Mobilā versija
+4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
16. augusts, 2012
Drukāt

Kautrīgi izmantotā telpa – Esplanāde


esplanade4-bb3

Nepiepildītu iespēju vieta un vienlaikus dekorācijām piepildīts tukšums, no kura var saskatīt debesis. Caurums pilsētas sirdī. Izolēta sala grūtdieņiem. Visi šie un citi apzīmējumi nodibinājuma “Rīga 2014” šovasar rīkotajā sabiedriskajā apspriešanā tika veltīti Esplanādei – Rīgas vietai, kuru patiešām ikkatrs izjūtam citādi.

 

Pirms diviem trim gadsimtiem šeit mācībās braši soļoja Viņa Ķeizariskās Majestātes karavīri. Pēc tam Esplanāde kļuva arī par greznu izjāžu vietu Rīgas izsmalcinātajai aristokrātijai. Ja būtu iespējams iesēsties laika mašīnā un doties vēl senākā pagātnē, mēs atklātu, ka pirms “oficiālās” Rīgas dibināšanas šajā vietā pacēlās smilšu kāpas kā atmiņas par laikiem, kad šeit vēl viļņojās jūra.

Ir vajadzīgas patiesi maģiskas spējas, lai savām acīm skatītu Esplanādes vēsturiskās pārvērtības, tomēr tās nākotnes vīziju varam veidot visi kopā. Tieši ar šādu mērķi, kā arī ieskandinot Rīgas kā 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas kultūras programmu, nodibinājums “Rīga 2014” 16. augustā visus aicina uz šo vēsturisko Rīgas vietu, kas uz pusotru mēnesi pārvērtīsies par Eiropas kultūras galvaspilsētas radoši informatīvo telpu, kurā ikviens varēs dalīties sapņos par savu ideālo pilsētu.

 

Bertolda nāve un noslēpumainie vendi

Mūsdienu steigā reti iedomājamies, ka vietai, kur mūsdienās atrodas Esplanāde, ir sena vēsture, kaut arī pirmie apstādījumi tur ierīkoti tikai ap 1884. gadu pie tagadējās Brīvības ielas pēc tam, kad šajā pusē pacēlās arhitekta Roberta Pflūga projektētā majestātiskā neobizantiskajā stilā celtā Kristus piedzimšanas pareizticīgo katedrāle. Sākotnēji Esplanādes teritorija gan visai maz līdzinājās tagadējai – tā bija krietni plašāka, tukšāka un paredzēta pilnīgi citiem mērķiem.

1772. gadā pēc ķeizarienes Katrīnas II pavēles Rīgā nojauca visas ēkas, kas atradās lielgabala šāviena attālumā no priekšējiem nocietinājumiem. Tas bija nepieciešams, lai ienaidnieks nevarētu noslēpties no pilsētas aizstāvju raidītajiem lielgabalu šāvieniem. Tā Rīgas cietokšņa vaļņu priekšā radās brīva zemes josla, kas ziemeļos sākās pie tagadējā Viestura dārza un virzījās gar pilsētas ganībām Dzirnavu un Turgeņeva ielas virzienā līdz Daugavai. Šādi izveidojās Rīgas vēsturiskā Esplanāde, no kuras mūsdienās palikušas vien atmiņas. Skatoties senās Rīgas panorāmas, redzams, ka tās teritorijā atradās arī augsta smilšu kāpa – Kubes kalns, kas daļēji iesniedzās tagadējā Esplanādē. Daži pētnieki arī pieļauj, ka vēl senākos laikos, iespējams, šajā vietā bijis vietējo iedzīvotāju pilskalns.

 

Lasot Livonijas Indriķa hroniku, var uzzināt, ka 1198. gadā pie Kubes kalna (apmēram vietā, kur mūsdienās atrodas Latvijas Mākslas akadēmija) notikusi krustnešu un lībiešu kauja, kurā krita otrais Rīgas bīskaps Bertolds: “Lībieši bēg; bīskaps zirga ātruma dēļ, kuru viņš slikti vadīja, tika iejaukts bēgošajos. Divi lībieši viņu satver, trešais, vārdā Imauts, ar šķēpu no muguras caurdur, citi saplosa viņu locekli pa loceklim” (II: 6).

