Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
8. marts, 2016
Drukāt

Kaut kam jau vajag ļoti ticēt. Saruna ar diriģentu Imantu Resni (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Viņnedēļ sācies, līdz 31.martam norisināsies Latvijas Komponistu savienības rīkotais festivāls “Latvijas Jaunās mūzikas dienas”, kas veltīts Latvijā komponētai mūzikai. Festivāls notiek astoto reizi un sniedzas ārpus Rīgas, notiekot arī Dobelē un Ventspilī. Šis ir vienīgais festivāls, kura uzmanības centrā jaunākā Latvijā radītā laikmetīgā akadēmiskā mūzika, tostarp kamermūzika un kormūzika, iekļaujot gan jaunu, gan plaši pazīstamu Latvijas 20. un 21.gs. komponistu darbus. Atzīmējot izcilā simfoniķa Jāņa Ivanova 110.jubileju, 19.martā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā tās simfoniskā orķestra un diriģenta Imanta Rešņa izpildījumā savu atkalatskaņojumu piedzīvos Jāņa Ivanova 2.simfonija.

– Rešņa kungs, sakiet, kā Ivanovs trāpījies jaunajā mūzikā?
– Simfoniju savulaik rakstīja gana jauns cilvēks. Jānim Ivanovam 1936.gadā bija ap trīsdesmit… Un mana pārliecība – jebkura mūzika izpildīšanas mirklī top no jauna.

Kad es gāju skolā, visiem mācīja, ka Jāņa Ivanova pirmās divas simfonijas kara laikā pazudušas. Pirmais paradokss saistās ar maniem pirmajiem mēģinājumiem diriģēšanas laukā. Bija atvēlēts koncerts Liepājā, un es veidoju programmu. Būdams savā iedabā diezgan karsts latviešu patriots, domāju: jānospēlē tāds latviešu gabals, ko katru dienu neatskaņo. Un toreizējās Valsts (tagad Nacionālās) bibliotēkas kartotēkā atradu Ivanova simfoniju Nr.1 – “Simfonia Poema”, kura, kā izrādās, nebija ne sadegusi, ne pazudusi. Un arī visas orķestra balsu notis tur bija. Tas bija mans atradums un atklājums.

Ar 2.simfoniju saistās gandrīz vai krimināls stāsts. Domāju: varbūt arī tā saglabājusies? Taču bibliotēkās neko atrast neizdevās. Tad no paša autora profesora Jāņa Ivanova uzzināju, ka 2.simfonija veltīta Arvīdam Pārupam, savulaik Radio orķestra diriģentam, programmu vadītājam, direktoram. Jāņa Ivanova dēls Igors teica, nē, nē, tās notis ir izmetas ārā vai sadedzinātas, jo Ivanovam ar Pārupu bija bijušas nesaskaņas. Man likās neloģiski – lai kādā naidā ar komponistu arī būtu diriģents, viņš nekad nemestu laukā tieši viņam veltītu simfoniju. Ilgi kūdīju Igoru, kamēr viņš vienā jaukā dienā 2.simfoniju atrada deponētu pagrabā pie Pārupa dēla un sajūsmināts atskrēja pie manis ar visu oriģinālu. Faktiski pēckara laikā pēc partitūras atrašanas simfonija skanējusi tikai vienu reizi – Vasilija Sinaiska izpildījumā. Parēķināju, ka šogad aprit 80 gadi kopš simfonijas radīšanas, atkal savā ziņā jubileja.

– Jūs pats šo simfoniju atskaņosit pirmoreiz?
– Jā…

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. kur palikuši iepriekšējie komentāri ?

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+