Kažemāka pret Hilbornu – latvietības mērīšana 5
Preiļu zeltene Anita Kažemāka vai Amerikas latviete Ariana Hilborna – Latvijas Vieglatlētikas savienībai (LVS) būs jāizšķiras, kuru maratona skrējēju deleģēt uz Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm.
Olimpisko normatīvu izpildījušas četras Latvijas maratonistes – Jeļena Prokopčuka, Ilona Marhele, Ariana Hilborna un Anita Kažemāka, bet Rio varēs startēt tikai trīs. Kažemākai no šī kvarteta ir sliktākais rezultāts un saskaņā ar LVS izstrādātajiem noteikumiem mājās jāpaliek viņai. Galīgais lēmums tiks pieņemts LVS valdes sēdē pēc Eiropas čempionāta – visticamākais, 11. jūlijā.
Kažemākas aizstāvībai vieglatlētikas saimē top atbalsta vēstule, arī daudzi līdzjutēji ir sašutuši, kāpēc uz Rio jāsūta kaut kāda amerikāniete, kas par savu vecvecāku dzimteni atcerējusies tikai pirms pāris gadiem (par Latvijas pilsoni kļuva 2014. gadā) un tagad iznirusi, lai piepildītu sapni startēt olimpiskajās spēlēs. Ja alternatīva ir pilntiesīga tautiete, turklāt jaunāka (26 gadi pret 35) un perspektīvāka. Taču vieglatlētika ir sporta veids, kur valda skaitļi – kurš ātrāk, tālāk, augstāk, tas arī pirmais. Maratons ir viena no retajām disciplīnām, kur var diskutēt par atkāpēm, jo katrā trasē ir cits reljefs, klimats. Anita olimpisko normu izskrēja Rīgā, Ariana – Otavā. Rezultātā atšķirība ir aptuveni trīsarpus minūtes (2:44:09 pret 2:40,32) – pietiekami daudz pat tik garai distancei un atšķirīgiem apstākļiem. Neklātienes cīņā Hilborna izrādījās labāka un godam nopelnījusi iespēju startēt Rio.
Šoreiz sakritusi situācija, ka ārzemju latviete “iztraucējusi” mierīgu dzīvi mūsu skrējējām. Taču – varbūt nākamreiz olimpisko normu izskries kāds sprinteris, kas tajā pašā ASV izlasē neiekļūst, taču Latvijā ir pirmais numurs. Tad mēs teiksim, ka viss kārtībā – lai brauc un pārstāv Latviju? Pēdējā laikā vairāki ārzemju latvieši ieguvuši Latvijas pilsonību un starptautiskajās sacensībās pārstāv Latviju. Tad kā darīsim – ja kādā disciplīnā/sporta veidā mums pietiek savu sportistu, tad nosacītajam ārzemniekam pateiksim – atvaino, sēdi mājās? Bet, ja citur trūkst – laipni lūgts?
Ož pēc nacionālisma, lai gan runa gan vienā, gan otrā gadījumā par latvieti vien ir. Un kurš izmērīs, kurš ir lielāks latvietis? Tas nemaz nav vajadzīgs – sports allaž Latvijā bijis sabiedrību vienojošais faktors. Varbūt ar dažiem izņēmumiem, tomēr – vairāk kā jebkas cits. Kad Latvijas futbola izlase iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā, priecājāmies par Zemļinski, Paharu, Koļinko, Starkovu. Tur lielākā daļa bija krievi, kas nemācēja latviski. Taču – šie puiši paveica fantastisku darbu un radīja lepnumu par Latviju. Tāpat kā Oļegs Znaroks, Aleksandrs Beļavskis, Andrejs Maticins hokejā.
Tā pati Ariana Hilborna ar lielu sajūsmu izsakās par Latviju un latviešiem – viesojoties senču dzimtenē viņa sastapusies ar lielu viesmīlību un sirsnību. Jā, protams, var teikt, ka tā ir tipiska amerikāņu pieklājība, taču nevaru un nemaz negribu svērt, vai un cik grami teiktajā ir liekulība. Daiļslidotājs Lukass Kaugars, jau trešajā paaudzē ASV dzīvojošais latvietis, arī sapņo par dalību olimpiskajās spēlēs un teorētiski var aizlikt kāju priekšā mūsu talantam Denisam Vasiļjevam. Varbūt aizrakstīt uzreiz, lai nemaz necenšas? Vai arī viņš būs gana labs kandidāts, jo tekoši runā latviešu valodā un dejo tautas deju kolektīvā “Denveras virpulītis”?
Plašu materiālu par ārzemju latviešiem, kas ieguvuši Latvijas pilsonību un tagad pārstāv Latviju, lasiet laikraksta “Latvijas Avīze” pirmdienas numurā.
