Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
25. aprīlis, 2013
Drukāt

Ķermenis, kas iekustina domu


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

25. aprīlī Nacionālā teātra “O Kartes” Jaunajā zālē atgriežas izrāde “Inside” – Dmitrija Gaitjukeviča veidotā dejas sonāte mīlestībai un dzīvotvēlmei. Starp izrādes dejotājām ne viens vien skatītājs būs ievērojis simpātisko gaišmati Lieni Gravu. Sarunā ar “Latvijas Avīzi” jaunā horeogrāfe stāsta par spēju raisīt emocijas ar kustību un laikmetīgās dejas robežām.


 

Liene (25) ir ēteriska, trausla meitene – pirmajā mirklī viņa atgādina smaidīgu vidusskolnieci. Par to, ka darīšana ar profesionālu laikmetīgās dejas dejotāju, kurai jau divus gadus kabatā Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas nodaļas diploms, no malas skatoties, liecina tikai izteiksmīga kustību plastika. Liene smejas, jauneklīgā izskata dēļ reizēm nākoties pierādīt sevi uzstājīgāk nekā citiem – sak, sākumā neuztverot īsti nopietni.

Tomēr Lienes darbs pierādījumus neprasa – pašlaik viņa piedalās vairākās laikmetīgās dejas izrādēs (“Tango līnijas”, “Inside”, “Tango Sin Quinto”‘), dejo izrādē “Tango ar Stroku” Rīgas Krievu teātrī. Darbs teātrī aizsācies pirms diviem gadiem, kad tikko augstskolu absolvējušās horeogrāfes diplomdarbu – laikmetīgās dejas izrādi par mīlestību “Pārsālīts” – jauno režisoru festivālā “Patriarha rudens” ievēroja gan režisors Dž. Dž. Dzilindžers, gan aktieris un režisors Kaspars Zvīgulis, aicinot sadarboties. Pašlaik Lienes veidotā horeogrāfija jau bijusi skatāma vairākās teātru izrādēs – gan Nacionālajā teātrī izrādē “Mērfijs” (režisors Kārlis Krūmiņš), gan Dailes teātra izrādē “Neprātīgā Zelda” (režisors Dž. Dž. Džilindžers) –, par abām Liene saņēmusi arī “Spēlmaņu nakts” nomināciju kategorijā “Gada kustību mākslinieks”.

Teātris ir lieliska iespēja izpausties, izbaudīt ko citādu ārpus laikmetīgās dejas aprindām, tomēr tieši esot uz skatuves, dejojot, Liene jūtas vislabāk.

Deja viņu interesē kopš triju gadu vecuma – ne velti 11 gadi nodejoti tautas deju ansambļa “Zelta sietiņš” sastāvā, un saikne ar tautas dejām nav pārtrūkusi joprojām – šobrīd Liene palīdz mazajiem dejotājiem turpat “sietiņā” nu jau kā pedagoģe. To stāstot, Liene pasmaida – šobrīd gan ir pavisam skaidrs, ka tautas dejas nav viņas lielais aicinājums. Jau toreiz, esot lielajā deju kolektīva “ģimenē”, viņu vilinājusi iespēja izmēģināt ko vairāk par tautiskajiem soļu rakstiem.

Liene smejas – nekas daudz jau nemainījās, tikai pārgājusi uz citu VEF Kultūras pils deju zāli – tur mēģināja deju grupa “Ritms”, kurā Liene aktīvi darbojas joprojām – gan dejojot, gan pasniedzot klasiskās, laikmetīgās un džeza dejas. Starp citu, tieši pēdējo no visām viņa uzskata par sievišķīgāko.

Pēc vidusskolas par profesionālu izglītību jaunā rīdziniece nešaubījās – Kultūras akadēmijas dejas nodaļa bija kā radīta viņai – līdz šim brīdim Liene izvēli nenožēlo, pat ja dejotājas ikdiena izrādījusies ārkārtīgi intensīva – nereti nedēļām ilgi nākas pārcelties uz deju mēģinājumu zāli un maratonā rikšot no izrādes uz izrādi. Liene smaida – šādā ritmā par fiziskās formas uzturēšanu nav jāraizējas, turklāt viņa pa pilsētu pārvietojas kājām vai ar velosipēdu – uzticamais transportlīdzeklis pēc garās ziemas gan vēl esot jāsagatavo pavasara sezonai.

“Pat ja reizēm darbu un projektu ritenī šad tad pazūd motivācija, brīži, kad saproti, ka dejotāja profesija sniedz ļoti daudz skaistu emociju, visu atsver. Katrs darbs, katra izrāde tevi attīsta gan kā horeogrāfu, gan kā izpildītāju, bet, galvenais – personību. Katrā projektā cenšos paņemt arvien vairāk sev, attīstīties – process ir aizraujošs.”