 

Reiz Esplanāde uz neilgu laiku arī bijusi mājvieta kādai noslēpumainai tautai, par kuras etnisko piederību vēl šobrīd nav īstas skaidrības. Stāsts ir par vendiem, kuri, kā 1206. gadā hronikā vēstīja Latviešu Indriķis, agrajos viduslaikos “…dzīvoja Senajā kalnā, kam līdzās tagad ir uzcelta Rīgas pilsēta” (X:14). Hronists rakstīja, ka “vendi tolaik bija pazemīgi un trūcīgi”, jo savulaik kurši viņus padzinuši no dzimtajām vietām Ventas upes lejtecē. Zināms, ka kurši vendus “izdzīvoja” arī no Senā kalna, daudzus nogalinot, un viņi aizbēga dzīvot pie Cēsu latgaļiem. Par to, kas īsti bijusi šī noslēpumainā tauta, savas domas pauduši kopumā aptuveni 30 vēsturnieku. Akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs secinājis, ka tā bijusi kāda Kurzemes lībiešu grupa. Savukārt arheologi Jānis Apals un Andris Caune norādījuši, ka izrakumos atrasto senlietu izpēte ļauj noraidīt krievu arheologa V. Sedova atbalstīto pieņēmumu par vendu piederību rietumslāviem, kas dažiem gudriniekiem vēl šobrīd noder spekulācijām par to, ka Rīgu it kā dibinājuši slāvi.

Jau 14. gadsimta dokumentos minēts, ka Kubes kalna plašā piekāje iznomāta un uz tās atradušies biškoki. Viduslaiku beigās pragmatiskie Rīgas namnieki kalnā un tā pakājē ierīkojuši laukus. Daži pat bijuši tik lieli, ka laikabiedri tos dēvēja par muižiņām. Vērīgi ieskatoties izcilā vācbaltu kultūrvēsturnieka un novadpētnieka Johana Kristofa Broces zīmējumos, redzams, ka kādreiz kalna pakājē bijusi kapsēta, savukārt kādā citā gravīrā palisāžu ietvertā Kubes kalna tuvumā atzīmētas dzirnavas.

Bada dzīres Esplanādē

Tagad grūti iedomāties, ka 1602. gadā poļu un zviedru kara laikā visa tagadējā Esplanādes teritorija līdz pat mūsdienu Kronvalda parkam, kur senos laikos atradās Krusta baznīca un Svētā Jura hospitālis, bija kā nosēta ar Vidzemes bēgļu nometnēm – būdām, zemē izraktām alām, ugunskuriem. Lai arī Rīga bija atvērusi savas labības noliktavas un arī iedzīvotāji, pat paši nabadzīgākie, nesa bēgļiem dāvanas, tāds bads kā šajā laikā Rīgā un Vidzemē nekad vairs netika pieredzēts. Bada izmocītie cilvēki viens otram atņēma barību, notika slepkavības, bieži bija kanibālisma gadījumi. Drīz vien sākās briesmīga mēra epidēmija, kas aiznesa apmēram 30 tūkstošus dzīvību. Šiem pārbaudījumiem gals pienāca 1603. gada 5. augustā, kad izlūks no Neretas bēgļiem atveda Augšzemē izceptu maizes klaipu kā labās vēsts apliecinājumu. Kopš šā laika palicēji, atceroties bēgļu nometnes laikus un bada briesmas (vācu valodā šos vārdus tulko kā – Hungerkummer), mēdza ik gadu 6. augustā pulcēties uz dievvārdiem Krusta baznīcā, bet pašas plašās un jautrās umurkumura svinības līdz pat 19. gs. 80. gadiem notika tagadējās Esplanādes teritorijā.

