Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
12. maijs, 2016
Drukāt

Kažociņš: “Tāds nepamatots bubulis ir sanācis no nabaga bēgļiem” (5)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Jānis Kažociņš

Sarunā ar Valsts prezidenta padomnieku nacionālās drošības jautājumos Jāni Kažociņu “LA” žurnālisti Māris Antonevičs un Dace Kokareviča vaicāja par iecerēm veicināt sabiedrības saliedētību un mazināt valsts apdraudējuma riskus un to, vai viņš jo­projām uzskata, ka “Saskaņai” vajadzētu būt valdībā. J. Kažociņš atbildēja arī uz “LA” lasītāju iesūtītajiem jautājumiem.

 

M. Antonevičs: – Kā Satversmes aizsardzības biroja vadītājs noteikti nevarējāt teikt visu, ko domājat. Vai tagad to varat atļauties?

J. Kažociņš: – Janvārī kļuvu par Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa nacionālās drošības padomnieku un drošības padomes sekretāru, un, šo amatu pildot, man jābūt diezgan uzmanīgam savos izteicienos.

– Pirmais jautājums tomēr ir par jūsu personīgo viedokli. Mūsu lasītāji bieži atgādina, ka savulaik pozitīvi izteicāties par “Saskaņas” ņemšanu valdībā. Citēju jūsu sacīto TV3: “Ja mēs kā latvieši domājam, ka ilgstoši varam valdībā pieņemt tikai partijas, par kurām balso latviešu vēlētāji, un izslēgt tās, par kurām balso krievvalodīgie, tad mēs kļūdāmies.” Ko par to teiksiet šobrīd?

– Ļoti labi redzam, kā situācija ir attīstījusies. Krievijas Federācija arvien vairāk cenšas visādos veidos realizēt savus ārpolitikas mērķus. Viens no veidiem ir izmantot diasporu, ko mēs saucam par “tautiešiem”. To dara kā Latvijā, tā Igaunijā, kā arī visā Eiropā un ne tikai Eiropā.

– Vai tad tā nav bijis vienmēr?

– Līdz 2006. gadam tas bija manāms tā starp citu, bet pēc tam jau daudz pamatīgāk. Pēc Krimas un Donbasa gadījumiem vispār saasinājums starp Krievijas Federāciju un Rietumiem ir daudz nopietnāks nekā agrāk. Tāpēc jāsagatavojas, ka tā sauktā hibrīdkara elementi var tikt izmantoti pret mums. Viens no elementiem ir “tautieši”. Tāpēc sabiedrības saliedētība kļūst arvien nopietnāks jautājums. Valstij būtu jādomā ne vien par to, kā saliedēt dažādas kopienas, bet arī rast vienojošo. Galvenais, kas vieno, ir tas, ka 98% no dažādu kopienu iedzīvotājiem nevēlas Latvijā redzēt tādus notikumus kā Donbasā.

Par “Saskaņu”. Pagriezīsim “pulksteni” atpakaļ uz 2008. gadu, kad Valdis Dombrovskis veidoja valdību un Latvijai bija priekšā lieli izaicinājumi. Tajā laikā “Saskaņa” nebija lielākā frakcija Saeimā.

– Jā, krievu vēlētāju balsis tā dalīja ar Ždanokas partiju…

– Ja toreiz būtu atrasts veids, kā “Saskaņu” ņemt valdībā, tad partijai nāktos skaidrot saviem vēlētājiem, kāpēc ekonomikas stabilizēšanai jāievieš ārkārtīgi sāpīgi pasākumi. Līdz ar to saskaņieši vēlētāju acīs vairs nebūtu labie politiķi baltā zirgā, bet parasta politiska partija ar saviem plusiem un mīnusiem.

– Pēc kā to secināt? Rīgā viņi ir pie varas, un tas nemazina atbalstu.

