Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
28. maijs, 2013
Drukāt

Ķemeru sanatorija, iespējams, nonāks ķīniešu, nevis valsts rokās (FOTOGALERIJA)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Pie Ķemeru sanatorijas nav manāma neviena dzīva dvēsele, ja neskaita divus apsargus un suni. Kopš agra pavasara, kad sanatorijas maksātnespējas procesa administrators Ainars Kreics tur norīkoja apsardzi, zagļi vairs nerādās, jo zina, ka teritoriju sargā speciāli mācīts suns.

 

Apsargs ar administratora atļauju ielaiž mani apskatīt izcilā latviešu arhitekta Eižena Laubes projektēto neoklasicisma paraugu – 1936. gadā atklāto valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekli.

Restauratori pirmajā stāvā daļēji atjaunojuši 30. gadu interjeru, telpu koka apdari, ģipša plastikas dekorus, vēsturiskās bibliotēkas grāmatplauktus, kolonnas, durvis. Daudz kas iesākts, bet nav pabeigts. Jūtama arī zagļu roka, jo vairāku oriģinālo lustru vietā karājas vien pliki vadi, izpostīts arī vairāku izremontēto viesnīcas istabu inventārs. Ja baltajam kuģim, kā kādreiz šo ēku dēvēja tauta, būs jāpārdzīvo vēl viena barga ziema bez apkures, izjūtot pamatīgas temperatūras un mitruma svārstības, postā aizies arī restauratoru veikums un paliks vien nolupušas sienas.

Netālu no sanatorijas atradās kūrorta poliklīnika, kur bija kabineti ārstiem, zinātniskā laboratorija sērūdeņu un dūņu ārstnieciskās iedarbības izpētei, arī kabinets Omaram Alhamdu Saleham, kurš 1999. gadā izsludinātajā izsolē tikpat kā par sviestmaizi – par 180 tūkstošiem latu un 80% privatizācijas sertifikātu nopirka Latvijas valsts nacionālo bagātību. Bet tagad poliklīnikas vietā rēgojas vien krāsmatas. Arābu īpašniekam par to galva nesāp, jo viņš, ieguldījis aptuveni 10 miljoniem latu sanatorijas ēkā, uzliekot tai jumtu, uzceļot apkures katlumāju, apmaksājot restaurācijas darbus, paplašinot viesnīcas istabas utt., aizgājis mūžībā, atstājot aiz sevis parādus un radiniekus, kuri nespēj sadalīt bagātā Omara īpašumus plašajā pasaulē. Latvija viņus maz interesē.

 

Godmanis, Šķēle, Krasts, Naglis pieliek punktu

Pēc redzētās postažas mani nepamet jautājums – vai tiešām valstī nebija neviena varas cilvēka, kuram dega sirds par lielāko, skaistāko un vērtīgāko pirmskara Latvijas kūrortu? Sanatorijas “Jaunķemeri” direktors un ārsts Mihails Malkiels sacījis pat, ka tas ir īpašs visā Eiropā. Vai nebija neviena, kas cīnījās ne tikai par Ķemeriem, bet visas kurortoloģijas nozares saglabāšanu kā valstij vērtīgu eksportpreci, kas bagātīgi papildinātu valsts budžetu?

Ja toreizējais valdības vadītājs Andris Šķēle un ekonomikas ministrs Guntars Krasts 1996. gadā nebūtu parakstījuši rīkojumu privatizēt valsts Kūrortu direkciju, tostarp arī valsts uzņēmumu sanatoriju “Ķemeri”, ja Šķēles priekšgājējs Ivars Godmanis būtu stingri iestājies par kūrortu nozares saglabāšanu, tad šodien, iespējams, šī nozare dētu zelta oliņas, un slimnieki, kas sirgst ar hroniskām kaitēm, priecātos par politiķu dotajām iespējām.

Vaicāju Šķēlem, vai viņam tiešām bija viss vienalga. Ekspremjers atbild, ka tā esot bijusi ekonomikas ministra atbildība – G. Krasts iesniedzis visu privatizējamo objektu sarakstu. Savukārt Krasts taisnojas, ka par privatizējamiem objektiem atbildīgais bijis privatizācijas valsts ministrs no toreizējās partijas “Saimnieks” Ēriks Kaža. Bet rīkojumu taču parakstīja Šķēle un Krasts.

