Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
6. novembris, 2014
Drukāt

Keramiķis – uguns cilvēks. Ciemos pie keramiķes Ingrīdas Žagatas Duntē

keramika-kopa

Podnieka arods, kas ir viens no senākajiem cilvēces vēsturē, savu aktualitāti nav zaudējis arī mūsdienās. Tam ir vienkāršs skaidrojums – podnieka roku apglāstītajiem un cepļa ugunī rūdītajiem māla podiem, bļodām un krūzēm piemīt maģiska pievilcība. Kopš bērna kājas māla pasaule ir tuva keramiķei Ingrīdai Žagatai, kura rosīgi darbojas savā darbnīcā “Cepļi” Duntē, Vidzemes jūrmalas piekrastē.

Sievietes bija pirmās

Māksliniece saka – māls viņu esot izvēlējies jau 12 gadu vecumā un joprojām nelaižot vaļā. Podniecība ir viņas dzīves aicinājums un iztikas avots. – Mācoties Mārupes vidusskolā, darbojos keramikas pulciņā. Tur varēja ne tikai lipināt māla figūriņas, bet arī apgūt podu virpošanas tehniku, kas bija diezgan reta iespēja, jo daudzās skolās keramikas pulciņš bija, bet podnieka virpa – tikai retajā, – atceras Ingrīda Žagata un piebilst, ka pret māla apstrādi izturējusies nopietni un atbildīgi. Tā nebūt nav bijusi tikai bērnišķīga aizraušanās, tāpēc notikumi tālāk risinājušies likumsakarīgi – pēc pamatskolas beigšanas iestājusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kā arī meistarību papildinājusi vairākās radošajās darbnīcās. – Ļoti svētīga bija prakse pie vecmeistara Jūlija Bogdana no Dundagas. Viņš atklāja daudz būtisku nianšu par mālu, ierādīja tā apstrādes senās tehnoloģijas.

Ingrīda nosmej, ka māla trauku lipināšana sievietēm jau esot ierakstīta ģenētiskajā kodā. Viņas bijušas pirmās, kas no šā dabiskā materiāla uzmeistarojušas podus un bļodas, lai būtu kur ielikt ēdienu. Sievietes bija atbildīgas par pavardu un savējo pabarošanu, tāpēc nekas cits neatlika kā izdomāt, no kā varētu gatavot traukus. Taču vīriešiem piederot podnieka ripas izgudrotāja gods. – Vīrieša loģiskais prāts vienmēr grib kaut ko racionalizēt, – spriež keramiķe. – Piemērs nav tālu jāmeklē. Mans dēls piedāvā simt un vienu ideju, kā es varētu uzlabot darbu. Piemēram, krūzēm veidot neierastus snīpjus, kas vairāk līdzinās atverei. Esmu konservatīvs cilvēks, taču dažus ieteikumus esmu atzinusi par vērā ņemamiem.

Keramiķa darbs esot smags un modernajam cilvēkam pat neizprotams. Skatoties, kā Ingrīda kurina malkas cepli, daudziem esot pārsteigums, ka tas notiek šodien. – Izmantoju priedes un egles malku, jo skujkoki deg ar garu liesmu, ātri sadeg un neveido ogles. Tas ir svarīgi, citādi, kurtuvē sablīvējoties oglēm, cepļa apakšā būs liels karstums, bet augšpusē nebūs vajadzīgās temperatūras. Tā jākāpina pakāpeniski – stundā ne vairāk par 70 grādiem. Ja temperatūra jau pašā sākumā būs ļoti augsta, trauki strauji uzkarsīs un var saplaisāt.

Kad jautāju, kas ir grūtākais virpojot, keramiķe atbild – iecentrēt māla pikuci. Protams, jāpārzina vēl daudz citu gudrību. Ingrīda esot dzirdējusi sakām – lai arī kāda būtu joma, kurā grib iegūt meistarību, tai jāveltī 10 000 darba stundu. Taču mūsdienās daudzi nav gatavi tik lēnam ceļam uz meistarību, rezultātu grib šodien un šeit.

 

Pievienot komentāru

Aplamie apgalvojumi. Pēc intervijas ar Fātimu teoloģe par sievietes lomu islāmā (3)Pēc “LA” publicētās intervijas ar Līgu Fātimu Legzdiņu un “Latviešu mentalitāte sasaucas ar islāmu, prāto konvertīte Līga Fātima” lasītāji uzdeva jautājumus, vai
Draugiem Facebook Twitter Google+