– Tas ir interesanti, ka tā Rīgas vara ne vienmēr sakrīt ar varu valstī. Un ka valdība nav tas pats, kas Rīgas dome. Vēl interesanti ir tas, ka iepriekš partijas, kas bija pie varas Rīgas domē, parasti beidza ar diezgan negatīvu vērtējumu. Tagadējais Rīgas mērs ir populārākais, kāds ir bijis kopš neatkarības atjaunošanas. Kāpēc? Tas ir jautājums, uz ko jāatbild žurnālistiem: kā saskaņieši veido savu popularitāti? Viņi atraduši brīvu vietu Latvijas politikā un cenšas to aizpildīt. “Saskaņa” kā sociāldemokrātiska partija lēnām iegūst atbalstu arī no latviešu vēlētājiem.

– Tomēr arvien rodas šaubas, vai “Saskaņa” un tās līderi vispār atzīst Latvijas valsts pamatus? Vārds “okupācija” ir tas, kuru viņi nekādi nespēj izrunāt. Varētu klusēt, bet tagad jau parādās provokatīvi paziņojumi, piemēram, nupat Ušakova publicētā karikatūra, no kuras izriet, ka Latvija pati sevi okupējusi.

– Situāciju ļoti lielā mērā saasināja valodas referendums. Bet te vēl jāpiebilst, ka Ždanoka un radikāli domājošie mazākuma pārstāvji vairs nav pārstāvēti Saeimā. Jautājums – vai to nevar vērtēt kā ieguvumu?

Ja runā par skandalozo Ušakova karikatūru, labākais padoms – ja esi bedrē, beidz rakt. Diemžēl Ušakova kungs to laikam nebija īsti sapratis. Domāju, šī karikatūra viņam latviešu vēlētāju acīs ir nodarījusi lielu ļaunumu. Mēģināt iztaisīt joku no okupācijas bija kļūda, un to viņš arī labi saprata.

Kad viņš kā Rīgas mērs pirmo reizi aizgāja uz Okupācijas muzeju, bija ļoti interesanti ar terminoloģiju. Bija brīdis, kad izskatījās, ka “Saskaņa” varētu iet kopā ar Reformu partiju; un tad tas “o…” vārds gandrīz mēles galā bija.

Bet no cita aspekta raugoties, laikā pēc Krimas aneksijas, 2014. gada 9. maijā, varēja būt liels “uzvaras gājiens” arī Rīgā – redz, ko mēs, krievi, esam izdarījuši. Pretēji tam, togad 9. maijā nebija tiešas translācijas no Sarkanā laukuma parādes, kāda iepriekšējos gados tika pārraidīta. Salīdzinājumā ar 2013. gadu bija izsīkušas “kolorādo” lentītes.

Kremlis ļoti vēlētos pretstatīt mazākumtautības latviešiem. Šobrīd tas nedarbojas. Tas nav tikai tāpēc, ka latvieši ir bijuši tik pretimnākoši un saprotoši, bet arī no otras puses ir sapratne, kas mums visiem ir svarīgs. Un lai tādi apstākļi kā Donbasā neatkārtotos Rīgā, Latgalē vai jebkur citur Latvijā.

– Tagad vaicāšu jums kā Valsts prezidenta padomniekam: ko esat iecerējuši, izveidojot ekspertu darba grupu saliedētības jautājumā?

– Biežāk runāts par integrāciju. Tiem, kurus cenšamies integrēt, izklausījies, ka viņiem būtu jāaizmirst, kas viņi ir, un jākļūst tādiem kā mēs. Tas viņiem, protams, nepatīk. Saliedētība nozīmē, ka mēs veidojam kopēju Latvijas tautu, kas vēlas mierīgi dzīvot labklājībā, kur valda Rietumu jeb Eiropas vērtības. Tādas vērtības kā tiesības uz vārda brīvību, tiesības uz īpašumu, ko nevar atņemt kāds, kas ir spēcīgākā pozīcijā nekā otrs.