Sazinos arī ar toreizējo galveno privatizētāju J. Nagli. “Tas objekts bija nekustamo īpašumu aģentūras pārraudzībā bez apkures, bez nekā. Tā bija katastrofa,” viņš saka un piebilst, ka no kūrortu nozares speciālistiem neesot nācis neviens priekšlikums, kā Ķemeru sanatoriju saglabāt. Naglis noliedz arī to, ka viņa vadītā aģentūra nav sekojusi līdzi privatizācijas gaitai. Bet to kā faktu vēlāk ir atzinusi Valsts kontrole, norādot, ka “valsts uzņēmuma “Ķemeri” privatizācijā nav ievērotas likumdošanas aktu prasības, nav veikts viss nepieciešamais, lai sanatoriju (..) un pārējos privatizācijas objektā iekļautos arhitektūras un mākslas pieminekļus, kas atrodas aizsargājamā Ķemeru nacionālā parka teritorijā, varētu saglabāt nākamajām paaudzēm”.

 

Ko raksta akadēmiķis Stradiņš
kemeri2_TS_4

Lasu akadēmiķa Jāņa Stradiņa vēstuli, kas 1998. gada 28. jūlijā nosūtīta toreizējai Latvijas valdībai (premjerministrs Guntars Krasts), Privatizācijas aģentūrai (ģenerāldirektors Jānis Naglis) un citām atbildīgajām institūcijām par Ķemeru viesnīcas un parka kompleksa privatizāciju ārvalstu investoriem konkursa kārtā.

“Eižena Laubes celtā Ķemeru viesnīca ir Latvijas neatkarības laikmeta simbols, arhitektūras un kultūrvēstures piemineklis un nacionālā bagātība. Tā kā Jūrmalas pilsētas dome (domes priekšsēdētājs Leonīds Alksnis. – M. L.) izteikusi gatavību reāli saglabāt un restaurēt šo objektu un papildus var tikt veikti ziedojumi šim nolūkam, tad ļoti vēlams būtu paturēt Ķemeru viesnīcu Latvijas valsts īpašumā, saistīt to ar Ķemeru nacionālā parka veidošanu. (..) Ir atbalstāma Jūrmalas pašvaldības un sabiedrības pārstāvju iniciatīva šajā lietā, jo vairāk tādēļ, ka ilgus gadus Zinātņu akadēmija aktīvi pētīja un zinātniski aprūpēja Ķemeru kūrortu (profesors J. Miķelsons un profesors K. Rudzītis), kura atjaunošanā un nākotnē, mūsuprāt, ieinteresēta ir Latvijas valsts,” rakstīja J. Stradiņš.

 

“Visi šie ļaudis 
bija ļoti līdzjūtīgi”

Fizioloģe bioloģe Lidija Frīdenberga, kas strādāja Ķemeros kurortoloģijas zinātniskās pētniecības laboratorijā un līdz pat privatizācijai bija valsts uzņēmuma “Kurortoloģija” direktore, atceras, ka gan viņa, gan sanatorijas galvenā ārste daktere Larisa Brengule un citi speciālisti aicinājuši Valsts prezidentu Gunti Ulmani, valdības vadītāju Māri Gaili, veselības aizsardzības valsts ministru Pēteri Apini, labklājības ministru Jāni Riteni neļaut privatizēt valsts uzņēmumu “Kurortoloģija”, tostarp arī Ķemeru sanatoriju. “Visi šie ļaudis bija ļoti līdzjūtīgi un gatavi mums palīdzēt. Neviens neteica, ka mēs darām nepareizi, bet tas arī bija viss.

