Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
5. jūlijs, 2013
Drukāt

Ķemeru “baltais kuģis”: Latvijas zudusī Atlantīda 


Foto no Jūrmalas pilsētas muzjea krājumaFoto no Jūrmalas pilsētas muzjea krājuma

Nesen man gadījās nokļūt Ķemeros – vietā, kur reiz slējās varenā dziednīca, kuras joprojām majestātiski skaistā ārējā čaula un izlaupītā iekšpuse kļuvušas par liecību mūsu laikabiedru nespējai nosargāt vecvectēvu mantojumu.

 

Par Ķemeriem un tās “balto pili” es vēlos domāt kā par mūsu zudušo Atlantīdu – šobrīd liekas pavisam neticami, ka pirms 80 gadiem un senāk šī pilsētiņa tuvu un tālu popularitātes ziņā varēja mēroties ar Rīgu…

 

Kā tad bija toreiz – Ķemeru ziedu laikos pirms Pirmā pasaules kara un – it īpaši – 20. gadsimta 30. gados? Pārsteidzoši – lasot vecos dokumentus, avīzes un laikabiedru atmiņas, izrādījās, ka šādu zudušu atlantīdu mums ir daudz. Ne jau vien slavenā Rīgas Jūrmala, bet arī Ogre, Baldone, Mežciems, Sigulda, Valmiera, Vecāķi, Ādaži, Ropaži un citas Latvijas vietas savulaik bija slavenas ar savām dziedināšanas spējām, kuras laikabiedri prata cienīt un novērtēt. Kā pirmais “Mājas Viesī” – raksts par Ķemeriem – atmiņu atblāzmas, gluži kā atrodoties laika mašīnā.

 

Dziedinošais Svētavots

Vienas no pirmajām ziņām par Ķemeriem nāk no 1561. gada, kad pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers ieķīlājis kādam savam kreditoram vairākas zemnieku–zvejnieku mājas, kuru vidū minēta arī Ķemeru māja. Savukārt par Ķemeru avotu dziedniecības spējām pirmās vēstis sastopamas 17. gadsimta sākumā, kad tur dzīvoja kāds virsmežkungs, kas sācis interesēties par takām un celiņiem, kurus mežu un purvu biezoknī ieminuši vietējie iedzīvotāji, ejot uz Svētavotu. Jau sensenos laikos tur ārstējuši ādas, acu un reimatiskās slimības, jo Svētavotos atrasti arī daudzi slimnieku ziedotie naudas gabali un citas lietas.

Savu nosaukumu Ķemeri iegūst, pateicoties Ansim Ķemeram – mežkungam, kurš tur uzceļ veselības māju – tajā uzņēma Kurzemes un Zemgales aristokrātijas pārstāvjus.

1818. gadā Baltijas ģenerālgubernators Pauluči nodeva avota ūdeni ķīmiskai analīzei, kas apstiprināja tā dziedniecības spēku. Līdz Pirmajam pasaules karam Ķemeros atrada 19 sērūdens un vienu sālsūdens avotu, kura sāls saturs bija līdzīgs kā Rīgas līcī.

Kā 1879. gadā vēstīja “Latviešu Avīzes”, 1825. gadā Klīves mežkungs Veihtners slimnieku uzņemšanai uzbūvēja “dzīvojamu ēku un otrā gadā atkal rūmīgu ēku ar bādes un dzīvojamām istabām, bet kura pēc gada nodega”. Sērūdeni kūrmājai toreiz pieveda mucās. Caur mežu no Slokas–Tukuma ceļa uz avotu izcirta arī pirmos ceļus. 
Kemeri_19_gs80

Īsts apvērsums Ķemeru vēsturē sākas, kad 1833. – 1835. gadā tur sāpošos kaulus izdomā ārstēt pats ģenerālgubernators grāfs fon Pālens, kurš līdz tam nesekmīgi izbraukājis ārzemju kūrvietas. Sajūsmā par atgūto veselību viņš izdabū ķeizarisko pavēli atzīt šo vietu par minerālūdeņu veseļošanās centru. 1836. gadā ķeizars Nikolajs I sēravotu izkopšanai piešķir 100 tūkstošus rubļu ēku būvei, nosakot, ka tā vajadzībām piešķirama zeme no apkārtējiem Slokas, Tukuma un Klīvesmuižas mežiem. Pirms 175 gadiem 6. jūlijā Ķemeros atklāj peldu iestādi ar 32 numuriem un 12 vannām.