Kad mēģinām izvērtēt, vai ar integrāciju viss izdevies, kā plānots, vai ne, tas ir ļoti grūti izdarāms. Tāpēc prezidents nolēma, ka jāveido maza ekspertu grupa, kas veiktu pārskatu, paraugoties, ko valsts pašreiz dara, kas no tā ir veiksmīgs un ko valsts nedara, bet kas būtu vajadzīgs. Vai ir tādas lietas, ko mazākumtautības pašas vēlētos. Piemēram, SKDS pētījumā 94% no mazākumtautību respondentiem uz jautājumu “Kas apvienotu abas kopienas?” atbildēja – kopīgas bērnu vasaras nometnes. Cik daudz tādu ir? Vairāk dzirdam par nometnēm Krievijas Federācijā, uz kurām brauc arī mūsu jaunieši. Labāk lai darbojas kopējās nometnēs šeit!

Ar to nemēģinu sacīt, ka saliedētībā nekas netiek darīts. Kultūras ministre un ministrijas ierēdņi šajā jomā strādā godprātīgi. Taču cita lieta, vai darām pietiekami un vai valstī šajos jautājumos ir pietiekama koordinācija.

Žurnālists Māris Zanders izteicās, ka saliedētība no augšas nav iespējama, tai ir jānāk no apakšas. Savā ziņā viņam taisnība. Bet, lai saliedētība nāktu no apakšas, jārada vide, apstākļi, kur tam notikt. Tas ir ne tikai Kultūras ministrijai veicamais uzdevums, bet arī darbs Izglītības un vairākām citām ministrijām.

– Mūsu avīzi darīja uzmanīgu šīs darba grupas sastāvs. Gan Hanova kunga, gan Ušakova bijušās preses sekretāres Proskurovas kundzes, gan Oses kundzes uzskati ir zināmi un pieder, ja tā var teikt, vienam ideoloģiskajam virzienam. Bet vai šai grupai nevajadzēja būt viedokļu ziņā daudzveidīgākai, lai raisītos diskusijas? Tagad, izskatās, būs savstarpēji piekrītošas runas un klišejas.

– Grupa ir ļoti profesionāla. Klišejas nav tas, ko prezidents vēlas.

– Kurš izraudzījās ekspertus?

– Profesionalitāte, neitralitāte un laba reputācija – tie bija kritēriji, pēc kuriem tika meklēti cilvēki ne tikai šai darba grupai vien. Ekspertu izraudzīšanā bija iesaistīti vairāki prezidenta padomnieki, bet prezidentam, protams, bija galavārds. Grupa nāks ar saviem priekšlikumiem, tos iesniegs prezidentam un mazākumtautību konsultatīvajai padomei, un pēc izvērtēšanas tos varētu iesniegt izpildvarai – rīcībai. Prezidents pats var tikai norādīt uz lietām, ko var uzlabot, kā arī uz to, kas vispār netiek darīts, bet ko vajadzētu. Un vēl pievērst uzmanību lietām, par ko maksā naudu no valsts budžeta, bet kas nesasniedz mērķus.

– Vai varam sagaidīt no šīs darba grupas arī, piemēram, priekšlikumus, kā veicināt krievvalodīgo skolu pāreju uz izglītību valsts valodā?

– Domāju, tik specifiski tie priekšlikumi nebūs. Bet mans kā nacionālās drošības padomnieka viedoklis ir šāds: ja Latvija uz to ietu, tad Kremlis būtu absolūtā sajūsmā. Jo tas ir veids, kā ļoti ātri attālināt mazākumtautības no latviešiem.

– Vai neuzskatāt, ka segregēta izglītības sistēma ir viens no iemesliem, kāpēc sabiedrībā veidojas atšķirīga izpratne par ļoti daudziem jautājumiem?

– Nē, tas, vai vēsturi māca vienā, otrā vai trešajā valodā, nav būtiskākais. Svarīgākais ir, kas, ko un kādā veidā māca. Ja vēstures skatījums ir patiess, bet to pasniedz izsmejošā veidā, pat ja to dara latviešu valodā, tā nevienu nepārliecinās. Mums nepieciešams, lai vēsturi pasniedz objektīvi, redzot gan vienu, gan otru pusi, un lai tie, kuri mācās, paši varētu saprast un izvērtēt. Tad mums būs saliedēta sabiedrība.

