Laukos
Bio

Kazas ar funktieri. “Lejnieku” saimnieki par kazas pienu, sieru un biznesa īpatnībām 16


Valdis Ozoliņš (no kreisās) un Artūrs Ozoliņš atzīst, ka kazkopībā daudz mācījušies no pašu kļūdām.
Valdis Ozoliņš (no kreisās) un Artūrs Ozoliņš atzīst, ka kazkopībā daudz mācījušies no pašu kļūdām.
Valdis Ozoliņš (no kreisās) un Artūrs Ozoliņš atzīst, ka kazkopībā daudz mācījušies no pašu kļūdām.

Daudz pieredzējušajiem un uzņēmīgajiem bioloģiskās z/s “Lejnieki” saimniekiem Dacei un Valdim Ozoliņiem kazkopība un kazas piena produktu ražošana ir vissvarīgākais bizness nu jau četrus gadus. Intervijā Dace, Valdis un viņu dēls Artūrs dalās kazu audzēšanas noslēpumos un atklāj nākotnes ieceres.

– Kāpēc izvēlējāties darboties ar bioloģiskajām saimniekošanas metodēm?

Dace Ozoliņa: – Uz Sidgundu no Ādažiem pārcēlāmies pirms 11 gadiem, un kopš paša sākuma oficiāli esam bioloģiskā saimniecība. Domāšana bioloģiskajiem ir atšķirīga no konvencionālajiem saimniekiem. Piemēram, no kopējās 100 ha zemes platības 30 ha mums ir mežs, rokas, kājas arī ir. Vīrs un dēls zāģēja mežā kokus, gaterītī kokmateriālus un ar pastabiem kūtij lika pamatus. Būvējām koka kūti no saviem materiāliem, jo kazai un aitai mūris tikai kaitē, tas svīst. Likām otru dēļu kārtu un starpu siltinājām ar nemazgātu aitas vilnu. Ja siltināšanai izmanto mazgātu aitas vilnu, tad to ēd žurkas un visādi mošķi. Profesore Norvele teic – neskatieties, kas notiek augšā! Nometieties uz ceļiem tādā augstumā, kādā ir jūsu dzīvnieki. Ja kājas ir sausas, nepūš, nav caurvēja un mitruma, tad ir normāli.

Mūsu jaunaitas piedzīvoja vilku uzbrukumu, pēc tā vairs nebija naudas kazu nojumei. Kūtī vienā galā turējām aitas, otrā – kazas. Dzīvnieki patērēja vairāk barības. Bērni kazām un aitām dzima, viss it kā bija labi. Vienu brīdi Ādažos mums bija pat 100 kazu – vietējās un čehu Zānes šķirnes dzīvnieki. Kad atnācām uz šejieni, atstājām pašu kodolu, tās, kuras necēlās roka likvidēt. Divus gadus pēc vilku uzbrukuma jaunaitām sapratām – pacelt kazas un aitas vienlaikus nav reāli. Palikām tikai pie kazām. Pirms desmit gadiem atvedām arī gaļinieces, desmit Būru šķirnes kazas – ar bērniem un āzi. Dzīvnieki ir skaisti, interesanti, pilnīgi atšķirīgi no piena kazām.

Sākām darboties ar piena pārstrādi, mainījās likumdošana, pats ražotājs varēja pienu pārstrādāt un pārdot savus produktus, tāpēc palikām pie piena kazām. Izslaukto pienu paši pārstrādājam un izvadājam produktus pa pārdošanas vietām. Nu jau četrus gadus darbojamies tikai ar kazu biznesu.

Kazām, tāpat kā piena govīm, ir pārraudzība. Pienam reizi mēnesī nosakām tauku un olbaltumvielu, kā arī somatisko šūnu daudzumu un urīnvielu. Izgājām apmācības, tāpēc varam piena analīžu paraugus paši ņemt. Pienu pārdodam vien pasterizētu. Mums sortimentā ir trīs veidu jogurti, četri sieri, trīs svaigie sieri, biezpiens – pavisam 13–14 bioloģiski sertificēti produkti. Esam mājražotāji.