“Laikmetīgā dejas attīstība šobrīd Latvijā ir ļoti interesanta, un virziens, kādā iet mūsu mākslinieki, manuprāt, ir pareizais. Ir parādījušies interesanti un dažādi rokraksti, stili. Latvija ir maza, horeogrāfu – salīdzinoši daudz, tādēļ ļoti svarīgi ir atšķirties.” Liene teic, viņai pašai gan neesot raksturīga ne vienam vien jaunajam piemītošā vēlme pārspīlēti eksperimentēt vai šokēt – lai tikai kāds pamanītu. “Reizēm skatoties šāda veida laikmetīgās dejas izrādes, šķiet, aizeju no tām tukša. Pašmērķīga šokēšana, “būšana savādākam”, piemēram, pārvēršot deju tikai par tekstu, mani neaizkustina. Ietekmēt skatītāju var dažādi – galvenais, lai izrāde raisa kādu sajūtu – man patīk smīdināt vai saraudināt, vislabāk – abus reizē. Lai skatītājs aiziet no izrādes emociju pārpilns.”

Liene piekrīt, daudziem laikmetīgā deja saistās ar kaut ko elitāru, nereti neizprotamu. Tomēr viņa uzsver – ir jāmainās cilvēku ieradumam uzskatīt, ka viss vienmēr būs saprotams kā uz paplātes. “Horeogrāfa mērķis nav izveidot izrādi, kas būtu saprotama visiem. Svarīgi, lai skatītājam paliek kaut kāda sajūta, lai viņš aiziet piepildīts, kaut vai tā būtu tikai viena vienīga doma. Jā, šobrīd laikmetīgā deja var būt jebkas, pat nekustīga stāvēšana vai sēdēšana un dejošana “tekstā”, tai nav robežu, tomēr man ir svarīgi, lai saglabātos deja, lai būtu kustība.”

Lielāko baudu un prieku viņai šobrīd sniedz iespēja pašai būt uz skatuves, dejas procesā, pat ja tā ir tehniski tik sarežģīta kā “Inside”, kas pēc neilgas pauzes atgriežas Nacionālajā teātrī pārveidotā versijā.

“Tā būs skaista izrāde, piepildītāka par iepriekšējo gan kustību materiāla, gan emocionālā ziņā, taču stāsts joprojām ir par vēlmi mīlēt. Mums, kas neesam profesionāli aktieri, ir pamatīgi jāpiestrādā, lai radītu sajūtu, ka tu dejo, mīli, jūti pēdējo reizi. Mums nav doti vārdi, bet ir ķermenis, kuram jāizstāsta stāsts.”

Liene priecājas par iespēju parādīt sevi, ne tikai dejojot uz skatuves, bet arī veidojot kustības citiem. Viņa atzīst – vēlme strādāt teātrī bijusi vienmēr. “Esmu laimīga, ka man ir iespēja sevi pierādīt arī šādi. Man ļoti patīk kopdarbs ar režisoru, pats process, kurā mēģinām atrast kopēju valodu, lai taptu viens mērķis.” Ir labi, ja horeogrāfs pats ir profesionāls dejotājs – tikai tā var līdz kaulam izjust ķermeni, apjaust tā iespējas un robežas. “Strādājot ar aktieriem, esi spiests meklēt jaunus risinājumus kustībām, jo viņi nav profesionāļi, kas izpildīs katru tavu ideju. Man laimējies, strādājot ar aktieriem, kas paši piedāvā savas idejas. “Salomē” man bija diezgan daudz uzdevumu, priecājos, ka tur darbojas tik lieliski aktieri kā Kristīne Nevarauska, Juris Bartkevičs, Pēteris Liepiņš un visi pārējie, kuri uz jaunām idejām nebija jāmudina.”

Iedvesmu jaunām idejām Liene smeļas, gan “izraujoties ārpus”– ceļojot, gan pavisam ikdienišķās situācijās – kādā nejaušā kustībā, izlasītā grāmatā, ainā filmā vai izrādē – par dejas motīvu var kļūt arī izteiksmīga aktieru paklanīšanās “Mirušo dvēseļu” noslēgumā. “Akadēmijā iemācīja domāt nepārtraukti, smelt iedvesmu visur un vienmēr.” Liene piebilst, ideju un sapņu viņai netrūkst, šobrīd lielākais no tiem – radīt horeogrāfiju mūziklam!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+