D. Kokareviča: – 2014. gadā pēc mazākumtautību foruma portālā “manabalss.lv” Liesma Ose ievietoja iniciatīvu “Par saliedētu, iekļaujošu un tolerantu sabiedrību Latvijā!”. Tajā bija teikts: “De facto saliedētība Latvijas sabiedrībā vēl nav sasniegta, par ko liecina etniskās pārstāvniecības disproporcijas valsts pārvaldē un pilsoniskās sabiedrības segmentā, dažādības vadības sistēmas trūkums izglītības sistēmā un darba tirgū, nošķirtas informatīvās telpas latviešu un krievu valodā, periodiski vērojami radikālu politisku saukļu izraisīti etnisku konfliktu uzliesmojumi.” Pēc tam kad vaicāju Oses kundzei, kurā brīdī Latvijā ir notikuši “etnisko konfliktu uzliesmojumi”, viņa piekrita, ka tas skan pārspīlēti.

– Jūs uzskatījāt, ka tas bija pārāk radikāls vērtējums. Bet atkārtoju vēlreiz: Kremļa un Krievijas specdienestu interesēs ir izmantot “tautiešus”. Un tie mēģinās izmantot visas iespējas, lai konfrontētu mazākumtautības ar latviešiem. Tādā veidā Krievija cer rast pamatojumu saviem apgalvojumiem, ka Latvija esot “neizdevusies valsts”, kas ir korumpēta, kas diskriminē mazākumtautības, kur atdzimstot fašisms utt. Visi, kas šeit bijuši, saprot, ka tās ir galīgas blēņas. Bet, jo biežāk viņi stāsta, jo vairāk klausītāju cer atrast. Un to stāsta arī mūsu sabiedrotajiem Rietumeiropā.

M. Antonevičs: – Vēl viena jūsu uzraudzīta Valsts prezidenta iniciatīva ir diskusija par drošību. Tēzei, ka drošība ir ne tikai valsts aizsardzība un cīņa pret noziedzību, nebūtu ko iebilst, jo visur, kur cilvēks saskaras ar kādu problēmu, viņš sāk justies nedroši. Tikai – kāds ir mērķis no šīs vispārināšanas?

– Ja paskatāmies plašāk, ko nozīmē drošība, tad varam sarindot faktorus pēc apdraudējuma līmeņa. Piemēram, salīdzināt statistiku par ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušiem un statistiku par terorisma upuriem.

– Tā kā mazliet nomierināt sabiedrību, ka no teroristiem iet bojā mazāk nekā autoavārijās?

– Nē. Vēstījums ir tāds, ka cilvēki psiholoģiski “uzķeras” uz to, ko viņi nesaprot. Piemēram, tāds nepamatots bubulis ir sanācis no nabaga bēgļiem! Tie, kam ir kontakts ar viņiem, neuzskata, ka tur būtu kaut kas šausmīgs. Ir tikai cilvēki, kuri vēlas ienākt mūsu valstī. Runa ir par patiesajiem bēgļiem, ne jau ekonomiska labuma meklētājiem, kam negribētos braukt uz tādu valsti kā Latvija.

– Viss atkarīgs no tā, cik daudz migrantu te ierodas. Jo lielāka masa, jo lielākas problēmas un nedrošība. Cilvēki vēro, kas notiek citās valstīs.

– Tāpēc prezidents uzskatīja, ka par šo jautājumu ir nepieciešamas diskusijas. Es pieminēju satiksmes negadījumos bojāgājušos. Piemēram, Francija ir relatīvi droša valsts, taču satiksmes negadījumos ir gājuši bojā daudz, daudz vairāk nekā teroristu uzbrukumos. Protams, tas ir negodīgs salīdzinājums, taču tā ir statistika.