No 1891. līdz 1900. gadam dziedniecības iestādes uzlabojumiem valdība izdod gandrīz 205 tūkstošus rubļu (ienākumi no tās – vidēji 47 tūkstoši rubļu gadā). 1893. gadā kroņa sūtītie inženieri dziļurbumos atklāj, ka Ķemeri “uz simtiem gadu apgādāti ar minerālūdeni” un līdz ar to purvu nosusināšana tiem neko nevar nodarīt.

 

Spirgtums miesai un garam

Drīz pēc tam, kad atklāja dzelzceļa satiksmi, Ķemerus sāka apmeklēt arī pirmie rīdzinieki. 1877. gadā uz Ķemeru kūrmāju ceļu mēro 975 slimnieki. Gadu pirms Pirmā pasaules kara viņu skaits jau sasniedz deviņus tūkstošus.

Lūk, kā kāds peldviesis apraksta ārstēšanos Ķemeru kūrmājā 19. gadsimta 70. gados. “Caur sasaldēšanos” viņš “stipru sāpi mugurā dabūjis” un, ārsta zāles “veselu gadu brūķēdams”, nekādu labumu nav nomanījis. Toties veselība pamatīgi uzlabojusies pēc piecām nedēļām Ķemeros. Par nedēļu ar septiņām sērūdens bādēm bijis jāmaksā gandrīz pieci zelta rubļi. Kūrmājas reprezentācijas telpās viesis varējis “klavieres spēlēt, pie mūzikas spēlēšanas veselības dārzā pastaigāties un pie dancošanas piedalīties”.

Dziedināšanas laiks parasti ilga četras līdz sešas nedēļas. Tad bija jādzīvo kādā no vietējām pansijām. Kūrmājas tuvumā atsevišķa istaba ar “gultas vešu un pilnīgu uzturu” izmaksāja 10 – 20 rubļus nedēļā. Turklāt slimniekiem bija jāmaksā īpašs vasarnieku nodoklis – trīs rubļi personai vai pieci rubļi “no famīlijas” – citādi pie bādēm nevarēja tikt. Šī nauda nāca par labu “kūrhausim”, kurš par to varēja algot stīgu orķestri, kas apmeklētājiem par prieku un pilnīgi par velti spēlēja divas reizes dienā – no rīta un pēcpusdienā vai arī vakarā.

Kemeri_pludmale_19gsbLai gan Ķemeru sezonu parasti atklāja ap 20. maiju un beidza 20. augustā, par bādēšanai derīgāko laiku bija atzīts jūnijs, jo “tad veseļošanās līdzekļi var tapt pilnīgākā mērā izlietoti. Mīlīgs, lēns gaiss, daudzkārtīga uzturēšanās un pastaigāšanās, mākslas un dabas jaukumi dāvā miesai un garam jautrumu un spirgtumu”.

Ķemeri toreiz bija plaukstoša apdzīvota vieta ar Rīgas daiļdārznieka K. H. Vāgnera sākotnēji veidotu krāšņu parku, dziednīcu ēkām, ar triju konfesiju baznīcām, tomēr kultūras centrs bija vietējā ugunsdzēsēju biedrība, kura varēja atklāti lepoties, ka “līdzekļu mums netrūkst, jo biedrības kapitāls sniedzas vairākos desmitos tūkstošu rubļu”.

1911. gadā “Latviešu Avīzes” vēstīja, ka “Jūrmalā starp Kauguriem un Bigauņciemu, pret to vietu, kur izvelk jauno Ķemeru elektrisko tramvaju (izveidoja 1912. gadā), attīstās jauns peldmiestiņš – Jaunie Ķemeri vai Ķemeru jūrmala”. Gruntsgabalu cena esot diezgan augsta, tomēr sagaidāms, ka visus izpirkšot. 1912. gadā atklāja tiešo dzelzceļa satiksmi Ķemeri–Maskava. 1914. gada vasarā Ķemeros atpūtās jau desmit tūkstoši peldviesu. Smalka publika – kņazi, grāfi, daudz Maskavas un Pēterburgas tirgotāju, poļu muižnieki. Varam vien iedomāties, kādas kaislības tur virmoja.