Esplanade7-bbMilitāristi, dārzkopji, nerri

1784. gadā pēc krievu militārās administrācijas pavēles Kubes kalnu noraka. Var pat brīnīties, ka tas nebija noticis jau agrāk, jo, būdams nedaudz augstāks par Rīgas nocietinājumiem, uzbrucējiem tas bija ideāls placdarms, lai pārskatītu un vieglāk ieņemtu pilsētu. Šo ekskluzīvo iespēju jau ne reizi vien centās izmantot ienaidnieki, piemēram, Krievijas cars Aleksejs Mihailovičs, aplencot Rīgu 1656. gadā. Ar Kubes kalna smiltīm aizpildīja Daugavas senās attekas, uzbēra ceļus, bet klajumu izmantoja karaspēka apmācībām – tur izveidojās brīva josla, jo Esplanādē, lai laikus varētu redzēt ienaidnieka tuvošanos, jebkuru apbūvi aizliedza. Tagadējās Valdemāra ielas pusē sāka zaļot Rīgas garnizona kāpostu lauki, sakņu dārziņus bija atļauts iekopt arī pilsētniekiem, taču laukuma lielāko daļu atvēlēja kara resoram.

Pēc Rīgas vaļņu nojaukšanas 1861. gada 5. augustā apstiprināja jaunu Rīgas izbūves plānu, paredzot, ka lielākā daļa Esplanādes pāriet pilsētas īpašumā un tikai nelielais tagadējās Esplanādes laukums paliek armijas rīcībā. Gluži drīz pilsētas zemēs pacēlās jauni skaisti nami un sāka zaļot parki, toties garnizons savā daļā rīkoja karaspēka mācības, izraisot troksni, putekļus un nosprostojot ielas. Šādā visai neestētiskā un iedzīvotājiem nedraudzīgā veidolā Esplanāde palika līdz 1878. gadam, kad, uzklausot neapmierināto rīdzinieku sūdzības par pastāvīgu troksni un putekļiem, pilsētas valde atļāva tur rīkot vienīgi karaspēka parādes un baznīcas svētkus.

 

Līdz 1884. gadam, kad Esplanādes Brīvības ielas pusē uzbūvēja pareizticīgo katedrāli un visus izpriecu pasākumus pārcēla uz Jēkaba laukumu, šeit notika klejojošo cirku izrādes, te apmetās zvērnīcas, balagāni un karuseļi. 1865., 1871. un 1899. gadā Esplanādē ļaužu tūkstoši apmeklēja Baltijas lauksaimniecības izstādes.

 

1901. gadā milzu popularitāti guva šeit izvietotā Rīgas 700. gadadienai veltītā rūpniecības un amatniecības izstāde, kurai par godu Esplanādē bija ierīkoti krāšņi apstādījumi un plaši zālieni. Krievijas kara ministram, kurš arī apmeklēja izstādi, tās vide tik ļoti iepatikās, ka viņš atļāva arī turpmāk Esplanādi apzaļumot, atstājot aiz katedrāles nelielu laukumu militārajām parādēm.

Kā Dāvids cīkstējās ar Goliātu

Mūsdienās nevaram iedomāties Esplanādi bez majestātiskās, historisma stilā celtās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas un bagātīgās, neogotikas formās veidotās Latvijas Mākslas akadēmijas celtnes. Izrādās, cīņa par to, lai šīs būves ieņemtu goda vietu jaunās Rīgas vaibstos, reiz bijusi nesaudzīga un ilgusi 23 gadus.