Jau 5. gadsimtā pirms mūsu ēras ķīniešu karavadonis San Tzu rakstīja: nogalinot vienu, nobaida desmit tūkstošus. Modernajā pasaulē, kur ir televīzija un internets, notiek tā – nogalina simt cilvēkus un sabaida 530 miljonus – visu Eiropu. Ja nopietni sākam pārdomāt, vai tiešām braukt atvaļinājumā uz Parīzi, jo tur taču ir terorisms, tas ir pilnīgi neracionāli. Braukt uz Parīzi ar automašīnu būtu nesalīdzināmi lielāks risks par varbūtību gadīties Parīzē vietā, kur notiek terorisms. Lielbritānijas militāro izpletņlēcēju skolas devīze ir: “Zināšanas izkliedē bailes.” Katram racionālam cilvēkam ir bail lēkt ārā no lidmašīnas, bet, ja zini, kā sistēma darbojas, un gadījumā, ja tā nedarbojas, tev ir vēl rezerves izpletnis, tad nebaidies.

– Tad parunāsim par informatīvo drošību: kā jūs skatāties uz mēģinājumiem Latvijā ierobežot Krievijas propagandas kanālus? Daži politiķi sāk pārmest, ka tas esot nedemokrātiski, totalitāri. Lembergs pat salīdzināja ar hitlerisko Vāciju. Vai tas nozīmē, ka mums nav tiesību informatīvi aizsargāties?

– Prezidenta viedoklis nav aizliegšanu atbalstošs, paskaidrošu, kāpēc. Par aizliegto augli cilvēkiem vienmēr šķiet – tur noteikti ir kas ārkārtīgi labs. Mūsu apstākļos aizliegumi ir pilnīgi bezjēdzīgi, jo visu aizliegt nevaram. Un ja grib tiem kanāliem tikt klāt, ir desmitiem veidu, kā to izdarīt.

Viena no mūsu – Rietumu un arī Latvijas – lielākajām kļūdām, saskaroties ar Krievijas tā sauktā hibrīdkara mēģinājumiem, ir tā, ka mēs esam nogaidoši un reaģējoši. Tas nozīmē, ka iniciatīva visu laiku ir viņu pusē, un mums tas ir pārsteigums. Tas nekam neder! Mums jāsāk izmantot tās spējas, kas mums ir. Angļu publicists Edvards Lūkass ļoti labi uzrakstījis: ja krievi taisa pēkšņus (angliski “snap”) militārus vingrinājumus, mums vajag “snap” – finansiālus vingrinājumus. Piemēram, slēgt Rietumos banku kontus tiem cilvēkiem, kuri pieņem lēmumus Kremlī. Viņiem un pietuvinātajiem starpniekiem pieder lielas naudas Rietumu bankās, ieguldījumos, piemēram, Londonā.

– Un Rīgā?

– Latvija drīzāk ir finanšu tranzīta valsts… Mums jāraugās, ko darām paši un kas veicams turpmāk. Piemēram, Krāslavā joprojām nevar redzēt Latvijas TV. Ja trūkst līdzekļu, lai valsts informācija nonāktu līdz mūsu robežai, tad kāda jēga mūsu robežsardzei.

Mums vajadzētu arī vairāk ģenerēt informāciju krievu valodā. Ne tikai mūsu pašu cilvēkiem, bet arī pāri robežai. Agrāk, aukstā kara laikā, bija “BBC World service”, “Radio Brīvā Eiropa”, radio “Brīvība” raidījumi dažādās valodās, arī krievu, bet tagad maz kas palicis.

– Un ko iesakāt darīt, piemēram, šādā situācijā – krievu valodā iznākošajā avīzē Latvijā pirmajā lappusē ievieto virsrakstu “Naš adres Sovetskij Sojuz” (“Mūsu adrese – Padomju Savienība”). Skaidrs uzsaukums. Vai Valsts prezidents reaģēs uz to?

– Valsts prezidents ir valsts galva, šādām specifiskām lietām viņam jāstāv pāri. Bet uz to būtu jāreaģē izpildvarai. Ir dažādi veidi, kā reaģēt, un tas jādara, tādus gadījumus atstāt pašplūsmā nav labi.