Taču liktenis nebija Ķemeriem labvēlīgs. Pirmā katastrofa tiem bija Pirmais pasaules karš. Krievi atkāpjoties 1915. gadā saspridzināja sēravotu iestādes mašīnu namu, kuras skurstenis gāzdamies galīgi sadragāja arī pirmās klases vannu ēku. Krievi arī nodedzināja Ķemeros aptuveni 400 māju.

 

Ķemeri – slimniekiem vai slimnieki – Ķemeriem?

Ķemeru peldiestādes atdzimšanas ceļš no drupām iesākas 1921. gadā, kad rūpes par to uzņemas Latvijas valdība. 1925. gada jūlijā svinīgi atklāj Ķemeru sēravotu jauno mehānisko ierīci un pirmās klases dūņu vannu ēku, kas kopā valstij izmaksājušas 37 miljonus rubļu (740 tūkstošus latu). Viesu vidū ir gan valdības pārstāvji, gan Igaunijas valsts vecākā Jāksona kundze, kura jau ilgāku laiku uzturas Ķemeros. Latvijā tolaik reti kur deg elektrības spuldzītes, toties Ķemeru peldiestādē tvaika katls un dinamo mašīna darbojas nevainojami. Ievērības cienīgi arī, ka sēru vannu iestādē ir sava mājas telefona centrāle. Pārmaiņas patiešām jūtamas, ja ņem vērā, ka līdz tam kūdru veda ar zirgiem un tieši iemeta vannā, kur to pēc tam samaisīja ar sērūdeni līdz vajadzīgajam biezumam. Smalcinot un attīrot kūdru, vasaras karstumā daudzu strādnieku rokas palika jēlas, rosinot viņus atkal un atkal doties pie administrācijas pēc algas pielikuma.
Kemeri1_kure

No 1925. gada dūņas peldiestādei jau piegādā mehāniski pa caurulēm. Tāpēc nav brīnums, ka laikabiedru secinājums bija Ķemeriem glaimojošs: “Ķemeru jaunā sēru vannu iestāde ar savu mehānisko ierīci pieskaitāma pie modernākajām šāda veida dziedniecības iestādēm Eiropā.”

Tomēr šādās domās bija ne visi peldviesi. Kāds slimnieks laikrakstā “Pēdējā Brīdī” 1928. gada vasarā secināja, ka Ķemeri tomēr nav pirmklasīga kūrvieta. Galvenokārt – labierīcību trūkuma dēļ. “Vai Ķemeros ir kaut viena pirmklasīga viesnīca vai pansija?” “Tajās vidusmēra mazajās mājelēs, kurās ierīkotas tagadējās pansijas, istabas mazas, šauras, visur – dzelzs vai koka gultas, dažas tīri apšaubāmas tīrības, pāris krēslu, obligatoriskais mazgājamgaldiņš, bet, ja vēl nejauši atrodas dīvāns izjukušām atsperēm, tad tas jau pieskaitīts augstam komfortam un cena par to dubulta.” Ērcīgā peldviesa spriedums bija skarbs: “Rodas iespaids, ka nevis Ķemeri ir priekš slimniekiem, bet slimnieki priekš Ķemeriem” un ka “pēc tagadējiem apstākļiem ārstniecības laiku Ķemeros lielākā daļa uzskata par smagu pārbaudījumu”.

Tomēr vasaru pēc vasaras Ķemeri varēja lepoties ar prominentu publiku – 1933. gadā tur atpūtās Ministru prezidents Bļodnieks ar kundzi, kara ministrs Jānis Balodis, daudzi Saeimas deputāti, literatūras un mākslas aprindu pārstāvji, ārzemju diplomāti. Bet 1932. gadā bija paklīdušas baumas, ka lūgt atļauju atpūsties Ķemeros varētu arī lielinieku varai par netīkamu kļuvušais Ļevs Trockis. 1934. gada jūlijā Ķemeros no išēmijas ārstējās arī Kārļa Ulmaņa brālis Jānis, kurš dzīvojis kādā pansijā “nelielā istabiņā ar gultiņu, galdu, vienu krēslu un klavierēm”.