Pēc arhitekta, izcilā Rīgas jūgendstila pazinēja Jāņa Krastiņa ziņām, doma par to, ka Esplanādē pienācis laiks uzbūvēt vēl dažas ēkas, radusies jau 1879. gadā pareizticīgo katedrāles celtniecības laikā. Toreiz pat izteikta ideja pāri Esplanādei izbūvēt Baznīcas ielas pagarinājumu Vecrīgas virzienā un abpus katedrālei to savienot ar Aleksandra (tagadējo Brīvības) ielu, bet divus tādā veidā iegūtos kvartālus apbūvēt ar privātām ēkām. Pilsētas mērnieka Riharda Štegmana izstrādātais plāns gan nav guvis labvēlību “Visaugstākajā kancelejā”, kas nikni attraukusi, ka “bez katedrāles parādes placī nav atļautas nekādas citas būves”. Izvērsts pārskats par to, kā turpinājās šī cīņa, kas nudien salīdzināma ar Dāvida mērošanos spēkiem ar Goliātu, atrodams arī izdevumā “Die Illustrierte Beilage der Rigasche Rundschau” (1905, nr. 6), kas vēsta, ka Rīgas pilsētas valde un Biržas komiteja centušās jautājuma risināšanā iesaistīt arī augstas kroņa amatpersonas un netīksmi viņu starpā. Savukārt J. Krastiņš norāda, ka krasi negatīvi pret pilsētas iecerēm bijis noskaņots arī Vidzemes ģenerālgubernators Vladimirs Surovcevs. “Pilsētas jaunā daļa pēdējā laikā tiek blīvi apbūvēta, un neilgā laikā tā kļūs par piecu līdz septiņu stāvu māju blāķi, ko pāršķeļ samērā šauras ielas, bez jebkādiem zaļumiem, bez skvēriem un laukumiem,” viņš žēlojies kronim adresētajā vēstulē. Ja būtu piepildījusies gubernatora griba, Mākslas muzeja namu celtu Puškina (tagadējā Kronvalda) bulvārī līdzās Pilsētas Otrajam teātrim (tagadējam Nacionālajam teātrim), kuru tieši tad sāka būvēt.

Pilsētas galva Ludvigs Kerkoviuss gan centās iebilst, ka “ir tikai iecerēts pārvērst Esplanādes laukumu par publisku parku, uzceļot tajā divas vai trīs sabiedriskas celtnes”. Citādi šī vieta šobrīd ir “lielgabalu riteņiem izdangāts smilšu tuksnesis, no kura sausā laikā gaisā paceļas putekļu mākoņi. Veicot apbūvi, pilsētas higiēniskie apstākļi var tikai uzlaboties, un Esplanādes laukums tad būs daudz cienīgāka vieta, kur celt pieminekļus valdniekiem”.

Pēc ilgas cīņas Visaugstāko atļauju būvēt muzeju un komercskolu Esplanādes teritorijā saņēma tikai 1902. gada sākumā. Turklāt Kara ministrija piekāpusies vien tāpēc, ka pilsēta apsolījusies par saviem līdzekļiem “savest Esplanādi pienācīgā kārtībā”, lai tā būtu “pielīdzināma Sanktpēterburgas Marsa laukumam”. Lai tā tiešām notiktu, izcila nozīme bija ievērojamajam Rīgas ainavu arhitektam Georgam Frīdriham Ferdinandam Kūfaltam, kura izstrādātais Esplanādes apstādījumu projekts ir viņa izcilāko veikumu vidū. 1903. gadā smalkajai Rīgas publikai radās arī iespēja doties izjādēs apkārt Esplanādes parādes laukumam.

Kā savās trimdā rakstītajās atmiņās par Rīgu atceras bijušais rīdzinieks Otto Krolls, pirms Pirmā pasaules kara Esplanādē aizvien ritējusi jautra dzīve. Ziemās laukuma Valdemāra ielas pusē pie Elizabetes ielas ierīkota slidotava, bet ap Ziemassvētkiem katedrāles pusē savas teltis uzcēluši veikalnieki – Jarmarkas dalībnieki. Tirgotāju bijis tik daudz, ka reizēm teltis saceltas pat četrās rindās ar divām ielām starpā visgarām Esplanādei. Ko visu tikai tur varēja dabūt: sākot ar saldo “Jungfernlederu” un beidzot ar jaunākajām grāmatām!