– Un kam tas jādara?

– Ir mediju nodaļa Kultūras ministrijā, bet es nedomāju, ka visu vajadzētu uzgrūst tai. Jau runājām par to, kāpēc ir izveidota ekspertu grupa. Varbūt tā secinās, ka valstī par šādām lietām nav pietiekamas koordinācijas, un rosinās, ko vajadzētu darīt.

 

 

Jāņa Kažociņa atbildes uz “LA” lasītāju jautājumiem.

Ralfs Kolītis: – Kāda būtu optimālā Satversmes aizsardzības biroja (un analogu drošības iestāžu) uzraudzības sistēma, lai izslēgtu iespējamu “politiska pasūtījuma” motivētas vai darbinieku individuāli veiktas nepamatotas darbības pret pilsoņiem (t. sk. nesankcionētas noklausīšanās u. tml.). Kāda ir ārvalstu (Lielbritānijas vai citu valstu) pieredze šajā jautājumā?

– Jā, mums ir tāda sistēma. Telefonsarunu pārtveršanas sistēma visām valsts drošības iestādēm ir tikai viena. Tajā visas darbības tiek ierakstītas, un tās izdzēst nevar. Vismaz reizi mēnesī no Ģenerālprokuratūras bez iepriekšēja brīdinājuma ierodas virsprokurors, kurš tad saka: vēlos redzēt sankcijas tam, tam un tam. Un pārbauda tādā iepriekš neparedzamā veidā. Ja atklāj pārkāpumu, neprofesionālu, nelikumīgu vai negodīgu rīcību – galvas ripo.

 

Ringolds Ansons: – Kā vērtējat lēmumu iepirkt no Lielbritānijas 30 gadu vecas, atjaunotas bruņumašīnas?

– Jā, bruņutransportieri ir 30 gadus veci, bet tie ir atjaunoti. Lai saprastu to priekšrocības, paskaidrošu sīkāk. Krievijas bruņotajos spēkos ir ļoti spēcīga tehnika. Ja mēs centīsimies pretī stāvēt ar tādu pašu tehniku un taktiku, tad mūs samals un mūsu karavīri būs lielgabalu gaļa. Tādēļ mums jārīkojas citādi. Šīs tanketes ir tādas, kas ar savu galveno ieroci var iznīcināt krievu armijas kājnieku bruņutransportieri (BMP), un tām blakus var būt cits ierocis, kas var iznīcināt jaunākos krievu tankus. Un šie britu bruņutransportieri var braukt turpat, kur cilvēks var staigāt kājām, jo iegrimums ir tikpat neliels.

Latvijas apstākļos daudzus mēnešus ir tā – līdzko nobrauc no ceļiem, tā iekšā mežā vai purvā dubļos, kur tanki vienkārši nevar tikt pāri. Bet šīs tanketes izmantojamas visur. Viens no lielākajiem apdraudējumiem ir helikopteru uzbrukumi no gaisa. Bet pirms tam ir jāredz uzbrukuma mērķis. Šīs mazās tanketes var novietot automašīnas garāžā un arī diezgan nemanāmi pārvietot.

 

Māris Krieviņš Raunā: – Kā es kā nodokļu maksātājs (pēc sapieru lāpstiņu skandāla) varu būt pārliecināts, ka pārējā militārā uzkabe ir kvalitatīva?

– Aizsardzības ministrs par šo gadījumu ir ļoti sašutis. Ja modernajā pasaulē vēl joprojām uzskatām, ka lētākais piedāvājums ir pieņemamākais, īpaši militārās lietās, tur nav nekādas jēgas. Mums jāņem tas, kas ir ne pārāk dārgs, bet derīgs un kas dos vēlamo rezultātu karavīriem.