Presē tolaik mēdza rakstīt, ka “mīla Ķemeros ir pirmā vietā”. “Aizkulises” gan ironizēja, ka daži peldviesi pret to gatavojoties iesniegt protestu, jo odi un knišļi, kā arī sliktā skaņu izolācija pansiju istabiņās kūrortā esot labākie tikumības sargi. Tomēr nereti gadījās pa skandālam, kad greizsirdīga otrā puse pieķēra Ķemeru parkā vai tuvējā siena gubā savu “sirdsāķīti” visai “aizdomīgā pozā”, un tad izskaidrošanās varēja beigties pat ar policijas iejaukšanos.

1928. gadā Ķemeri iegūst pilsētas statusu. Jau nākamajā gadā atklāj arhitekta Fridriha Skujiņa projektēto 42 metrus augsto Ķemeru ūdenstorni, kas bija iecerēts kā sākums ar valsts līdzekļiem izbūvējamam Ķemeru pilsētas ūdens vada un kanalizācijas tīklam. Līdz Otrajam pasaules karam tajā glabājās dzeramā un minerālūdens krājumi.

Par savu uzplaukumu Ķemeri lielā mērā varēja pateikties direktoram, medicīnas doktoram un Brenguļu zemnieka dēlam Jānim Lībietim, kurš tos stingru roku vadīja no 1927. gada līdz pat padomju okupācijai. Pat dzēlīgākie laikabiedri viņu dēvēja par šīs kūrvietas atjaunotāju. Nelabvēļi piebilda: lielos panākumus Lībietim atvieglojis tas, ka viņš atradies ciešos sakaros ar ietekmīgām “zemsaviešu” un arī “demcentristu” aprindām. Vēlāk Lībieša darbību atzinīgi novērtēja arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, ieceļot viņu par Ķemeru pilsētas vecāko.

 

Cik moderni un lieliski tik var būt!

Kemeri_30_gadiTas, ka Ķemeros vajadzīga jauna un skaista viesnīca, kas ļautu dziedinātavā ārstēties visu gadu un vienlaikus valstij varētu noderēt arī kā krāšņas reprezentācijas telpas ārpus Rīgas, nebija noslēpums arī politiķiem. Naudu šim mērķim – kopumā būve izmaksāja ap 2,5 miljoniem latu – valdība piešķīra jau 1933. gada pavasarī, tomēr būvdarbi, kas ritēja pēc arhitekta Eižena Laubes projekta, vēl kādu laiku nesākās. Izrādās, pēc Lībieša ārzemju brauciena būvprojektu nācās pamatīgi papildināt. Jaunajai Ķemeru viesnīcai pamatakmeni lika 1933. gada 18. oktobrī.

Iespaidīgās būves laikā tāpat netrūka, kā tos toreiz dēvēja, “panamu” skandālu, bija pat viena pašnāvība, taču atmiņas par to visu jau izbalējušas. Ķemeru viesnīcai – “baltajam kuģim” vai “baltajai pilij”, kā to sauca laikabiedri –, kas savās telpās varēja uzņemt apmēram 600 peldviesu, bija lemts kļūt par vienu no Latvijas brīvvalsts simboliem. Saviem apmeklētājiem tā piedāvāja visu modernāko un lieliskāko.

Simtu piecas istabas (septiņi grezni divistabu luksusa apartamenti) trijos stāvos ar silto un auksto ūdeni, telefonu un radioaparātu, kas pārraida kā Latvijas, tā ārzemju radiostaciju un arī viesnīcas orķestra mūziku. Katrā numurā mazgājamā telpa, bet lielākajā daļā – arī vannas istabas vai dušas. Istabās – parketa grīda ar velūra paklāju.

Ieejot viesnīcā, uzmanību saistīja vestibils ar mākslīgā travertīna kolonnām, tālāk – halle ar grezniem paklājiem, kroņlukturiem un iekārtu Luija XIV stilā – tur īpaši paticis uzturēties dāmām. Ēdamzāli greznoja balta marmora kolonnas, viesnīcas bāru – latviski logu greznojumi, nacionālā stilā bija ieturēta arī saimnieka istaba. Viesnīcā bija plaša bibliotēka, divas automātiskas telefona centrāles, moderna gaismas signalizācija, divi lifti. Uz jumta – plašas sauļošanās terases ar kabīnēm un dušu telpām – atsevišķi dāmām un kungiem. Piektajā stāvā atradās arī kafejnīca – īsta pēcpusdienas kafiju Meka –, kur apmeklētājs juties kā uz okeāna tvaikoņa borta. Tāpat – restorāns ar deju grīdu un koncertestrādi, kā arī skatu tornis.