 

Komunāri un “Atdzimšanas dziesma”

1919. gada 14. janvārī pēc tam, kad Rīga bija kritusi Pētera Stučkas vadīto sarkano rokās, Esplanādi – šo “veco buržuāzijas izpriecu vietu” – pārdēvēja par Komunāru laukumu, ar revolucionāru pompu šeit apbedījot 27 cilvēkus, kas bija krituši Rīgas ieņemšanas laikā. Pilsētai atkal nonākot Latvijas nacionālās valdības rokās, 1920. gada novembrī komunārus pārapbedīja. Reti kurš atceras, ka vēlāk, jau 20. gs. 60. gados, bijušā izjādes ceļa malā gar liepu rindu izveidoja Varoņu aleju ar cīnītāju bronzas krūšutēliem. Esmu vienisprātis ar Rīgas vēstures pētniecēm V. Šidlovsku un B. Mauriņu, kuras raksta, ka, “atceroties to, kā tie tur krūmos slēpās no garāmgājēju skatieniem, grūti saprast arhitektu koncepciju. Nabaga revolucionāri patiešām izskatījās kā pagrīdnieki”.

Turpinot jau 1888. gadā aizsākto tradīciju, starpkaru Latvijas laikā Esplanādi piepildīja Vispārējo latviešu dziesmu svētku skaņas (1923., 1926., 1931. un 1933. gadā). Vēlāk, jau padomju okupācijas gados, šeit notika arī pirmie nebrīvās Latvijas Dziesmu svētki.

 

20. un 30. gados Esplanādi tricināja Latvijas armijas parādes. Toreiz tā bija arī iemīļota Jāņu svinību vieta, bet ziemā tur darbojās slidotava. Esplanādē notika arī vingrošanas un sporta svētki, teātra un operas uzvedumi brīvā dabā. 1925. gadā aizliedza jāšanai izmantot loku ap Esplanādi, jo laukuma apstādījumos rotaļājās daudz bērnu.

 

Savukārt 1930. gada septembrī daudz jautru brīžu rīdziniekiem, kas bija sanākuši Esplanādē, sagādāja “Grāfa Cepelīna” lidojums pāri pilsētai. Ažiotāža – īpaši skolas puiku vidū – bija tik liela, ka kāda veca vācu kundze toreiz pukojusies: “Kad “Cepelīns” būt bumbas mest, tad neviens negaidīt un neskatīt.” Savukārt 1934. gada 21. jūlija vakarā Esplanādē pulcējās tūkstošiem ļaužu, kļūstot par aculieciniekiem grandiozā patriotiskā uzveduma “Atdzimšanas dziesma” pirmizrādei, kurai, pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa ieceres, vajadzēja “no jauna latvju sirdīs iedegt gaišo ticības uguni vienotam darbam, vienotai tautai”.

Esplanade3-bb

 

Esplanāde – pārāk maza Staļinam

Laikabiedri zina stāstīt, ka padomju laikā Komunāru laukumā bijis paredzēts novietot pieminekli Staļinam. Sākumā radusies doma to likt Brīvības pieminekļa vietā, taču iztraucējis Veras Muhinas secinājums par to, ka šis piemineklis ir mākslinieciski vērtīgs, kā arī speciālistu uzskats, ka tā laukums Staļinam ir pārāk mazs. Zinātāji apgalvo, ka lielajā puķu dobē laukuma centrā Raiņa pieminekļa priekšā vēl tagad atrodas iebetonētie Staļina pieminekļa pamati. Pētnieces V. Šidlovska un B. Mauriņa raksta, ka tā konkursu izsludināja 1952. gada janvārī. Pirmo vietu ieguva tēlnieku Aleksandras un Jāņa Briežu projekts. Pieminekļa izgatavošanai jau atvēlēts Centrāltirgus sakņu paviljons, paredzot, ka Rīgā taps septiņus metrus liela Staļina ģipša figūra, ko pēc tam, sazāģētu gabalos, aizvedīs uz Ļeņingradu un atlies bronzā. Kādam partijas funkcionāram pat šķitis, ka Staļina skulptūrai arī Esplanāde būs par mazu, tāpēc radusies “ģeniāla” ideja apvienot toreizējo Komunāru parku (Esplanādi) ar Kirova parku (Vērmanes dārzu) un nosaukt par Staļina parku. Tagadējās Brīvības un Tērbatas ielas bijis paredzēts uzart, gar Augstākās tiesas namu izveidojot gājēju celiņus un apstādījumus. Viss šis murgs likumsakarīgi beidzās 1953. gada 5. martā līdz ar “tautu tēva” nāvi.

