Latvijā
Vēsture

Kāvi pār Jelgavu. Zemgales metropoles bojāeja 1944. gada 28. – 31. jūlijā7


Izpostītā Jelgavas Latviešu biedrības ēka. 1944./45. gads.
Izpostītā Jelgavas Latviešu biedrības ēka. 1944./45. gads.
Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva

1944. gada jūlija beigās un augusta sākumā Vācijas un PSRS karadarbības laikā tika nopostīta gandrīz visa  senā Zemgales metropole Jelgava. Nu jau 71 gadu pēc tās bojāejas par jaunu uzbūvētā pilsēta dzīvo pavisam citā veidolā un par tās kādreizējo šarmu vēsta vien vecas pastkartes un cilvēku atmiņas. Paradoksāli, bet atsevišķu Krievijas finansētu sabiedrisko organizāciju rīkotajās t. s. Jelgavas “atbrīvošanas” svinībās 31. jūlijā (ieņemt pilsētu sarkanajai armijai izdevās tikai 7. augustā) joprojām tiek noklusēta gan padomju aviācijas un artilērijas izšķirošā loma Jelgavas nopostīšanā, gan tas, ka pilsēta īstenībā tika “atbrīvota” no nogalinātajiem un no simtiem un tūkstošiem civiliedzīvotāju, kas piespiedu kārtā bija kļuvuši par bēgļiem, no kuriem daudzi savā dzimtajā pilsētā tā arī vairs neatgriezās. Neērta patiesība ir arī tas, ka šo kauju laikā Jelgavas aizstāvju vairākumu nereti veidoja nevis “vācu fašisti”, bet gan latviešu leģionāri, kas cīnījās par savu zemi pret otrreizējās padomju okupācijas atgriešanos. Pateicoties vairāku vēstures entuziastu pūlēm, pēdējos gados ir noskaidroti arī šo cīņu militārie aspekti. Šajā rakstā lielāka uzmanība ir pievērsta līdz šim mazāk zināmiem civiliedzīvotāju un atsevišķu kauju dalībnieku pārdzīvojumiem Jelgavas aizstāvēšanas laikā.

Jelgavas cīņu prelūdija

1944. gada 23. jūnijā sarkanā armija sāka masīvu uzbrukuma operāciju “Bagrations”, gūstot straujus panākumus Vitebskas telpā un Kauņas, Šauļu, Jelgavas virzienā. Tās laikā jūlija beigās 1. Baltijas frontes karaspēks saņēma pavēli ar spēcīgu triecienu izlauzties līdz Rīgai un pārgriezt vācu armiju grupas “Ziemeļi” sauszemes komunikācijas. Vācu puse nebija pietiekami novērtējusi Jelgavas tā brīža stratēģisko nozīmi. Pilsēta no dienvidiem sedza pieeju Rīgai un Rīgas jūras līcim, un bija nozīmīgs dzelzceļa un auto ceļu krustpunkts, kurā atradās arī vācu transporta aviācijas lidlauks un dažādas vācu karaspēka palīgvienības. Pretinieka panākumus atviegloja arī tas, ka šeit neatradās lielāki vērmahta formējumi un trūka nopietni izbūvētu nocietinājumu sistēmu. Nesekmīgs izrādījās arī steigā izveidotās t. s. Bredova kaujas grupas mēģinājums apturēt sarkanās armijas tuvošanos Jelgavai no Šauļiem. 27. jūlijā par Jelgavas kara komandantu iecēla ģenerālleitnantu Johanu Flugbeilu. Apzinoties pilsētas noturēšanas svarīgumu un redzot latviešu karavīru apņemšanos to aizstāvēt, viņš pasludināja Jelgavu par “pilsētu cietoksni”, kaut arī tās aizsardzībai trūka militāro resursu. Sākotnēji pilsētas aizstāvju kodolu veidoja 15. latviešu ieroču SS rezerves un mācību brigādes karavīri pulkvežleitnanta Hermaņa Jurko vadībā, bet padomju aviācijas uzlidojumu pirmie upuri izrādījās Jelgavas civiliedzīvotāji.