Tagad mēs te raudam, ka valsts ir atteikusies no Ķemeru sanatorijas, bet, ticiet man, mēs skrējām pie visiem, kuru rokās toreiz bija vara, un lūdzāmies, lai nepārdod mūsu nacionālo bagātību. Dūņas, paldies Dievam, joprojām ir valsts īpašums – tās apsaimnieko Ķemeru nacionālais parks, bet sērūdeņi gandrīz par baltu velti ir atdoti arābam, un urbumi tiek demolēti. ”

Ilggadējā darbiniece pastāstīja, ka līdz privatizācijai vadošajam personālam bija izdevies sanatoriju saglabāt. Arābs Omārs to esot saņēmis tādu, kāda tā bija padomju laikā. Tiesa, sanatorijai bija pamatīgi apkures parādi, jo šurp vairs nebrauca klienti no plašās PSRS, kā tas bija līdz Latvijas neatkarības atgūšanai. Latvijas iedzīvotāji no apmēram 100 sanatorijas gultām drīkstēja aizņemt ne vairāk kā 20 – 30, pārējās bija iebraucējiem. Arī tie, kas nenakšņoja sanatorijā, bet īrēja istabas pie jūrmalniekiem un saņēma ārstnieciskās procedūras poliklīnikā, pārsvarā bija no PSRS.

Diemžēl Latvijas valdībai nebija tās tālredzības, ar ko bija apveltīta Lietuvas valdība. Lai nezaudētu kūrortu klientūru, Lietuvas politiķi pieņēma lēmumu, ka tiem iebraucējiem, kas dodas ārstēties uz kūrortiem un sanatorijām, uzrādot ceļazīmi, tiek piešķirta vīza. Mūsu valstī tas tika liegts. Nebija vairs klientu, tāpat kā valsts investīciju kurortoloģijā. Ar to arī valstiskā līmenī beidzās šis eksportspējīgais bizness.

 

Vai valsts 
piedalīsies izsolē?

Kopš minētais arābs iegādājās Ķemeru sanatoriju, poliklīniku un dziedniecisko avotu ūdeņus, jau aizritējuši divpadsmit gadi un bijuši vairāki tiesu procesi gan par to, ka īpašnieka pārstāvētais uzņēmums “Ominasis Latvia” valsts budžetā nav iemaksājis 
sociālo nodokli, uzņēmumu tiesā iesūdzējuši arī restaurācijas darbu izpildītāji SIA “Arhiidea” ar pieteikumu izsludināt “Ominasis Latvia” maksātnespēju, jo arābs palicis viņiem parādā.

Pēc vairākām Jūrmalas tiesas sēdēm, kur ar maksātnespējas pieteikumu vērsušies arī citi prasītāji, tomēr šā gada marta sākumā SIA “Arhiidea” maksātnespējas pieteikums ir apmierināts, kaut gan tas pamatots ar tiem pašiem faktiem un apstākļiem, uz kuru pamata jau iepriekš tā pati tiesa to noraidīja. Par “Ominasis Latvia” maksātnespējas procesa administratoru tika iecelts Ainars Kreics.

Tā kā izskanēja versijas, ka administrators varētu izpārdot mantu pa daļām un par sviestmaizes cenu sev pietuvinātām personām, kas to varētu pārdot tālāk par augstāku cenu, iespējams, tādējādi atlicinot prāvu naudas žūksni arī dažai labai partijai, Saeimā izveidota izmeklēšanas komisija, kuru vada no Nacionālās apvienības aizgājušais Dāvis Stalts. Tomēr komisijas mērķis neesot panākt, lai sanatorija nokļūtu valsts rokās. “Valsts nepiedalās izsolēs, jo tas nav ekonomiski, turklāt valstij nav pirmpirkuma tiesību,” sacīja Stalts. Uz jautājumu, kāpēc likums nav iegrozīts tā, lai valstij rastos pirmpirkuma tiesības, Stalts atbildēja, ka esot tādi ekonomiskie grupējumi, kas darot visu, lai šāda likuma nebūtu. Turpretī Kreics norādīja, ka arī valstij ir tiesības iegādāties šo īpašumu.

Patlaban “Ominasis Latvia” īpašumu vērtējot licencēti vērtētāji. Tiklīdz būšot zināma sākumcena, tā to izsūtīšot saskaņošanai visiem kreditoriem, lai pēc tam izplatītu investoriem un publicētu laikrakstos.

Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) ir sākusi sarunas ar 17 iespējamiem investoriem. Pēdējā mēnesī bijuši vēl investoru pieprasījumi. Lielākā interese nākot no Ķīnas. Atsevišķi interesenti esot arī no Krievijas, Kazahstānas, Azerbaidžānas un Lielbritānijas.

 

Lietuviešu paraugs

Tam, ka Ķemeru sanatorijai ir jāatrodas valsts īpašumā un ka īpašumu var atgūt, piedaloties izsolē, piekrīt Saeimas deputāts Romualds Ražuks, kurš izpētījis, kā Lietuva pretēji Latvijai spējusi neiznīcināt kurortoloģiju.

R. Ražuks: “Arī šodien daļa sanatoriju kūrortpilsētās Birštonā un Druskininkos ir pašvaldības īpašumā, Lietuvā ir arī valsts sanatorijas, bet lielāko daļu privatizēja pašvaldības. Pašvaldība pakāpeniski nodeva īpašumu apsaimniekotājam. Viņš to izpirka no pašvaldības, kamēr kļuva par pilntiesīgu īpašnieku. Tiesa, investori bija tikai no Lietuvas.

Ja īpašnieks slikti apsaimniekoja objektu, pašvaldībai bija tiesības to pēc gada atņemt. Arī valsts tajos grūtajos 90. gados nepalika malā, sākumā atbalstam pašvaldībām kūrortu attīstībai piešķīra astoņus miljonus litu, bet vēlāk arvien lielākas summas. Nesen tikos ar Lietuvas amatpersonām un kūrortpilsētas Birštonas pašvaldības vadītāju un jautāju, kā tagad ir ar valsts atbalstu? Tūrisma nozarei piešķirti 867 miljoni litu (aptuveni 177 miljoni latu), no tiem 218 miljoni litu (44 miljoni latu) kūrortu attīstībai. Tie ir Eiropas Savienības, valsts un pašvaldību līdzekļi. Sākumā Veselības ministrija neko negribēja zināt par kurortoloģijas attīstību, bet tagad tur jau strādā šīs nozares speciālisti, un jaunais veselības ministrs gatavojas organizēt veselu departamentu, kas nodarbosies ar kurortoloģiju. Es nesaskatītu neko sliktu, ja Ķemeru sanatorijā līdzās valsts un pašvaldību daļām, savu daļu būtu ieguldījis arī kāds ārvalstu investors. Arābs Omārs jau nebija ļauns cilvēks, viņš bija nesaimniecisks un neizprata Latvijas likumus.”

Ražuks ir nolēmis palīdzēt izveidot Lietuvas un Latvijas puses kūrortu attīstības komiteju, lai “lietuvieši ar savu piemēru mūs aizrautu”.

Arī ES fondu naudu ir vieglāk piesaistīt starptautiskiem projektiem. Taču pagaidām Latvijā kurortoloģija ir “attīstījusies” tik tālu, ka pēc 23 neatkarības gadiem ir pieņemts vien tiesību akts par to, kas ir kūrorts – kad piešķir un kad atņem šo statusu.

Vienlaikus no valdības vadītāja, ekonomikas un finanšu ministra to vien dzirdam, ka ir jāattīsta eksports. Vai tad nevajadzētu ķerties klāt un attīstīt pašiem, nevis dot šo iespēju arābiem, ķīniešiem, krieviem, atstājot latviešus kalpa lomai?

 

Fakti

Ķemeri radās kā Krievijas impērijas valsts kūrorts, kas dibināts 1838. gadā, kad tur uzbūvēja pirmo peldu iestādi, kūrorta pārvaldes ēku un labiekārtoja sēravotu.

18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā uz Ķemeriem ārstniecības nolūkos brauca Kurzemes augstākās sabiedrības pārstāvji. Viņus uzņēma mežsargi, kuru mājās varēja apmesties un baudīt no purva avotiem atvesto dziedniecisko ūdeņu peldes. Vienu no mežsargiem sauca Ķemers.

Ar dūņām un sērūdeņraža minerālūdeni var veiksmīgi ārstēt kustību balsta aparāta slimības, neiroloģiskās, ginekoloģiskās un ādas slimības. Sērūdens inhalācijas labi palīdz kakla un deguna slimību ārstēšanai.

{gallery id=”1788″}

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+