Kažoka – kā kronis visam 0
Esam vērojuši, cik bezspēcīga kļūst valsts vara, lai lauztu sprandu iekšējās drošības grāvējiem, kuri tiranizē sabiedrību, maskējušies par cilvēktiesību un demokrātijas aizstāvjiem. Kad CVK, balstoties uz juridisko autoritāšu atzinumiem, atcēla parakstu vākšanu par Latvijas pilsonības automātisku izdāļāšanu, kas nu sākās?
Ar sabiedrisko TV un radio pirmajās rindās sākās masīva lēmumu pieņēmēju pātagošanas kampaņa. Uzstāties ar izpaušanos pēc pilnas pro-grammas deva iespēju ne vien noraidītajiem un sāpinātajiem ždanokiešiem, bet visiem, kas aizvainoti, ka “tautai neļauj paust savu gribu”. Gāja vaļā trakošana tiešraidē, studijās, publiskajā telpā kā “ekspertus” uzlūdza Kažoku, Rozenvaldu, Elksniņu, kuri ņēmās, brīžiem ieriedamies, brīžiem ņaudēdami, kā marts būtu aiz logiem. Viņi draudēja – tas mums atspēlēšoties. Iztālēm piebauroja niedrēs paslēpies un par demokrātijas ierobežošanu sašutušais Reformpartijas koris, taču tuvāk nākt nedrīkstēja, jo Ārlietu ministrija reformista Rinkēviča vadībā diemžēl arī bija argumentējusi pret referenduma rīkošanu. Piektdienas “Panorāmā” viens pats tieslietu ministrs Bordāns teica stingru jāvārdu Vēlēšanu komisijas lēmumam un nēvārdu nopelniem bagāto sorosītu trakošanai. Protams, sekoja arī cita veida rezonanse – taisni no turienes, no kurienes droši vien gaidīja Ždanoka, Kažoka&Co – bija Krievijas Ārlietu ministrijas sašutums, kas zina, komisārs Nils Muižnieks par to mums galviņu nepaijās. Tomēr cilvēkiem, kas aizrāvušies šķitamībā, ka šajās dienās izvilkuši dzīves lielo lomu savu ideju propagandēšanā, jābremzē. Vairākums pilsoņu absolūti atbalsta CVK lēmumu, kaut diezin kāpēc par nodokļu maksātāju naudu uzturētās studijās lielākoties ielaiž Sorosa fondā algotās dēles un ērces, kas Latvijas valstij sūc vairāk asiņu nekā Lindermana un Ždanokas odu kodumi.
Nereti jābrīnās par ļautiņiem, kas savā “nevalstiskā privātumā” skaitās liberāli domājoši, itin kā latvieši pēc tautības, itin kā apmācīti politologi, bet viņu naidīgums pret latvisku Latviju un nacionālu valstiskumu izklausās zooloģisks.
Bet latvieši jautā, kāpēc nekas nav atskanējis no Saeimas, no augstākās debates valstī? Tur sēdošie ķipari kārtējoreiz “referendumu lietu” padarījuši par sīku, juridisku vienādojumu ar pāris iksiem, par “tehnisku lēmumu”, kas neattiecas uz parlamenta bronzas pierēm un kam politisks novērtējums nav jādod. Tā ir maziska rīcība – uzgrūst CVK to, ko vajadzēja darīt politiķiem, aizstāvot Latviju pret ienaidniekiem. Juristei Āboltiņai nebija ko teikt šajā sakarā, kaut gan amatā laikam viņa vēl ir. Vajadzēs lielas kombinēšanas spējas, lai partija, kuru piedāvāja kā zaļus, sulīgus āboltēnus, uz nākamajām vēlēšanām CVK neizliktos kā nostāvējies, mīksts bumbieris.