“Karstums un drausmīgas liesmas”

Pirmais padomju aviācijas uzlidojums Jelgavai notika 24. jūlija pievakarē, taču tam vairāk bija biedējošs raksturs, cieta vairākas ēkas Sv. Nikolaja baznīcas rajonā, un dažas bumbas, kas bija mērķētas uz Jelgavas apgabala komisāra fon Mēdema rezidenci, nokrita pils parkā un pagalmā. Uzlidojumu pilsētai no tālienes novēroja arī Hercoga Pētera ģimnāzijas skolotājs Arturs Veisbergs, kurš vēlāk ar velosipēdu devās apraudzīt bombardēšanā cietušo rajonu starp Pētera un Mātera ielu. “Bija sagrauti vairāki viena un divstāvu namiņi, drupas klāja ielu; ugunsdzēsēji bija izvilkuši savas šļūtenes no attālākām ielām, jo arī hidranti bija sapostīti. Šur tur kūpēja, bet lielāku uguni nekur nemanīju. Par spīti pusnakts stundai, cilvēku nelaimes vietā bija daudz. Ātrās palīdzības vai citu slimnieku transporta mašīnu neredzēju, bet droši vien pirmajā Jelgavas bombardēšanā vajadzēja būt arī cilvēku upuriem, jo uzbrukums nāca negaidīts, bez iepriekšēja sirēnu brīdinājuma.”

Ar daudz vairāk upuriem izvērtās padomju aviācijas uzlidojums Jelgavas dzelzceļa stacijas apkārtnei, kas norisinājās trīs dienas vēlāk un radīja paniku civiliedzīvotājos, kuri steigā centās pilsētu atstāt. Zaļenieku pagasta Ūziņu bibliotēkā nonākušās skolotājas Kamillas Šūlmanes piezīmes liecina, ka viņa 27. jūlijā dienas vidū no Dubultiem ar kuģīti ieradās Jelgavā un centās nokļūt pie savas māsas un viņas bērniem Stedelniekos. Pilsētā jau atradās kara noskaņās, pie Lielupes bija izraktas tranšejas, kas nereti šķērsoja māju pagalmus, tika pļauti meldri un izcirsti krastmalas krūmi. “Nonākusi Vaļņu ielā, dzirdu lidmašīnu rūkoņu, bumbu sprādzienus. Aiz kādas sētas paceļas augsts, melns dūmu stabs, uzšaujas liesmas, gaiss šņāc. Krīt jaunas bumbas. Ieskrienu pirmā lielākā nama durvīs – tur daudz ļaužu priekšā, visi kurn, ka tik lielam namam nav iekārtota patvertne. [..] Jelgavā panika. Ielas pilnas mantu apkrautiem ļaudīm, kas bēg no pilsētas laukā. Ielas piebirušas logu stikliem, māju logi pusizrauti karājas pie eņģēm. Cilvēki skraida ar mantu saiņiem,” tādi bija K. Šūlmanes piedzīvojumi pilsētā, no kuras viņa izkļuva bēgļu ratos Tērvetes ielas virzienā. Pa ceļam no melnos dūmos un liesmās ieskautās Jelgavas stacijas viņas pajūgam pievienojās kāds dzelzceļnieks, kura žakete līdz pat plecam bija asinīs. Viņš bija palīdzējis stacijā nest ievainotos, jo divos uzlidojuma viļņos tika daļai no pasažieriem izdevās pamest vilcienu ešelonus un meklēt glābiņu pretgaisa aizsardzības patvertnēs, bet daudzi no viņiem gāja bojā.

