāzeles universitātes profesors Jirgens Ungerns fon Šternbergs vēl nesen kādā rakstā pamatoja, ka viņa dzimta cēlusies no Rīgas bīskapu vasaļa Johana, kurš apprecējis Kaupo otro meitu. Leģenda arī vēsta, ka Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīca nosaukta Kaupo mazmeitas Magdalēnas vārdā, kura bijusi pirmā cisterciešu klostera priekšniece.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+