Ir mums izaugsmē bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Nevar visu naudu ieguldīt saimniecībā, ja nav no kā ieguldīt. Lauksaimniecība ir tāds pats bizness kā jebkura cita uzņēmējdarbība. Dzīvesveids tā var būt tikai vasarniekam.

– Cik daudz piena slaucat no vienas kazas?

– Jaunkaziņas dod mazāk piena. Vien dažas īpašās kazas dienā dod piecus litrus piena. Neticu, ka kādam kazkopim kaza dod deviņus litrus dienā, kā dažkārt dzirdam. Kaza vidēji dienā dod trīs litrus piena, gada izslaukums mums vidēji ir vairāk nekā 500 kg no kazas. Ir vēl ļoti daudz kurp tiekties. Mums ir bioloģiskā saimniecība, tāpēc nevaram kazas barot ar to barību, ko dod konvencionālie saimnieki. Audzējam paši savus graudus 23 ha platībā. Mums ir auzas, mieži, lauka pupas, agrāk bija zirņi. Barībai vajag proteīnu, lai nebūtu jāpērk modificētā soja vai kukurūza. Mēs nedrīkstam dzīvniekam neko modificētu barot. Paši gatavojam sienu un barojam to ganāmpulkam. Pavisam mums ir vairāķ nekā 100 kazas un četri āži.

– Cik daudz pienā ir tauku un olbaltumvielu?

– Tauku un olbaltumvielu daudzums ir atkarīgs no barības. Vidēji tauku ir 3,5%, arī olbaltumvielu tikpat daudz. Piens trekns – 7–9% tauku – kļūst tikai beidzamajās dienās pirms cietlaišanas. Tas kļūst biezs un maina krāsu. Gaļas kazām piens ir treknāks. Arī Anglo–Nūbijas šķirnes kazām piens ir treknāks. Šā piena ir mazāk, tas ir paredzēts vien kazlēnu barošanai. Ļoti svarīga ir neliela starpība starp olbaltumvielu un tauku daudzumu, tad siera un biezpiena ir vairāk. Piena daudzumu ietekmē arī ganīšana – vai tā notikusi noganītās vai jaunās ganībās. Noganītās ganības ir jāappļauj, lai nevajadzīgā zāle nepārņem lauku. Ziemā dzīvniekiem vedam egļu zarus. Ir kazas, kas tos ēd. Ir dzīvnieki, kas vēlas mizotu zaru, citiem garšo skujas. Jādod produkti izvēlei – katra kaza paņem sev vajadzīgo.

Kazas gaļu izmantojam pašpatēriņam. Gaļas šķirnes kazas gaļa maksā 9 eiro/kg, piena kazas – 8 eiro/kg. No kazlēna desu nevar gatavot, tā būs jēla, pieaugušas kazas gaļai ir jāpievieno nedaudz cūkas cauraudzīša, lai nebūtu sausa un cieta. Kazas gaļa ir ļoti garšīga cepetī un gaļas salātos. No tās gatavo arī pastētes. Viss tāpat kā ar citu dzīvnieku gaļu. Kazas gaļas garša ir līdzīga medījuma gaļas garšai.


– Cik daudz siena vajag vienai kazai?

– Uz vienu kazu gatavojam četrus rituļus siena, tad noteikti nepietrūks. Graudaugi ir jāaudzē tā, lai paliek rezerve, jo graudus vajag līdz nākamā rudens ražai. Līdz ar svaigiem kultiem graudiem sākas lecināšanas laiks, taču jaunajos graudos pirmajos mēnešos nav E vitamīna. Tas veidojas vēlāk. Ja dzīvai radībai baro jaunos graudus, E vitamīna nepietiek un kazas slikti aplecinās. Tad dzīvniekiem ir jāveic papildu injekcijas. Bioloģiskajā ražošanā E vitamīnu dzīvniekam drīkst ievadīt tikai pēc saskaņošanas ar bioloģiskās sertificēšanas institūciju.

