Jaunā čempione Tīna Graudiņa: Pirms diviem gadiem šķita, ka sporta ir par daudz 1
Ķēriens visās lietās – tā var teikt par Tīnu Lauru Graudiņu, kura duetā ar Paulu Nikolu Ņečiporuku uzvarēja Rīgā notikušajā Eiropas U–18 čempionātā pludmales volejbolā.
Priekšroka volejbolam
– Esmu no Jūrmalas. Tētis Māris Graudiņš (5. Saeimas deputāts – I. S.) visu mūžu spēlējis volejbolu vidēji augstā līmenī, vienbrīd arī ASV, un es bērnībā biju blakus bumbai – spēlējām dārzā, pludmalē. Mana ģimene ir ļoti sportiska: mamma trenējās vieglatlētikā, vecvecāki bija Latvijas rekordisti augstlēkšanā un barjerskriešanā. 15 gadus vecais brālis spēlē hokeju, tagad pareizajā sportā jāievirza otrs brālis divgadnieks. Vecāki teica, ka hokejā nesūtīšot, esot pārāk brutāls sporta veids. Esmu gājusi baletā, tenisā, peldēšanā, bet 11 gadu vecumā sākās treniņi pludmales volejbolā un vieglatlētikā. Mana disciplīna ir septiņcīņa, vislabākie rezultāti ir augstlēkšanā, personiskais rekords – 1,77 m. Šogad kvalificējos pasaules junioru čempionātam, taču nepiedalījos, jo devu priekšroku volejbolam.
– Kāpēc tā?
– Vieglatlētikā ir daudz lielāka konkurence, jābūt supercilvēkam, lai pasaulē būtu desmitniekā. Volejbolā arī ir grūti, bet, manuprāt, mazāka konkurence. Ziemā turpināšu trenēties vieglatlētikā – ļoti patīk un arī palīdz volejbolā. Pirms diviem gadiem iedomājos, ka sporta jau par daudz, taču parādījās panākumi, un ieraudzīju jēgu. Zāles volejbolu gan pametu, jo režīms bija pārāk traks.
– Eiropas čempionātā cerēji izcīnīt zeltu?
– Iekšēji jutu, ka varam uzvarēt, taču skaļi to neteicu. Tagad atskatoties turnīrs pagāja kā vienā elpas vilcienā.
– Ir sajūta, ka viss nācis pārāk viegli, ņemot vērā vieglo pusfinālu un finālu?
– Parasti nevajadzētu būt tādām spēlēm, kad pretiniecēm atdod tikai desmit punktus. Taču līdz pēdējai dienai bija jātiek. Svarīgākā spēle bija astotdaļfinālā pret holandietēm, jo gan viņas, gan mēs zinājām, ka tālāk būs visas iespējas. Pēc šī mača bijām daudz priecīgākas nekā pēc fināla, kad jau pirmajās izspēlēs sapratām, ka esam krietni pārākas. Pietrūka dramatisma, taču bija atvieglojums un laimes sajūta – pirms gada šķita, ka Eiropas zelts nav iespējams.
Labākā bloķētāja
– Pagājušajā vasarā kopā ar Lindu Grambergu izcīnīji bronzu pasaules U-17 čempionātā.
– Teorētiski arī tad mēs bijām labākās Eiropā, jo finālā spēlēja divi ASV pāri. Pēc šiem panākumiem saprotu, ka ir iespējas nākotnē. Vieglatlētikā daudzi junioru čempionāta uzvarētāji lielajā sportā nemaz nepaliek, jo visu izšāvuši jau agrā jaunībā, bet pludmales volejbolā, ja pareizi strādāsi, varēsi konkurēt arī pieaugušo turnīros.
– Cik apsveikumus saņēmi pēc uzvaras finālā?
– Tik daudz vēstuļu “draugiem.lv” un “facebook” nekad nebiju saņēmusi, tostarp no nepazīstamiem cilvēkiem. Pēc fināla apsveica arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Neesmu pieradusi – vēl pirms mēneša neviens nezināja, kas es tāda, bet nu prasa autogrāfu.
– Un kāda dāvana – varbūt no ģimenes?
– Nē, bet paldies, ka ieminējies. Lai viņi izlasa šo interviju (smejas). Patiesībā neko negaidu, ģimene ir mani lielākie fani, mamma visu turnīru nevarēja gulēt.
Ziema Briselē
– Vai pludmales volejbolā partnerēm jābūt draudzenēm?
– Nē, bet saskaņai jābūt, jo turnīros dzīvojam kopējā viesnīcas numurā.
– Šogad esi spēlējusi ar četrām partnerēm. Vai kādreiz spēles karstumā neesi sajaukusi viņu vārdus?
– Jā, pašai kauns bija – reiz Paulu nosaucu par Martu. Partneru maiņai ir savi iemesli – uz Eiropas spēlēm pēc reitinga punktiem es tiku kopā ar Martu Ozoliņu, bet nākamgad, visticamāk, turpināšu spēlēt ar Paulu.
– Kurā skolā mācies?
– Iepriekšējā ziemā mūsu ģimene sešus mēnešus pavadīja Briselē, kur tētis strādā Eiroparlamentā. Lai viņam nebūtu katru nedēļas nogali jālido uz Latviju, mēs devāmies pie tēta. Tā bija ļoti laba pieredze, mācījos angļu skolā, bet pavasarī atgriezāmies, un pēdējos divus mēnešus apmeklēju Rīgas Valsts 3. ģimnāziju, esmu pabeigusi 10. klasi.
– Brīvais laiks arī ir?
– Ziemā īsti nav, jo ir skola un katru dienu treniņi. Vasarā vairāk var izbrīvēt, un tad es parasti satiekos ar draugiem, ļoti patīk lasīt, aiziet uz jūru un nespēlēt volejbolu. Šovasar gan tikai vienu reizi sanāca.
– Kur tu sevi saskati pēc pieciem gadiem?
– Noteikti studēšu augstskolā. Esmu viena no tiem, kam viss padodas diezgan labi, tādēļ droši vien būs grūti izvēlēties studiju virzienu. Bet mācīšos kaut ko specifisku – man patīk ķīmija. Cerams, turpināšu spēlēt volejbolu. Gribu tikt uz 2020. gada olimpiskajām spēlēm Tokijā.
Viedoklis
Aigars Birzulis, treneris: “Man patīk Tīnas un Paulas attieksme pret darbu, abas ātri uztver informāciju un realizē laukumā. Paulu pazīstu mazāk, bet Tīna ir godkārīga, vieglatlētikā sevi apliecinājusi, viņai ir vēlme uzvarēt katrā turnīrā, reizēm pat jāpiebremzē. Paula ir mierīgāka, Eiropas čempionāta pirmajās spēlēs bija nedroša, bet izšķirošās nospēlēja labi. Manuprāt, savās pozīcijās Tīna un Paula bija turnīra vērtīgākās spēlētājas. Viņām varētu būt laba nākotne, taču tas atkarīgs no daudz kā – gan no fizioloģijas, gan uzcītības. Meitenes mācās skolā, un kas zina, kā būs, kad sāksies lielā dzīve. Katrā ziņā labprāt turpinātu ar viņām strādāt.”
