Kaut nebūtu kara. Saruna ar ukraiņu žurnālisti Irinu Prociku 3
IRINA PROCIKA 2006. gadā beigusi Ivana Franko vārdā nosauktās Ļvivas universitātes Žurnālistikas fakultāti. Patlaban vada divus medijus – laikrakstu “Ļvivskaja gazeta” un radiostaciju “Gaļičina”.
Kas, jūsuprāt, šodien visvairāk satrauc cilvēkus Ukrainā?
I. Procika: Nebūšu visai oriģināla, sakot, ka tas ir karš valsts austrumos un ekonomika. Nauda – kā izdzīvot ar mūsu algām, kā nopirkt produktus, samaksāt rēķinus, palaist skolā bērnus. Beigu beigās – kā atrast darbu. Cilvēki gan saprot, ka karš un Ukrainas saimnieciskās problēmas vismaz pa daļai ir savstarpēji saistītas lietas, tāpēc pagaidām gatavi pieciest, savilkt jostas.
Ļviva ir augoša miljonu pilsēta, šeit darbu vēl var atrast. Bet laukos un mazpilsētās situācija nav iepriecinoša, un tas vēl būtu maigi teikts. Daudzi atstāj laukus un dodas uz apgabalu centriem, uz Kijevu vai pat ārzemēm. Cilvēkam jau nekad nebūs diezgan. Pazīstu ģimenes, kurām ir laba iztikšana, pat zināma turība, bet viņi tāpat skrien pa pasauli lielākas naudas meklējumos – uz Rietumeiropu, Ameriku. Un otrādi – citi ar daudz pieticīgākiem dzīves apstākļiem nav pat domājuši par aizbraukšanu. Piemēram, mani radi un tuvākie draugi visi palikuši Ukrainā. Labi zinu, vismaz man tā stāstīts, ka Baltijā situācija ir visai līdzīga. Pie jums, paldies Dievam, nav kara, taču cilvēki tāpat sitas, izdzīvo, meklē, kur piepelnīties, brauc strādāt uz ārzemēm.
Vai rietumu Ukrainai, Galīcijai ir kādas savas īpašas problēmas?
Nevēlos nodalīt Galīciju no pārējās Ukrainas. Valsts mums ir viena. Esmu izbraukājusi komandējumos visu Ukrainu, radiostacijai “Galīcija” vairākus gadus veidojot raidījumu “No novada līdz novadam”. Uzskats, ka Ukraina neatgriezeniski sašķēlusies “ukrainiskajos rietumos” un “prokrieviskajos austrumos”, ka valsts tūlīt izjuks “pa šuvēm”, tiek mākslīgi un mērķtiecīgi kultivēts. Un mēs labi zinām, kurš to dara. Tas, kas gan mūs šodien atšķir – Ukrainas austrumi vairāk izjūt karu, turklāt tīri fiziski, jo atrodas blakus tā sauktajai “saskarsmes līnijai”, kas faktiski tā pati fronte vien ir.
Saprotams, šejienieši cenšas palīdzēt karotājiem Donbasā, vāc līdzekļus un humāno palīdzību. Arī Galīcijas puiši krīt frontē, cilvēki atgriežas no kara un mēģina sākt jaunu, mierīgu dzīvi. Bet tas nav viegli. Katrs karš cilvēkam ir tik milzīgs pārdzīvojums, ka tas neizbēgami sadala dzīvi divās daļās – “pirms” un “pēc” kara.
Bet kas satrauc pašu Ļvivas pilsētu?
Atkritumi. Pilsētā ir pamatīgas problēmas ar atkritumu savākšanu un utilizāciju.
Bet ielas taču ir tīras! Patiesībā man ir tieši šāds iepriekš sagatavots jautājums – vai nemitīgās runas par Ļvivas atkritumu kalniem, ko tiražē Krievijas mediji, nav tā sauktā viltus ziņa?
Ja tic Krievijas medijiem, tad Ukraina kā valsts jau sen vairs nepastāv. Ļvivā ziemā un pavasarī mums tiešām bija problēmas ar atkritumiem, uz ielām vietām varēja redzēt laikus neaizvestas drazas. Tagad situācija ir normalizējusies. Nu, bet fotogrāfijas ar atkritumu kalniem it kā Ļvivas ielās, kas klejoja Krievijas medijos, tās jau var uzņemt jebkurā vietā uz pasaules.
Lielākā daļa Ukrainas pensionāru patlaban saņem ap 1500 grivnu jeb 50 eiro lielu pensiju. Kā lai par šādu naudu izdzīvo?
Arī mani vecāki ir pensionāri un saņem tieši šādas pensijas. Paldies Dievam, viņi vēl jūtas stipri un joprojām strādā. Tad ir vieglāk. Atklāti sakot, es nezinu, kā šodienas Ukrainā var iztikt ar 50 eiro mēnesī. Cilvēki vienkārši izdzīvo, palīdz bērni vai radi. Lai arī pensionāriem ir dažādi atvieglojumi – pilsētas sabiedriskais transports par brīvu, tā sauktās dzīvokļa subsīdijas, kas palīdz apmaksāt komunālos pakalpojumus, –, šie 50 pensijas eiro ir daudz par maz. Dažiem šāda summa aiziet par zālēm vien. Man pašai šķiet, ka labāk būtu, ja subsīdijas izmaksātu cilvēkiem uz rokas, skaidrā naudā. Tad katrs pats varētu izšķirties, ko ar to darīt. Tagad iznāk, ka valsts auklējas ar pensionāriem kā ar maziem bērniem. Psiholoģiski nepatīkama atkarība.
Pēdējās nedēļās pamatīgu jezgu sacēlis bijušais Gruzijas prezidents, nu jau arī kādreizējais Odesas gubernators Mihails Saakašvili, kurš gatavojas atkal iesaistīties politikā. Vai viņam ir izredzes?
Mēs, ukraiņi, viegli un bez nosacījumiem iemīlamies svešiniekos, lai tikpat ātri viņos viltos. Izskatās, ka tā būs arī ar Saakašvili. Par viņa nākotnes izredzēm politikā vēl pāragri spriest. Man pašai nepatīk visas šīs politiskās akcijas, izrādīšanās, skaļās mediju kampaņas. Tās paņem daudz enerģijas, emociju un novirza no galvenā.
Kas ir šis galvenais?
Godīgi, labi padarīts ikdienas darbs. Vienkārši, varbūt banāli teikts, bet, manuprāt, pareizi.