Artūrs Ozoliņš: – To pašu daudzumu E vitamīna dzīvnieks var uzņemt ar lopbarību. Ja tā nepietiek, dzimst mazāk kazlēnu. Barību mēs visu paši izaudzējam. Visa vajadzīgā tehnika arī ir pašiem. No malas pērkam vien sāli un bioloģiskos mikroelementus.

D.: – Ir mums arī maza graudu kaltīte, arkls, sējmašīna, viss vajadzīgais siena gatavošanai. Vajadzētu vēl diskus. Esam ģimenes uzņēmums, darbojamies paši, bez strādniekiem no malas.

Foto: U.Graudiņš

Galerijas nosaukums

– Kas veido svarīgākās piena ražošanas izmaksas?

D.: – Siens, kaut paši to ražojam. Iekļauju izmaksās pārdošanas cenu, graudu un pupu pirkšanai tērēto naudu, elektrības maksājumus, sāls, mikroelementu cenu, kūts nolietojumu. Jāskaita vēl klāt zemes nodoklis, sēkla graudiem un zālājiem. Jāsaprot, ka zālājs ik pēc pieciem gadiem ir jāmaina. Lucernu noteikti sējam vienā laukā ik gadu, izmantojam dažādus laukaugu maisījumus. Pērn izmēģinājām maisījumu ar palielinātu proteīna daudzumu, tas bija daudz dārgāks nekā parastais. Ir jāieskaita arī savs darbs. Kazu audzēšana nav tik vienkārša, lai varētu atļauties vienlaikus darīt algotu darbu kaut kur citur. Ganības ir jāizpļauj, elektriskais gans jānoliek, vispirms taciņa tam jāizveido, nevar kā govij vienu drāti 80 cm augstumā uzstādīt, kazai patīk zem nožogojuma palīst. Kaza ir viltīgs dzīvnieks, ar savu domu. Ja vēlas otrpus žogam tikt, tiks. Izmantos jebkuru tavu nevērību vai nolaidību.

Valdis Ozoliņš: – Smejam – vari paveikt darbu, cik labi vien spēj, bet jāskatās, ko teiks pieņemšanas komisija. Izveidoju kūtī vārtiņus. Tos aizverot, automātiski aizkrīt aizbīdnis. Viena kaza iemācījās aizbīdni pacelt un otra tajā pašā brīdī vārtiņus atvērt.

D.: – Kazām ir savs funktieris. Viņas jūt, vai elektriskajā ganā ir strāva. Ja nav, aiziet pāri. Kad kazas ganījās kopā ar aitām, izdomāja, ka aitu var uzstumt ganam, izsist to un pēc tam tikt žogam pāri. Izdomas tām netrūkst. Šis dzīvnieks vai nu patīk, vai nepatīk. Man ilgs laiks pagāja, kamēr pieņēmu kazu. Kā mammas kazas ir ļoti rūpīgas un gādīgas.

– Kazas piena ražošana tomēr ir sezonāla…

– Ir cilvēki, kuri nesaprot, kā visas kazas var būt vienlaikus cietstāvošas. Govis jau neiet ciet vienlaikus. Kazas ir vairāk pie dabas, ja ar gadiem tās vairāk kļūs rūpnieciskas, šī atšķirība izzudīs. Patlaban mūsu kazām piena nebūs līdz februāra vidum. Jāskatās, lai meitenēm nebūtu uztraukumu, lai tās varētu mierīgi dzīvot. Pirmdienas rītos izvadājam ražotos produktus bioloģisko produktu veikaliem, tiešās pirkšanas pulciņiem, privātajiem klientiem un internetveikaliem. Pavisam vairāk nekā desmit klientiem. Piena cena viena litra plastmasas pudeles iepakojumā ar saimniecības etiķeti ir divi eiro. Ja pienu pārdotu stikla pudelēs, produkts uzreiz maksātu dārgāk. Viens ir, ko tu gribi, otrs – ko cilvēks var atļauties. Piena produktu ražošanā izmantojam bioloģiski sertificētas piedevas.

