Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
17. maijs, 2016
Drukāt

Ķermeniskā eksistence

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Metaforiski pārnesot vērojumu uz jebkuru no dzīves jomām, izstādē piedāvāts vilkt paralēles ar 21. gadsimta dzīves dinamiku.

Mūkusalas mākslas salonā līdz 28. maijam apskatāma izstāde “Olimpiskais ķermenis”.

Izstādes kuratore Līga Lindenbauma tās idejas centrā nostatījusi olimpiskās spēles un vēlmi “izzināt sporta un fiziskās kultūras kopšanas tradīcijas un to saistību ar vizuāliem un naratīviem kanoniem”. Ideja par izstādi tapusi ar atsauci uz vasaras olimpiskajam spēlēm, kuras šogad norisināsies Riodežaneiro Brazīlijā.

Tēmas izvērsumā ekspozīcija dalīta trīs daļās, viena atklāj olimpisko spēļu sporta veidu attēlojuma iespējas, kādas tās atklājas glezniecībā, fotogrāfijā, plakātu mākslā, arī video formātā. Nākamā daļa, imitējot retumu kabinetu veidošanas tradīcijas, ļauj iepazīt atšķirīgus priekšmetus, kas liecina par sporta un olimpisko kustību. Savukārt trešā daļa ir fotomākslinieka Andreja Strokina personālizstāde, kur redzamas mākslinieka sporta un sacīkšu gara interpretācijas attēlu un priekšmetu kolāžās.

Izstādes veidošanas procesā tika izskatīti vairāki Latvijas muzeji un krātuves, meklējot sporta tematikas atspoguļojumu dažādos mākslas medijos, kā arī saskares punktus tam, kā veidojusies sporta un ķermeņa attēlojuma vizuālā estētika laika šķērsgriezumā. Atlasīti glezniecības darbi, atsevišķi tēlniecības piemēri, fotogrāfijas un kinohronikas, kā arī virkne artefaktu, starp tiem dažādas trofejas, piemēram, olimpiskā lāpa no 2012. gada olimpiskajām spēlēm Londonā vai arī 1939. gada sacensībās desmitcīņniekam Jānim Dimzam pasniegtā kūku lāpstiņa. Atrodami arī dažādi suvenīri no 1980. gada Maskavas olimpiskajām spēlēm – lācītis “Miša”, nozīmītes, sērkociņu kastītes iepakojuma papīriņš un daudz kas cits. Bet eksponētās lietas un dokumentālais materiāls nav tikai ar pašvērtīgu nozīmi. Katrs objekts saistīts ar kādu faktu vai liecību par ievērojamu notikumu. Tā, piemēram, tādas ir video epizodes ar sprieguma pilno mirkli 1968. gada olimpiādē, kad šķēpmetējs Jānis Lūsis veic savu fināla metienu un uzstāda pasaules rekordu. Vai arī panorāmiskā fotogrāfija no 1932. gada vasaras spēļu atklāšanas ceremonijas Losandželosā, kuru vēsturiskais konteksts bija Lielās depresijas laiks, tādēļ tajās nepiedalījās daudzas pasaules valstis, toties pārstāvēt Latviju iespēja bija diviem vieglatlētiem – Jānim Daliņam un Jānim Dimzam.

Iedziļināšanās piedāvātajās laika liecībās ir patiešām aizraujošs process. Tomēr, no faktu daudzveidības pievēršot uzmanību izstādes pamatidejai, identificējami kodi un vizuālajā estētikā laika gaitā ieviestā simbolika. Kā esenciālu iespējams fiksēt tradīciju cilvēka ķermeņa iespējas estetizēt un romantizēt vai, pretēji, sakāpināt līdz eksistenciālai pašizteiksmei. Atlētiska ķermeņa heroizāciju un ar to attīstīto sava veida horeogrāfiju izstādē atklāj 20. gs. 20. – 50. gados veidotais sporta biedrību, Atlētu kluba biedru un sporta pasākumu fotogrāfiju albums, kura oriģināli glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijā. Šo eksponātu piedāvāts apskatīt digitālā formātā, datora ekrānā šķirstot lapu pēc lapas, kurās sakopoti neskaitāmi fotoportreti, kuros dažādu disciplīnu sportisti savus atlētiskos ķermeņus demonstrē teatrālos žestos un pozās. Albums ir spilgta liecība par atsevišķiem vizuālās kultūras kodiem, kas aizgūti no sengrieķu ķermeņa skaistuma ideāliem, kuri atklājas antīkajā tēlniecībā. Un, raugoties arī tālākā perspektīvā, varam vērot, ka šāda izteiksmība ir aizvien eksistējoša, lai arī atšķirīgos mūsdienu patērētājsabiedrības kontekstos.

Izstādes kuratore tematikā meklējusi atšķirīgus naratīvus, iezīmējot arī cilvēka fizisko iespēju limitus un sevis izsmelšanu, aizvien tiecoties pēc uzvarām. Metaforiski pārnesot vērojumu uz jebkuru no dzīves jomām un atsaucoties uz olimpisko spēļu saukli “Ātrāk! Augstāk! Tālāk!”, piedāvāts vilkt paralēles ar 21. gadsimta dzīves dinamiku un nemitīgo tiekšanos pēc ievērojamākiem sasniegumiem gan privātajā, gan sabiedriskajā dzīvē. Norādot, ka tas var izrādīties nogurdinošs un pat absurds process, kuratore domu ilustrē ar Anša Butnora gleznu “Maratonists” (2009), kurā gleznotājs tēlojis sevi skrējienā, nogurušu, fiziski izsmeltu.

Šo tematisko aspektu, gan – no cita skatpunkta – turpina Andreja Strokina personālizstādes daļa. Strokins ekspozīcijas tapšanā apvienojis trīs atšķirīgas darbības metodes: kolekcionārs, mākslinieks un kurators, veidojot stāstījumu par to, kā nonākt līdz uzvarai caur ikdienas rutīnu. Ar zināmu ironijas devu pildītie attēlu, fotouzņēmumu un priekšmetu salikumi ļauj cilvēka būtības un tā fiziskā ķermeņa attiecības izvērtēt caur sacīkšu garu un panākumu gūšanas alkām.

Kopumā izstādē izvērsts diezgan konsekvents ceļš, lai runātu par aktualizētajai tematikai piederīgo un raksturīgo. Skate ir saistoša kā sava veida nesenās kultūras arheoloģijas piemērs, izvēršot sporta, sacīkšu un ķermeņa atsauču iespējas dažādu metaforisku un vizuālo kodu konstruēšanā.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+