Viesnīcas būvē bija nodarbināti apmēram 100 strādnieku un vēl 200 pie parka iekārtošanas – bijušie bezdarbnieki. Vienkāršs darba veicējs Ķemeros varēja nopelnīt divus līdz četrus latus dienā.

Lielās celtnes dienvidu puses divos apakšējos stāvos atradās moderna dziedniecības iestāde ar ogļskābo un sēra vannu un dūņu komprešu nodaļām, inhalācijas, diatermijas, rentgena kabinetiem un citām jaunlaiku dziedniecības iestādēm. Gatavojoties jaunajam laikmetam Ķemeru dzīvē, direktors Lībietis līdzās citiem jaunievedumiem 1934. gadā bija nolēmis ieviest arī vīnogu kūres, kurām izejvielu audzētu turpat dziednīcas teritorijā.

Ķemeru “balto pili” svinīgā ceremonijā atklāja 1936. gada 28. maijā. Par dižbūves augsto statusu liecināja tas, ka tās durvju vēršanā piedalījās Valsts prezidents Kārlis Ulmanis ar ministriem un diplomātisko korpusu. Runās izskanēja lepnums par to, ka “darbs, kas ielikts šajā viesnīcā, ir par 99% latviešu, un arī materiāls ir mūsu pašu”. “Blakus vecajām Jelgavas un Rundāles pilīm tagad ir nostājusies Ķemeru viesnīca.”

“Naudas te ieguldīts daudz, bet dzīvošanai šī viesnīca būs vislētākā pasaulē,” apartamentus apskatot, teica Kārlis Ulmanis. “Šai skaistā divistabu numurā ar divām gultām divām personām dienā pie pilnas pansijas maksa ir 20 latu. Vienistabas numurs – deviņi lati dienā pie visa brīva. Vai tas nav lēti?” vaicāja direktors Jānis Lībietis.

Patiesībā diezin cik lēti tas vis nebija – katrā ziņā tiem, kuru vidējā alga bija aptuveni 120 latu, kā lielai daļai strādājošo. Jo klāt nāca arī ārstēšanās izdevumi. Taču labierīcību un komforta līmenis arī bija atbilstošs cenai. Izdevīgāk atpūsties varēja rudeņos – tad četru nedēļu ārstēšanās kūre, ieskaitot dzīvokli, uzturu, vasarnieka nodokli un ārsta honorāru, izmaksāja no 130 latiem. Par šo naudu varēja arī mieloties “no franču virtuves franču maitre d’hotel uzraudzībā”, klausīties stīgu orķestra mūziku, kā arī baudīt plašā parka jaukumus, apmeklējot “Mīlestības saliņu”, “Meža avotu” vai “Laimes ozolu”.

 

Starp Berlīni un Tokiju skaistākā
Kemeri3_30.gadi

Jau 1937. gadā Ķemeru apmeklētāju skaits krietni pieauga – tie bija kļuvuši arī par plaši iecienītu un populāru atpūtas vietu. Kāds laikabiedrs atceras, ka peldviesu vidū uzreiz varēja atpazīt angļus, frančus, zviedrus un ebrejus. “Latvietis it kā pats paliek pēdējā plānā. Tikai nedēļas beigās tie ierodas no Rīgas vesela sabiedrība, sarīko jautras viesības un tad pirmdienas rītā aizbrauc.” Taču vasaru brīvdienās ekskursantu un tūristu Ķemeru viesnīcā bijis tik daudz, ka restorāns un kafejnīca bijusi ļaužu pārpildīta. Daudz piekritēju bija arī restorānam “Jautrais ods” dziedinātavas parkā, kurā oficiantes apkalpoja, tērpušās tautiskos ģērbos. Vienīgais, kas daža viesa skatījumā varēja būt darvas karote citādi tik saldajā medus mucā, bija vecie un grabošie autobusi, kas kursēja starp Ķemeriem un jūrmalu.