– Kāds ir pieprasījums pēc bioloģiskajiem kazas piena produktiem?

– Pie tirgus ir ļoti jāpiestrādā. Vislabākā informācija ir no mutes mutē, produktu kvalitātei ir jābūt ļoti labai. Sadzīvisku sarunu līmenī cilvēki vispirms par sliktām lietām pasūdzēsies. Bet mūsu pircēji ir ļoti solīdi. Pieprasījums ir augsts visu laiku un var svārstīties, piemēram, atvaļinājumu laikā. Produktus visvairāk pārdodam Rīgā un Jūrmalā, var pirkt arī pie mums saimniecībā.

D.: – Domāju, ka mūsu ceļš nav piena pārdošana pārstrādei. Izdevīgāk ir produktu ražot pašam un nogādāt to no kūts līdz pircējam, veikalam. Katrs starpnieks paņem savu peļņas daļu. Ir arī cilvēki, kuri ierodas pēc produktiem uz saimniecību. Tad ir iepriekš jāpaziņo par ierašanos. Mēs pārdodam vien pasterizētu pienu. Tad ir droši, ka nav ērču encefalīta, lai gan no nepasterizēta govs piena arī ērču encefalītu var dabūt.

A.: – Cilvēkiem ir izveidojies stereotips, priekšstats, ka ērces nav pļavā, ka tās ir grāvī. Ērču encefalīts izplatās caur asinīm, pienā asiņu nav. Mēs pasterizējam pienu 71 grāda temperatūrā 15 sekundes. Tad ir droši, ka neesam vainīgi, ja kāda slimība seko. Nav gan bijuši tādi gadījumi. Ir bijuši pircēji, kas vēlas nepasterizētu pienu. Es saku – tad jāpērk kaziņa un jāslauc uz balkona. Mēs paši dzeram nepasterizētu pienu.

– Vai patlaban, darbojoties ar lauksaimniecības biznesu, ir drošības izjūta?

D.: – Man ir drošība par to, cik paši varam. Jūtos droša, ka varu paļauties uz savu ģimeni. Zinu, ka katrs aizies un izdarīs tik, cik patiešām tajā brīdī varēs izdarīt. Nebūs slinkošanas un atrunu. Ja ir brīdis, kad kaut ko nevar, tad patiešām arī nevar. Tā ir mana drošība un mans balsts. Laukos viens neko paveikt nevar. Ir jābūt ģimenei vai komandai, uz ko var balstīties. Par stabiliem, nemainīgiem valsts likumiem nejūtos droša.

– Kādas ir saimniecības nākotnes ieceres?

D.: – Ja dikti skaļi runā, dikti švaki sanāk. Lielāks ganāmpulks, lielāki izslaukumi, ienesīgāka saimniecība – tie ir mūsu mērķi. Ir vēl gana daudz iespēju rentabilitātes celšanai. Vai pirksim papildu zemes platības? Redzēsim. Ne vienmēr lielums nozīmē ekonomisko izaugsmi. Ja ir viens hektārs zemes, zināsi īsto produktu un kur pārdot, jo vissvarīgākais ir pārdošana. Izaudzēt spējam pašu velnu! Vismaz manas paaudzes cilvēkiem ir jāmācās pārdot, piedāvāt. Kad pirms pieciem sešiem gadiem sākām ražot pirmo kazas sieru, devos uz veikaliem klātienē runāt. Sākums bija ļoti grūts. Aizspriedumi pret kazas piena produktiem daļai sabiedrības ir aizvien. Siers neesot garšīgs, pienam esot piegarša. Piegarša pienam rodas no slikti ventilētām kūtīm, no nepareizas ēdināšanas. Lai cik gadus būtu kazkopībā, visu laiku mācāmies.


Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv