Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
4. jūnijs, 2013
Drukāt

Kazahstānā atklāj pieminekli represētajiem Latvijas iedzīvotājiem

Foto no Valsts prezidenta kancelejas arhīvaFoto no Valsts prezidenta kancelejas arhīva

Aizkustinošā ceremonijā, zēģelējot Kazahstānas stepju vējam, skanot Latvijas un Kazahstānas himnām, kā arī skaņdarbam “Ave Maria”, svētdienas pēcpusdienā Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš atklāja pieminekli stepju nometnēs ieslodzītajiem represētajiem latviešiem.


Laikā no 1931. līdz 1959. gadam Karagandas apgabals Kazahstānā bija viena no padomju režīma “iecienītākajām” izsūtījuma vietām, kur bija tik daudz nometņu, ka tās aizņēma Francijai līdzvērtīgu teritoriju. Te mocīti ne tikai 1074 latvieši, no kuriem arī aptuveni 1000 Karagandā apglabāti, bet arī daudzu citu tautību pārstāvji: gan karagūstekņi, gan arī izsūtītie civiliedzīvotāji. Tāpēc Spaskā, kas atrodas 45 kilometru attālumā no Karagandas, jau izveidojies apjomīgs memoriāls, kur piemiņas vietas savu tautiešu piemiņai izveidojušas daudzas valstis. Pirmie pieminekli deviņdesmito gadu sākumā memoriālā uzcēla japāņi. Tieši aiz piemiņas vietas latviešiem atrodas arī Lietuvas jau senāk uzstādītais piemineklis šīs valsts represētajiem.

Kopā ar Valsts prezidentu, Latvijas ministriem, Saeimas deputātiem un citām oficiālām amatpersonām pieminekļa atklāšanā piedalījās arī tā skiču veidotājs Pauls Jaunzems. Viņš veidoja pieminekļa metu, bet praktisko darbu tā kalšanā paveica Kazahstānas meistari. “Paldies maniem Karagandas akmens brāļiem! Rezultāts ir pat labāks nekā sagaidīju,” sacīja P. Jaunzems. Turklāt piemineklis veidots no granīta, kas iegūts vietā, kur arī ieslodzījumā Kazahstānā atradās latvieši. Tēlnieks stāstīja, ka piemineklis veidots pietas formā, kas tēlniecībā ir hrestomātisks veids, kā skulpturāli iedzīvināt piemiņu, sāpes un vienlaikus cerības. Viens akmens otram it kā ielikts klēpī.

Karagandas apgabala arhīva un dokumentu pārvaldes vadītājs Umerzaks Amantajevs pastāstīja, ka ne vienmēr pieminekļu atklāšanu ar savu klātbūtni pagodina attiecīgo valstu prezidenti, citreiz ierodas parlamenta deputāti, taču, piemēram, Rumānijas prezidents te bijis pat divreiz.

U. Amantajevs sacīja, ka ieslodzītajiem te bijis jādzīvo neizturamos apstākļos, jo Kazahstānas klimats ir ļoti skarbs. Piemēram, februārī, kad savulaik te atvesti izsūtītie no Latvijas, valda vismaz mīnus 40 grādu sals.

Ik gadu 31. maijā pie memoriāla ierodas valstu vēstnieki. Šajā dienā tiek atzīmēta piemiņas diena politiski represētajiem un Kazahstānas golodomora upuriem. Arī šajā valstī līdzīgi kā Ukrainā kolhozu veidošanās laikā miljoniem cilvēku nomiruši badā. Kā savdabīgu faktu U. Amantajevs pieminēja, ka Karagandas apgabalā nometināti 66 000 karagūstekņu un starp viņiem bijis arī Hitlera adjutants, kuram izdevies nometnē izdzīvot.

Karagandas pilsētas mērs Smagulovs Meirams Ahmedijanovičs, atklājot pieminekli, atsaucoties uz Kazahstānas prezidentu Nursultanu Nazarbajevu, teica: “Vēsturei nevajag ne prokurorus, ne advokātus. Tai vajag izmeklētājus, lai zināšanas par vēsturi mūs pasargā no kļūdām nākotnē.”

A. Bērziņš pauda Kazahstānai pateicību par to, ka tā cenšas saglabāt represēto piemiņu un arī nodevusi Latvijai arhīvu materiālus par represētajiem mūsu valsts iedzīvotājiem. “Šī ir zeme, kur daudzi latvieši izgājuši moku ceļus un daudzi no viņiem šajā zemē arī palikuši. Viņu piemiņa jātur svēta, lai viņus atcerētos arī nākamās paaudzes,” sacīja Valsts prezidents.

kazahst3_Toms_Kalnins_VPK_5Latvijas Politiski represēto biedrības priekšsēdētājs Gunārs Resnais bija atvedis no Latvijas lina maisiņā Daugavas gultnes zemi, ko izkaisīja ap pieminekli, lai šī zeme simboliski būtu kā dūnu sega represijās cietušajiem.

Pasākumā piedalījās arī Saeimas deputāts Valdis Liepiņš, kura tēvam izdevās pārdzīvot sešu gadu ieslodzījumu Karagandas nometnē. Ieslodzītie tikuši stingri apsargāti. Katrā nometnes barakā dzīvojuši 75 – 100 cilvēki, gulējuši četrvietīgās divstāvu nārās uz salmu maišeļiem. Gaisa trūcis tā, ka “kamerā cirvi varētu pakārt”.

Neliela Latvijas represēto un viņu tuvinieku grupa, kas arī bija klāt pieminekļa atklāšanā, gandrīz nedēļu pavadījuši busiņā, lai atceļotu no Siguldas līdz Karagandai. Tālākais viņu plāns ir doties uz Tomsku, kur noliks ziedus pie piemiņas akmens represētajiem latviešiem, ko daļa grupas pārstāvju par saviem līdzekļiem tur uzstādījuši. Par ceļa grūtībām un dārdzību viņi nesūdzējās, kaut atzina, ka ceļš izmaksās 1000 latus katram. Braucienu atbalstījusi arī Siguldas novada dome. “Cilvēki, kas izgājuši cauri represiju dzirnavām, raugās uz to visu ļoti nopietni,” atbildēja Kārlis Bērziņš, jautāts, kāpēc uzņēmies tālo ceļu. “Esmu uzaudzis Tom-skas apgabalā un uz šejieni pieteicos braukt ne tikai kā Latvijas patriots, bet arī kā cilvēks, kam mīļais onkulis – tēva brālis – ir bijis šajā nometnē.” Viņš izdzīvoja, taču kļuva par invalīdu un Latvijā neatgriezās.

Latvijas Valsts prezidenta oficiālā vizīte Kazahstānā turpināsies līdz otrdienas vakaram. Tās ietvaros notiek tikšanās ar amatpersonām un risinās arī plašs Latvijas–Kazahstānas uzņēmēju forums.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+