Jelgavas dzelzceļa stacijas apkārtne pēc tās bombardēšanas ir redzama arī dažās fotogrāfijas, kur saskatāmi saārdītie sliežu ceļi ar eksploziju karstumā deformētām un savērptām sliedēm un sadegušiem vagonu karkasiem. “Preču stacijā šai laikā atrodas naftas vilciens, kas bija atvedis naftu Jelgavas lidlaukam, un lidotāji ar autocisternām to nogādā lidlaukā. Blakus naftas vilcienam novietots munīcijas vilciens, bet aiz tā – pārpildīts bēgļu vilciens. Sarkano lidoņu mestās bumbas trāpa stacijas ēkas galu un nogalina dažus no stacijas ierēdņiem. Citas krīt stacijas laukumā, kur ievaino un nogalina dažus cilvēkus, bet divas bumbas iekrīt preču stacijā, un viena no tām trāpa naftas vilcienu, kas momentā sāk degt un visu preču stacijas rajonu pārvērš uguns jūrā. Liesmas pārsviežas uz blakus esošo munīcijas vilcienu, kura vagoni aizdegas un munīcija tajos sāk eksplodēt. Tas viss prasa no bēgļu vilciena ļoti daudz upuru. Benzīna tanki eksplodē un aplaista ar degošu benzīnu tuvāko apkārtni. Nelaimīgajiem bēgļiem nekādu palīdzību nevar sniegt, to neatļauj karstums un drausmīgās liesmas,” – lūk, kā šo mūsdienās tā arī neapzināto cilvēku likteni savās atmiņās ir attēlojis kapteinis Jānis Grīnvalds. Mazāk zināms ir, ka tobrīd Jelgavas dzelzceļa stacijā bija apstājies arī vilciena sastāvs ar 1200 Salaspils nometnes ieslodzītajiem, kurus pārveda uz Būhenvaldes koncentrācijas nometni. Pēc kara pazīstamais rakstnieks Miervaldis Birze vēlāk atcerējās, ka “pirmais smagais pārdzīvojums bija brauciens cauri Jelgavai, kas bija tikko no krieviem bombardēta un dega. Apsardze rīkojās ļoti saprātīgi no viņu viedokļa – mūs iebīdīja vienā blakusceļā un pati aizgāja kaut kur projām, kamēr tur visapkārt dega vagoni, un tikai vēlāk mūs tur izvilka ārā”. Trešajā uzlidojuma vilnī pievakarē daļa no pilsētas tika pārvērsta drupu kaudzē, pārtrūka telefona sakari un ūdens apgāde. 28. jūlijā padomju uzlidojumi bija vērsti pret Jelgavas aerodromu, kopā pilsētas bombardēšanā bija iesaistīti 62 padomju bumbvedēji un 56 iznīcinātāji.


“Cilvēku panika un izmisums nav aprakstāms”

27. jūlijā dienas vidū ar pēdējo kuģīti, kas bija pārpildīts ar cilvēkiem un mantu saiņiem, pa Lielupi no Jelgavas uz Emburgu kopā ar māti Otīliju devās tolaik deviņgadīgā Nelda Gūtmane (vēlāk Kraukle), kas vēl šodien spilgti atceras padomju aviācijas parādīšanos brīdī, kad kuģītis bija tikko izgājis cauri dzelzs tiltam. “Cilvēku panika un izmisums toreiz nav aprakstāms. Daži pasažieri metās ūdenī, lai peldus sasniegtu krastu. Kuģītim tuvojoties Ānes muižas steķiem, cilvēki savus saiņus centās izsviest krastā, lai pašiem būtu vieglāk nokļūt malā. Daudzi no tiem sakrita ūdenī, citi, atsitoties pret zemi, saplīsa, koferi atvērās, un panikas pārmāktais pūlis sabradāja visu – traukus, drēbes, pulksteņus, grāmatas, visu to, ko katrs vēl cerēja izglābt. Domāju, ja kāds cilvēks pakluptu, arī viņu samītu.”

