Latvijā
Sabiedrība

Kaut kādi revolucionāri. Ko par Vili Lāci zina šāda nosaukuma ielas iedzīvotāji Krievijā 0

Foto: Māris Antonevičs, Anda Krauze

Tušinas mikrorajonā Krievijas galvaspilsētas Maskavas nomalē nokļuvu drīzāk nejaušības dēļ. Gatavojoties braucienam uz pasaules čempionātu futbolā, secināju, ka lielākā daļa viesnīcu jau ir izpārdotas vai pamatīgi pacēlušas cenu un vienīgā saprātīgā izvēle ir skatīties kaut kur tālāk no centra, bet vēlams tuvu metro stacijai. Viena no viesnīcām atbilda šiem kritērijiem, tāpēc, daudz nedomājot, to rezervēju. Tikai vēlāk pamanīju, ka adresē rakstīts “Улица Вилиса Лациса” – “Viļa Lāča iela”. Uzreiz iedomājos – nez, vai cilvēki, kas tur dzīvo, vispār nojauš, kas tā par personu?

Latvijā Vilis Lācis ir ļoti pretrunīgi vērtēts – viņa rakstnieka talantu ir neiespējami nodalīt no viņa politiskās darbības padomju okupācijas gados, ieskaitot parakstus zem rīkojumiem par iedzīvotāju deportāciju. Vai Krievijā viņu arvien uzskata par izcilu personību? Nolēmu nedaudz pastaigāt pa Tušinu un aprunāties ar vietējiem iedzīvotājiem.

 

“Te apkārt pilns ar tādiem”

“Vai zināt, kāpēc šai ielai ir tāds nosaukums?” Pirmais, kuram uzdevu šo jautājumu, bija viesnīcas administrators, vārdā Oļegs – nedaudz paguruša izskata vīrietis ap gadiem piecdesmit, kuram priekšā uz galdiņa izlikti pārdošanai paredzēti suvenīri, starp kuriem īpaši izcēlās krūzītes ar prezidenta Vladimira Putina attēlu. Lai gan jautājums viņu nedaudz pārsteidza, tomēr atbilde sekoja bez minstināšanās: “Jā, zinu. Tas ir cilvēks. Bija tāds revolucionārs.” Uz manu skaidrojumu, ka tas ir latviešu rakstnieks, kurš bija padomju funkcionārs, bet revolūcijā gan nav piedalījies, viņš pavīpsnāja: “Visi tie padomju laika nosaukumi, te apkārt pilns ar tādiem.”

Nākamais uzrunātais – jauns vīrietis, kurš mācīja dēlam braukt ar velosipēdu: “Vilis Lācis? Grūti pateikt, neesmu interesējies. Laikam kāds latvietis, kurš te kaut kur dzīvojis. Neko vairāk nezinu.”

Garāka saruna izvērtās ar transporta pieturā sēdošu kundzi, kura paskaidroja, ka neesot vietējā, bet salīdzinoši nesen pārcēlusies te uz pansionātu. Par V. Lāci viņa vispirms noteica, ka tas esot no “pribaltiem”, bijis “varonis”: “Kara laikā viņš bija vienībā, kas aizstāvēja mūs no iebrucējiem. Un zināt – vēl tepat netālu ir arī Jāņa Raiņa iela. Arī viņš tolaik karoja. Viņi abi bija vienā vienībā un ļoti varonīgi cīnījās.”

Kāds netālu sastapts steidzīgs vīrietis uzvalkā un ar Krievijas karodziņu pie žaketes atloka atbildēja lakoniski: “Pilsoņu kara varonis.”

Pēc desmit minūšu gājiena pa diezgan vienmuļu daudzstāvu māju rajonu atradu arī Jāņa Raiņa bulvāri (pievērsiet uzmanību, ka nosaukumā vērojama arī vēsturiska kļūda, jo bulvāris nosaukts neeksistējošas personas vārdā – dzīvoja un rakstīja taču Jānis Pliekšāns ar dzejnieka pseidonīmu Rainis. – Red. piez.), kuru iepriekšējā sarunā bija pieminējusi pensionāre. Atšķirībā no nomaļās Viļa Lāča ielas, šī ir viena no centrālajām rajona maģistrālēm. Tomēr arī te iedzīvotāji neko daudz zinošāki nebija. Daudzi uzreiz atteica, ka neko par šo personu nezinot. Savukārt no tiem, kuri it kā zināja, biežākā atbilde bija: “Revolucionārs, laikam no Pribaltikas.”

