Foto: Valdis Semjonovs

Ciemos pie ņipriem ķenguriem zemnieku sētā “Dobuļi” 2

Ķenguri man ļoti patīk jau kopš bērnības. TV seriālu “Skippy” ar sajūsmu skatījos vēl un vēlreiz. Tāpēc, kad uzzināju, ka minizoodārzā “Dobuļi” Iecavas novada Dzimtmisā apskatāmi šie eksotiskie dzīvnieki, devos ciemos.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem
Kokteilis
Numeroloģijas tests: aprēķini savu laimīgo skaitli un uzzini, ko tas par tevi atklāj 10
Aivars Lembergs sašutis par kārtējo slogu uz Latvijas patērētāju kakla: “Tā mēs iegriezām Krievijai – pērkam dārgākus dārzeņus no Krievijas”
Lasīt citas ziņas

Divus valabiju šķirnes ķengurus – Villiju un Markusu – “Dobuļu” saimnieki Varis un Agita Ķelpes pirms trim gadiem atveda no Vācijas. Tobrīd abi ķenguru puikas vēl bija mazi – viens gadu, otrs – pusgadu vecs. Šobrīd tiem jau ir trīsarpus un četri gadi.

Katram “Dobuļu” ķenguram ir savs atšķirīgs raksturs. Markuss ir lēnīgāks, Villijs – nedaudz straujāks, agresīvāks, stāsta Varis un Agita. Savstarpēji abi ķengurpuikas lielākoties sadzīvo labi, bet gadās arī pa “boksa mačam”. Tad tie saķeras ar priekšķepām, bet ar pakaļkājām belž viens otram. Līdz asinsizliešanai kautiņi gan nekad nav nonākuši. Pietiek Varim vai Agitai uzsaukt: “Puikas!” – un abi rezgaļi rimstas. Arī savus vārdus ķengurzēni atpazīst, tādējādi apliecinot, ka ir diezgan saprātīgi. Nevar gan apgalvot, ka ķenguri ir ļoti draudzīgi, bet savus saimniekus zina un viņu klātbūtnē ir drošāki. No Vara rokām pat ņem maizi un mēdz viņu ziņkārīgi pabikstīt ar degunu. No svešiniekiem gan Markuss un Villijs baidās, bet man tomēr izdodas piepildīt savu sapni un vienam no ķenguriem noglaudīt muguru.

CITI ŠOBRĪD LASA

Patlaban abi “Dobuļu” valabiji mitinās lielā sprostā zem jumta, bet pēc laika tiem iecerēts uzbūvēt āra voljēru, tajā būs vēl vairāk vietas, kur izkustināt kājas. Voljērs jau sen būtu uzbūvēts, ja viss būtu vienkārši. Bet žogs ap to nepieciešams tik augsts, lai ķenguri nevar pārlēkt pāri, un tik izturīgs, lai, sitoties tajā ar krūtīm (ko ķenguri nereti mēdz darīt), dzīvnieki to nesalauž un neizkļūst ārā.

Kad jaunā mītne būs gatava, minizoodārza saimnieki iecerējuši iegādāties vēl vairākus ķengurus, bet citas šķirnes, un atkal noteikti puikas. Būtu jau jauki redzēt, kā aug mazie ķengurēni, spriež Varis, bet – kur tos vēlāk likt? Kuram katram cilvēkam ķenguru nevar uzticēt, jo šie dzīvnieki prasa nopietnas rūpes un atbildību. Un tos pilnīgi noteikti nedrīkst turēt dzīvoklī. Pietiek jau, ka Latvijā saradies daudz nevienam nevajadzīgu fretku, pundurcūciņu, trušu, bruņurupuču un citu radībiņu. Jau ne reizi vien “Dobuļos” pie ieejas atstāts grozs vai kaste ar pamestu dzīvnieku. Un cik daudzi vēl klaiņo pa mežiem.

Grūsnība ķenguriem ilgst tikai apmēram vienu mēnesi. Parasti piedzimst viens mazulis, kas sver mazāk nekā vienu gramu. Tas pats ierāpo mātes somā, kur pieķeras pie viena no četriem piena dziedzeriem. Somu mazuļi atstāj pēc 5 līdz 11 mēnešiem, tomēr māte tos turpina zīdīt vēl gandrīz pusgadu. Dzimumbriedumu ķenguru dzimtas dzīvnieki atkarībā no sugas sasniedz viena līdz trīs gadu vecumā.

Ķenguri ir zālēdāji, un Austrālijā, kur šo dzīvnieku populācija ir ļoti plaša, zemnieki tos ne visai mīl. Jo ķenguri noēd dārzus, sējumus un krūmus, bet, ko nenoēd, to izbradā. “Dobuļos” abi ķengurpuikas ēdienreizēs saņem ābolus, burkānus, gurķus, kabačus un trušu kombinēto barību. Liels gardums Villijam un Markusam ir maize. Labprāt ēd arī sienu un grauž zariņus, īpaši tiem garšo ābeļu zari. Ziemā ķenguri ar zobiem noloba pat koka mizu. Tā tie īsina laiku un pie reizes notrin zobus.

Ne tikai vasaras, bet arī ziemas valabiji pavada savā sprostā ārā, tiesa, pateicoties jumtiņam, kas stiepjas tam pāri, temperatūra ķenguru mītnē nekad nenoslīd zemāk par mīnus septiņiem astoņiem grādiem. Naktīs Markuss un Villijs ielien savā mājiņā un cieši ierušinās sienā. Ziemas rītos abi ķengurzēni kopā ar brokastīm saņem padzerties arī siltu ūdeni. Galvenais, lai ķenguri ir veseli un pilniem punčiem, tad aukstums tiem neskādē. Trīs gadus, kopš abi valabiji mitinās “Dobuļos”, tie nav slimojuši nevienu reizi, stāsta Varis.

Valabiji: 


dzimtene – Austrālija, Jaungvineja,

savvaļā dzīvo baros,

dzimumgatavību sasniedz 1 līdz 3 gadu vecumā,

grūsnība ilgst tikai vienu mēnesi,

mazulis uzaug mātes somā,

dzīves ilgums – līdz 15 gadiem.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.