 

Pilnīgi īpašs Esplanādes stāsts saistās ar to, kā 1965. gadā tā kļuva par mājām Raiņa piemineklim un ikgadējām Dzejas dienām. “Tās ir kā gadskārtu svētki, kad gaiss pildās ar skaņām,” kādā intervijā reiz teicis literatūrzinātnieks Voldemārs Ancītis. Līdzās Dziesmu svētkiem Dzejas dienas vairākus gadu desmitus sekmīgi veica tautas vienošanas un sapurināšanas misiju…

 

Esplanādes vēstījumu un leģendu patiesi ir daudz, un katrs no šiem stāstiem būtu pelnījis daudz plašāku izklāstu. Žēl, ka līdz šim Esplanādes vēsture, kurā gadsimtu gaitā nemanāmi savijusies oficiāla pompozitāte ar beznosacījumu jautrību, mākslas un dabas baudījums – ar dažviet visai nesakoptu vidi, vēl nav apkopota nevienā vēstures grāmatā. Reizēm arī šķiet, ka pat māksla Esplanādē šobrīd ir noslēpusies kaut kur aiz kokiem un mūriem. Laikam jau ir tā, ka šī ir viena no Rīgas unikālajām publiskajām telpām, kas vēsturiski nekad nav bijusi līdz galam gatava un tāpēc aizvien ir kā jauns radošs izaicinājums.



Esplanādes nosaukumi cauri laikiem

1843. g. – Marsa laukums (Marsfeld).

1858. g. – Parādes laukums (Paradenplatz).

No 1934. g. līdz 1940. g. 23. jūlijam – Vienības laukums.

No 1919. g. 2. februāra līdz 1919. g. 22. maijam, 1941. un no 1944. līdz 1992. g. – Komunāru laukums.

Kopš 1992. g. – Esplanāde.

 

Ko no 16. augusta piedāvās radoši informatīvā telpa “Esplanāde 2014”

* Pusotru mēnesi šeit būs iespēja sarunāties ar 2014. gada pasākumu rīkotājiem, noskatīties videomateriālus par Rīgu un citām Eiropas kultūras galvaspilsētām.

* Varēs klausīties un piedalīties diskusijās un darbnīcās, pakavēties kafejnīcā, baudīt mūziku.

* Plānots, ka “Esplanāde 2014” kļūs par jaunu pilsētnieku satikšanās vietu ar bezmaksas interneta pieeju.

Vairāk informācijas vietnē www.riga2014.org.

Nodibinājuma “Rīga 2014” vadītāja Diāna Čivle: – Šovasar Esplanāde kļūs par vietu, kur ikvienam būs iespēja piedalīties ideju ģenerēšanā saistībā ar to, kādai Rīgai vajadzētu būt 2014. gadā, kad tā kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Vēlāk tiks arī izsludināts Esplanādes arhitektoniskā risinājuma ideju konkurss. Mums patiešām ir svarīgi, lai 2014. gadā, kad būtībā katra Latvijas iedzīvotāja mājoklis pārvērtīsies par kultūras namu un ikviens cilvēks – par kultūras darbinieku, būtu jūtams, ka esam šos nozīmīgos notikumus gatavojuši kopā.

 

Pievienot komentāru

Medību laikā sievietei iešauj kājā (1) Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+