Jelgavas nopostīšanu pieredzēja arī Lauksaimniecības akadēmijas prorektors Andrejs Teikmanis, kurš 28. jūlija agrā rītā bija novērojis padomju tanku parādīšanos pilsētas dienvidu nomalē. Ap plkst. 10 – 11 aviācijas uzlidojumos aizdegās aerodroms un netālu no tā novietotās benzīna un smēreļļu noliktavas, kā arī linu fabrika. “Ārpilsētas koka mājiņas dega kā sērkociņu kastītes. Visa pilsēta tinās liesmu jūrā; uguns strauji virzījās no lidlauka uz stacijas pusi. Redzēju atkal Trīsvienības baznīcas torni baigi atspīdam, kad dega rajons ap Lindes viesnīcu. Pakāpeniski liesmu jūra pārnesās uz Akadēmijas, Katoļu un citām ielām; gandrīz visa Jelgava jau dega. No pilsētas ziemeļaustrumu nomales raudzījos, ka uguns pamazām tuvojās rajonam, kur atradās mans dzīvoklis. Skatoties Jelgavas liesmu jūrā jutu, ka tagad sadeg mana gadiem krātā bibliotēka, manuskripti, zinātniskie materiāli, gleznas, fotogrāfijas, mīļas lietiņas… ar vienu vārdu sakot – viss, kas man bija tik tuvs un tik dārgs,” tādas bija A. Teikmaņa izjūtas, atstājot Jelgavu 28. jūlijā ap plkst. 14 ar to vien, kas tobrīd bija mugurā. Tumsai iestājoties, viss apvārsnis Jelgavas pusē bija gaišs no degošās pilsētas, kuras ugunsgrēka atblāzma bija redzama vēl trīs naktis pēc kārtas Rīgā. To Teikmaņu ģimene sasniedza drīz pēc pusnakts, bet jau vēlāk devās ar bēgļu gaitās uz Zviedriju.

Skolotāja A. Veisberga meita Benita pilsētas bombardēšanas laikā 27. jūlijā bija paslēpusies kādā patvertnē Saviesīgās biedrības dārzā iepretim Jelgavas meiteņu ģimnāzijai, kur pavadīja arī visu nakti. Nākamajā rītā patvertne bija uguns un dūmu ieskauta, jo tās rajonā sākās apšaudīšanās un aizdegās arī apkārtējie nami. Savu tēvu brīnumainā kārtā uzmeklējot tikai vairākus mēnešus vēlāk Vācijā, Benita atcerējās, ka todien Jelgavā “vīrieši no tuvējā restorāna nesuši zelteri un augļu ūdeni, ar to slapinājuši patvertnes durvis un ventilācijas caurules, lai tās lielā karstumā un dzirkstelēs neaizdegtos. No degošajām mājām iedzīvotāji rāva laukā, cik varēja, savu iedzīvi – krēslus, galdus; kāda ģimene paspējusi pat no otrā stāva nomest klavieres; bet viss pēc īsa laika turpat ielas vidū sadega.” Pamest savu paslēptuvi un sasniegt Dobeles šoseju B. Veinbergai izdevās tikai dienu vēlāk, kad visa apkārtne jau bija pārvērtusies pelnu, kūpošu gruvešu un telefona vadu mudžekļu kaudzē.