Par gluži aplamām šīs atbildes gan nevar dēvēt, jo, piemēram, Rainis tiešām piedalījās 1905. gada revolūcijā, un šiem notikumiem ir būtiska loma arī viņa daiļradē. Savukārt Vili Lāci var viegli sajaukt ar citiem Lāčiem, kas Krievijā, iespējams, ir pat labāk zināmi no 1917. gada un vēlākiem notikumiem, diemžēl ne tajā labākajā nozīmē. Piemēram, bēdīgi slavenais čekists Mārtiņš Lācis – Fēliksa Dzeržinska labā roka, kuram boļševiki lielā mērā ir pateicību parādā par varas noturēšanu. Vai arī Sarkanās armijas virsnieks Jānis Lācis, kurš 1918. gadā komandēja Kremļa apsardzes vienību, bet vēlāk piedalījās pilsoņu karā.

Likums neļauj mainīt

Izrādās, ka Tušinas rajons izceļas ar to, ka te vairākām ielām ir nosaukumi, kas saistīti ar Latviju vai Lietuvu.

No latviešiem bez jau minētās Viļa Lāča un Raiņa ielas ir arī Jāņa Fabriciusa iela. Bet no lietuviešiem – 18. gadsimta dzejnieka Kristijona Donelaiša un komunistiski noskaņotās dzejnieces Salomējas Nēris vārdā nosauktās ielas. Visi šie nosaukumi piešķirti pagājušā gadsimta 60. – 70. gados, kad tika veidots Tušinas mikrorajons. Piemēram, Viļa Lāča ielai nosaukums dots 1967. gadā, gadu pēc viņa nāves. Raiņa bulvāris nosaukumu ieguvis 1964. gadā.

Tomēr zināms, ka savulaik vietējie iedzīvotāji vākuši internetā parakstus, lai ielu nosaukumus mainītu. Piemēram, bijis priekšlikums Viļa Lāča ielu turpmāk saukt krievu dzejnieka Valērija Šarlomova vārdā, savukārt Raiņa bulvāri pārdēvēt par Polārpētnieku bulvāri, ņemot vērā, ka tas krustojas ar Tūrisma ielu. Visas šīs idejas tika noraidītas, taču ne jau tāpēc, ka Maskavas vietvarai būtu kāds īpašs sentiments pret latviešiem un lietuviešiem, bet ar birokrātiskām atrunām. Likums neparedzot ielu nosaukumu maiņu, tas var notikt, tikai atjaunojot vēsturiskos nosaukumus, bet visām iepriekš minētajām ielām tas esot pirmais nosaukums. Turklāt tas tikai radīšot neērtības iedzīvotājiem.

Internetā joprojām atrodamas apmēram desmit gadus vecas diskusijas par to, kāpēc jāmaina nosaukumi. “Gan jau tās ir ievērojamas personības… Taču Tušinā tām nav īstā vieta – vietējiem vispār nav nekādas nojausmas, kas ir visi šie cilvēki,” raksta kāds anonīms komentētājs. Bet kāds Grigorijs Kapotovs tolaik teicis: “Dzīvoju Fabricisusa ielā, eju uz darbu pa Raiņa bulvāri, draugi smejas – tu jau laikam nevis Maskavā, bet Rīgā dzīvo. Kaut kā neērti jūtos.”

Jāpiebilst, ka izskaidrojuma, kāpēc tieši šajā Maskavas mikrorajonā ir ielas, kas veltītas latviešiem un lietuviešiem, īsti nav. Kāds ierēdnis minējis, ka, iespējams, tas esot saistīts ar ģeogrāfisko izvietojumu – šis rajons atrodas ziemeļrietumos, un tas esot Baltijas virzienā.

Daudz lielākas diskusijas Maskavā ir izsaukuši citi vietvārdi, bet jo īpaši – metro stacija “Voikovskaja”. Boļševiks Pjotrs Voikovs, kura vārdā tā nosaukta, ir viens no cara Nikolaja II ģimenes slepkavām. Taču arī šo nosaukumu vara negatavojas mainīt.

Vai kolaboracionists pelnījis ielas nosaukumu?

Viļa Lāča vārdā savulaik bija nosaukta arī iela Ukrainas pilsētā Čerņigovā, taču tagad tai jau piešķirts Romana Bžeskija vārds. Tas noticis nesen izsludinātās dekomunizācijas politikas ietvaros, un 2015. gadā Ukrainas Nacionālās atmiņas institūts izveidoja pat īpašu sarakstu ar personām, kuru vārdiem nevajadzētu būt vietu nosaukumos. Starp šīm personām bija arī V. Lācis. Bžeskijs, kurš aizstājis Lāci, bija 1917. gadā dibinātās neatkarīgās Ukrainas Tautas Republikas politiķis, kurš vēlāk darbojās pretpadomju kustībā, bet pēc Otrā pasaules kara pārcēlās uz ASV, kur darbojās kā publicists un vēsturnieks. Rīgā Viļa Lāča iela parādījās 1966. gadā, taču pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tā atguva savu vēsturisko nosaukumu – Eksporta iela. Tomēr ir viens Latvijas novads, kur, neskatoties uz kauna traipiem V. Lāča biogrāfijā, viņa vārdā nosauktā iela ir joprojām – tie ir Saulkrasti.