Dziedniecības iestādē īpašas atlaides bija paredzētas valsts ierēdņiem, kara invalīdiem, arī lauku iedzīvotājiem atkarībā no viņu īpašuma vērtības.

Uz Ķemeriem veda oficiālās delegācijas. Jaunu impulsu rosībai pilsētiņā deva arī starptautiskais šaha turnīrs 1937. un 1939. gadā, kas piesaistīja plašu ārzemnieku uzmanību. Uz Ķemeriem ļaudis brauca īpaši organizētās ekskursijās. Arī ārzemju presē netrūka “baltajai pilij” adresētu komplimentu. Vācu avīzē “Volkischer Beobachter” 1939. gadā tā tika nosaukta par “skaistāko starp Berlīni un Tokiju”.

1938. gada statistikas dati liecināja, ka līdz ar “baltās pils” izbūvi peldviesu skaits, salīdzinot ar 1925. gadu, pieaudzis par pusi. Ķemeru izbūvē desmit gados ieguldītie līdzekļi bija sākuši atmaksāties. “Baltā kuģa” vadībai šķita – ārzemnieku skaits vēl stipri pieaugs un “tikai laikus jārūpējas par viņu pavairošanu un modernās dzīves prasībām atbilstošu dzīvokļu un citu labierīcību izbūvi”.

Vēstures gaita ir nepielūdzama. No šodienas skatpunkta mēs labi zinām, kas notika tālāk. Par tik ļoti daudz ko Ķemeros nu var runāt vienīgi pagātnes izteiksmē. Ko par to teiktu Ķemeru “baltā kuģa” kapteinis Jānis Lībietis? Starp citu, vācot materiālu rakstam, neatradu informāciju par viņa turpmāko likteni. Varbūt to zina kāds mūsu lasītājs?

Pateicos Jūrmalas pilsētas muzejam par atbalstu raksta tapšanā

 

Kas jāievēro, braucot uz Ķemeriem

(iesaka peldviesis Alkšņa Jānis “Latviešu Avīzēs” 1879. gadā)

*Lai slimnieks pirms braukšanas uz veselības avotiem savu dzīvi iegroza kārtībā, nepārmoca sevi ar miesas un gara darbiem un lai ievēro mēru ēšanā un dzeršanā.

*Veselības avotā nonācis, slimnieks lai atpūšas, kā to spēki paģēr, tad lai ar bādes ārstu sarunājas un viņa nosacījumus ievēro.

*Bādēšanās stunda, ilgums, ūdeņa siltums un vannu skaits tiek noteikts pēc slimnieka konstitūcijas, vecuma, kārtas un slimības.

*Lai slimnieks neiet bādē ar pilnu māgu, bet tad, kad pavisam vieglis jūtās, ne sakarsis un piekusis.

*Kāršu spēle var arī atļauta tikt priekš laika pakavēšanas, ja slimnieks ilgāk par trim stundām pie kāršu galda nesēž. Arī dancošana nav skādīga, ja riktīgu mēru ievēro.

 

Cik izmaksāja uzturēšanās Valsts Ķemeru viesnīcā “Baltā pils” 1939. gadā

Istaba ar uzturu – Ls 7 – 10 dienā.

Viena mēneša ārstēšanās – Ls 40 – 80 (valsts darbiniekiem un lauku iedzīvotājiem lētāk).

Tiem, kas vēlējās saņemt atlaides, bija jāraksta īpašs lūgumraksts, pievienojot valsts vai pašvaldības izdotu mazturības apliecību un ārsta atzinumu.

 

Ķemeru “baltā kuģa” liktenis pēc Otrā pasaules kara

* Padomju laikā tajā ierīkoja sanatoriju “Ķemeri”.

* Ķemeru sanatorijas privatizācijas noteikumus pieņēma 1995. gadā.

* 1998. gadā sanatorijas ēku iegādājās SIA “Ominasis Latvia”.

* 2011. gada vasarā Jūrmalas dome lauza sadarbības līgumu ar “Ominasis Latvia”.

* Saeima 2013. gada 20. jūnijā pieņēma grozījumus Ķemeru Nacionālā parka likumā, nosakot, ka parkā jāiekļauj Ķemeru vēsturiskā kūrorta teritorija.

* Jūrmalas pilsētas dome 2013. gada 27. jūnijā nolēma iegādāties Ķemeru sanatorijas kompleksu.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+