 

Karla Leja Rīgā (un vēl vairāki lasītāji): – Kāpēc VDK “maisu” lieta virzās tik lēni? Kas sēž tiem virsū? Kādi ir pamatojumi neatvērt čekas “maisus”, un cik tie ir ticami, ņemot vērā, ka citām valstīm savu “maisu” atvēršana nav sagādājusi tādas grūtības kā mums. Vai mēs būtu vairāk kompromitēti nekā citi?

– Lietas būtība ir tāda, ka par “maisiem” ir labais un sliktais aspekts. Pozitīvais – ka mums ir tāda informācija par cilvēkiem, kas sadarbojušies ar VDK, kādas lietuviešiem un igauņiem nav. Un, piemēram, bēdīgi slavenais igauņu spiegs Hermanis Simms, kurš jau agrāk bijis VDK aģents un ticis savervēts no jauna. Viņš notiesāts uz 12,5 gadiem Igaunijas cietumā.

Mūsu “maisos” nav atrodami visi VDK aģenti. Tas nozīmē, ka daļai, tiem vērtīgākajiem, lietas ir izņemtas un aizvestas uz Maskavu. Bet ir ļoti daudzi citi. Tas nozīmē – ja tie cilvēki iet uz vēlētu amatu Saeimā vai pašvaldībā vai posteni, kur jādarbojas ar valsts noslēpumiem, tad ir iespējams konstatēt, ka savulaik bijuši aģenti un ir šantažējami. Tāpēc viņiem nedod pielaidi valsts noslēpumiem un izslēdz no valsts aparāta.

Negatīvais aspekts – protams, ja ir tie “maisi”, tad katrs normāls cilvēks saka: vajag publicēt, un tad zināsim, kas ir kas. Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs ir vairākus gadus rūpīgi sekojis līdzi, kāda ir pieredze citās valstīs. Dažas ir publicējušas šīs ziņas, dažas ne. Tur, kur publicētas, ir gadījumi, kad pilnīgi sabojātas dzīves cilvēkiem, ziņas par kuriem ir atrastas “maisos”, kaut gan viņi nekad nav bijuši aģenti. Un viņiem, it kā pāridarītājiem, mēģina atriebties no VDK cietušo radinieki. Vai – nevainīgie nonāk pat līdz pašnāvībai.

“Maisu” lietā kaut kas buksē. Objektīvi tos izvērtēt vajag. Taču jābūt pārliecībai, ka tie, kas nāk un skatās šos dokumentus, neizmantos kādu individuālu gadījumu kādās iepriekš nezināmās interesēs. Tāpēc viņiem vajadzīga pielaide klasificētiem dokumentiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Lapsas kažociņš pufaika Atbildēt

    Kažociņam tūkstošiem migrantu izvaroto balto sieviešu un bērnu Eiropas pilsētās ir nieki un simtiem muslimu migrantu teroristu nogalināto sprādzienos Eiropā ir tīrie dzīves sīkumi par ko nav vērts uztraukties. Tas ka Mucinieku iedzīvotāji vairs nejūtas droši savās mājās un savus nekustamos īpašumus, mājas, dzīvokļus vairs migrantu dēļ vairs nevar pārdot lai aizmuktu uz drošāku bez-migrantu vietu Latvijā pat par pusvelti vispār nav nekas. Migrantu izvarotā bēgļu centra darbiniece arī nav pat pieminama.

  2. Ka pats pēd. reizi bija savā dzimtenē -Anglijā?
    Tur toties var ļoti paskatīties, kas notiek, kad salaiž visus tos migrantus iekšā…
    Pat daudzviet ar busu tik labāk cauri tam kvartālam izbraukt, ne izkāpt
    🙁
    Latviešiem te – pašu mājās, ne trimdas – toties tāds teiciens esot:
    “Sargājies pats un tad arī Dievs tevi sargās”
    :))

  3. runāts labi,……………. bet kas reāli izdarīts valsts labā, konkrēti, bez skaistiem vārdiem un garām runām

  4. Labi runāts …

  5. trīs dienas nāvei parādā, bet vel padomus kaisa no kapu bedres

Draugiem Facebook Twitter Google+