Novadpētnieks, pazīstamā Saulkrastu Velomuzeja īpašnieks Jānis Seregins stāsta, ka ielai nosaukums piešķirts 80. gadu nogalē. Tā kā V. Lācim savulaik Saulkrastos bijusi vasarnīca un viņš te pavadījis daļu savas dzīves, lēmums padomju laikos šaubas neradījis. “Pēc neatkarības atjaunošanas nomainīja nosaukumu Ļeņina un citām līdzīgām ielām, bet Lāča vārdā nosaukto atstāja. Arī vēlāk nevienam tas nav ienācis prātā.” Vai tā arī jāpaliek? J. Seregins uzskata, ka nē. “Domāju, ka ir jāmaina. Ir daudzi citi pazīstami novadnieki, kuriem pilsētā nav ielas. Piemēram, literāts Emīls Cīrulis, kurš ir devis Saulkrastiem vārdu.

Cita novadpētniece, grāmatas “Saulkrasti. No vissenākajiem laikiem līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai” autore Inga Zemīte gan spriež, ka tas esot sarežģīts jautājums, lai uzreiz tieši atbildētu. “Zināms, ka Vilis Lācis palīdzēja arī atbrīvot atsevišķus Saulkrastu iedzīvotājus, kuriem draudēja izsūtīšana. Piemēram, skolotāja Herta Sirmā, tolaik Vītola, bija apcietināta tikai par to, ka mācījās angļu institūtā. Pa nakti tante aizskrēja pie Lāča un lūdza, lai palīdz. Hertu vēlāk tiešām atbrīvoja. Ir arī šādi fakti, kuri būtu jāņem vērā, pieņemot lēmumu. Vieglāk, protams, būtu, ja šādas ielas Saulkrastos nebūtu, jo tad nerastos šādi jautājumi – vai viņš pelnījis vai ne,” domā I. Zemīte.

Saistītie raksti

Politiķis Edvards Smiltēns, kurš dzīvo Saulkrastos, bija pārsteigts, uzzinot, ka pilsētā joprojām ir Viļa Lāča vārdā nosaukta iela, un uzskata, ka nosaukums būtu jāmaina. Viņaprāt, tā būtu laba dāvana Latvijas simtgadē. “Piemēram, šobrīd Saulkrastos ir Bērzu iela, Priežu ielu, kas tur labi iederas, varbūt vēl kādam kokam vai augam varētu veltīt. Vai arī kādam ievērojamam cilvēkam, būtu jārīko sabiedriska apspriešana,” saka E. Smiltēns.

Saulkrastu novada mērs Ervīns Grāvītis atzīst, ka nekad neesot aizdomājies par šo jautājumu un arī no iedzīvotājiem iniciatīva par nosaukuma maiņu līdz šim nav nākusi. “Sabiedrību tas nav interesējis, droši vien ir bijušas citas svarīgākas lietas. Tas gan nenozīmē, ka es atbalstu, ka Viļa Lāča ielai Saulkrastos jāpaliek, par to vajadzētu noskaidrot sabiedrības viedokli,” saka domes priekšsēdētājs, solot Saulkrastu pašvaldības interneta lapā tuvākajā laikā veikt šādu aptauju.

 

LA.lv
SK
Skaties.lv
Latvijā
FOTO, VIDEO: Krāšņais simtgades salūts ar stāstu par Latvijas rašanos un tās nākotni
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Bijušais premjers Gailis: Latvijā ir iespējama mazākuma valdība
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Atteiksies no vienota pamata darbalaika valsts pārvaldes iestādēs no plkst.8.30 līdz 17
1 stunda

Lasītākie raksti

Par svarīgo

SK
Skaties.lv
Latvijā
FOTO, VIDEO: Krāšņais simtgades salūts ar stāstu par Latvijas rašanos un tās nākotni
1 stunda
VK
Vita Krauja
Kultūra
Uz skatuves nedrīkst kļūt žēlojams. Saruna ar aktieri Jāni Kubili
Intervija 1 stunda
LE
LETA
Dabā
Pirmdienas rītā vēss, dažviet apledojuši ceļi; dienā nebūs lielu nokrišņu
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Atteiksies no vienota pamata darbalaika valsts pārvaldes iestādēs no plkst.8.30 līdz 17
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
13 līdz 15 gadus vecus bērnus atrod aizmigušus ārā stiprā alkohola reibumā
3 minūtes