Jelgavas cīņu gaita

Izmisīgas kaujas par Jelgavu norisinājās no 1944. gada 28. jūlija līdz 6. augustam, kad pilsētai un tās apkārtnei uzbruka padomju 3. mehanizētais korpuss. No 15. latviešu rezerves un mācību brigādes daļām un atsevišķām vācu vienībām izveidoja vairākus dažāda lieluma improvizētus kaujas formējumus pilsētas aizstāvēšanai. Saskaņā ar jelgavnieka Jāņa Blīvja pētījumiem, padomju tanki Jelgavas dienvidu nomali sasniedza 28. jūlijā ap plkst. 5.30 no rīta, bet pie Jāņa kapiem un Grēbnera parkā tie tika apturēti. Jau pievakarē Jelgavas centru apšaudīja padomju reaktīvie mīnmetēji (“katjušas”), bet pretinieka pozīcijām pilsētas nomalē uzlidoja 18 vācu triecienlidmašīnas. Tikai 31. jūlija rītā pēc aviācijas un reaktīvo mīnmetēju atbalsta sarkanarmiešiem izdevās ielauzties pilsētas centrā, taču pat 1. Baltijas frontes virspavēlnieka ģenerāļa Ivana Bagramjana mašīna nokļuva spēcīgā apšaudē, un tās pasažieri bija spiesti slēpties ceļmalas grāvī. Lai gan Maskavas radio tās dienas vakarā ziņoja par Jelgavas “atbrīvošanu”, sarkanās armijas neieņemta bija palikusi pilsētas daļa Lielupes labajā krastā un tās aizstāvju nocietināts kvadrātveida placdarms pie Driksas tilta. 1. augusta naktī prettanku lielgabalu uguns aizsegā vācu un latviešu vienības pāri Driksai un Lielupei atkāpās uz Lielupes labo krastu, bet pēc tam uzspridzināja abus tiltus. Padomju spēki, izmantojot nesaspridzināto dzelzceļa tiltu, pārnāca pār Lielupi un ieņēma cukurfabriku, Pasta salu un Jelgavas pili, taču, sastopot nepārvaramu pretestību, bija spiesti atkāpties. No 1. līdz 4. augustam norisinājās cīņas Lielupes labajā krastā, to laikā sarkanarmiešiem izdevās ieņemt Jelgavas pili. No tās logiem viņi ar lielgabaliem raidīja šāviņus uz vācu un latviešu karavīru pozīcijām pie Kalnciema šosejas. Vācu smagā artilērija atbildes triecienā pavērsa savus stobrus pret pili, kas pamatīgi izdega. Kaujās iesaistot papildspēkus, pilsētas aizstāvji 5. augusta naktī atguva kontroli par tās teritoriju. Tikai pēc padomju pretuzbrukuma un divu dienu ilgām asiņainām kaujām 7. augustā Jelgava nonāca pilnīgā PSRS karaspēka pakļautībā. Kaut arī latviešu un vācu vienības nespēja novērst sarkanās armijas iebrukumu Jelgavā, tās tomēr aizkavēja padomju spēku došanos Rīgas virzienā. Kauju gaitā frontes līnija līdz pat 1944. gada septembra vidum nostabilizējās gar Lielupi.

“Elle, kas valdīja Jelgavā”

Saistītie raksti

Jelgavas aizstāvēšanā 28. – 31. jūlijā piedalījās arī policijas žandarmu grupā ieskaitītais kareivis Pēteris Stabulnieks. Savās pēckara piezīmēs, kas bija balstītas padomju gūstā iznīcinātajā kara gadu dienasgrāmatā, viņš raksta, ka cīņu laikā “sevišķi ielu cīņās dabūjām kārtīgi izkauties. Vācieši pieveda artilēriju, nostādīja uz ielām. Krievu tankam vajadzēja tikai parādīties uz ielas, kā tas jau sašauts dega. Izdegušu, sašautu tanku bija pilnas ielas. Daudz mūsējo tur ziedoja savas dzīvības, sevišķi daudz krita ielu cīņās. Visapkārt gruveši, vēl vietām deg kādas koka daļas. Karstums neciešams. Dažreiz slēpdamies nokrīt kādā gruvešu kaudzē, apdeg rokas, drēbes, bet glābiņa nekur nav. Galvu nedrīkst celt, krievi gāž virsū vēl karstāku uguni. Moka briesmīgas slāpes, ūdensvadi saspridzināti, nekur ūdeni nevar dabūt. Ūdens būtu dārgāks par zeltu, ja tikai varētu dabūt! Vienīgais glābiņš ir ogas un āboli, to gan Jelgavā bija pilnas malas. Moka arī nogurums un miegs, jo gandrīz nedēļa pagājusi, kā nav gulēts.” Vācu karaspēka pretuzbrukumā augusta sākumā P. Stabulnieka vads nokļuva sarkanarmiešu ielenkumā, taču vēlāk viņam kopā ar saviem biedriem izdevās izlavīties cauri pretinieka ieņemtajiem pilsētas kvartāliem un sasniegt Lielupes otru krastu. Ir zināms, ka vairāki desmiti karavīru turpināja pretestību arī pilsētas mūros. Viņu vidū bija četri latviešu leģionāri, kuri bija nocietinājušies Sv. Annas baznīcas tornī, kur cīnījās līdz pēdējai patronai. Laikā no 31. jūlija līdz 4. augustam padomju gūstā krita 161 Jelgavas aizstāvis.

Lielupes labajā krastā atradās arī pirms tam šeit darbos sadzīto jelgavnieku izveidotie ierakumi. Aculiecinieki stāsta, ka tajos bija samesti no Jelgavas veikaliem un neaizskaramo rezervju noliktavām izvākti audumu baķi, gatavie apģērbi, medus podi, konfekšu kastes un stiprie liķieri. “Kad dūša bija uztaisīta, mēs nolēmām, ka tik un tā visam beigas un ka jāiet karot. [..] Lielupe un tās labais krasts kļuva par īstu nāves joslu. Krievi nostiprinājās uz pils saliņas pēc tam, kad mēs viņus atsviedām no labā krasta. Visa zeme starp Kalnciema šoseju un upi bija mīnu saārdīta. Par spīti nepārtrauktai bombardēšanai un artilērijas apšaudei, krievi daudzas reizes cēlās pāri Lielupei, un viņu upuri bija milzīgi. Tas pats notika ar mums. Pa Lielupi uz leju peldēja simtiem līķu,” šādi četru dienu cīņas iepretī Jelgavas pilij ir attēlotas kāda kapteiņa Kauliņa komandētās latviešu sardzes rotas karavīra atmiņās.

Jelgavas aizstāvēšanā piedalījās arī Sarkanā Krusta māsu skolas medmāsa J. Eihmane, kas vispirms pieredzēja nežēlīgo bombardēšanu, bet tad palika pilsētā, lai sniegtu palīdzību latviešu karavīriem. Ar somu plecos un Sarkanā Krusta zīmi viņa devās dzelzceļa stacijas virzienā, bet tad sākās atkāpšanās un vairs nebija iespējams izvest kritušos, taču ar dažiem zirgiem līdzi vesti ievainotie, kuri krita pretinieka gūstā Grēbnera parkā kopā ar medicīnas personālu. J. Eihmane līdz pat pēdējam centās glābt kāda ievainota latviešu leitnanta dzīvību, no sava priekšauta izveidojot spiedošu pārsēju, jo medicīnas soma viņai jau bija atņemta. Viens no sarkanarmiešiem, kuram kājās tagad bija leģionāram atņemtie zābaki, savai nolaupīto pulksteņu kolekcijai pievienoja arī medmāsas pulksteni, bet kāds cits no rīta iedrāzās teltī un ar mašīnpistoli nošāva ievainotu latviešu virsnieku. Pateicoties Dr. Ringoldam Čakstem, dzīvību saglabāja Jelgavas slimnīcas infekcijas nodaļas tīfa istabās paslēptie leģionāri, kuriem deva dzert inficētu pienu, lai noturētu augstu temperatūru. Tomēr tie, kuri atradās smagi ievainoti uz ielām, bija lemti nāvei, jo “tajā ellē, kas toreiz valdīja Jelgavā, neviens vairs viņiem nevarēja palīdzēt”. Šodien Jelgavas aizstāvju piemiņu godina 1995. gadā atklātais piemineklis Grēbnera parkā, taču viņu vārdu un likteņu apzināšana būtu pelnījusi daudz lielāku uzmanību. Iespējams, arī “Mājas Viesa” lasītāju vidū ir ģimenes, kuru privātās kolekcijas vēl šodien glabā foto, dokumentus, vēstules vai atmiņas par Zemgales metropoles Jelgavas nopostīšanu un latviešu karavīru izmisīgo cīņu par savu pilsētu.

LA.lv