Mobilā versija
Brīdinājums -2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
7. jūnijs, 2012
Drukāt

Kiborgs… vai daļa no mums?

ReklāmfotoReklāmfoto

Laikmetīgās mākslas centrā “kim?” līdz 24. jūnijam skatāma Ivara Drulles personālizstāde “ПО ЖИЗНИ” (“ВСЁ НОРМАЛЬНО. ПО ЖИЗНИ. ВСЁ НОРМАЛЬНО. ПО ЖИЗНИ. ВСЁ НОРМАЛЬНО. ПО ЖИЗНИ”).

 

“Es visu savu darbību redzu tieši tādā veidā, kā es ikdienā strādāju, – pērku materiālus, citreiz eju uz bibliotēku, arhīviem un muzejiem. Tad es realizēju savas idejas – zīmēju, tās pārbaudu, pats sev uzdodu jautājumus. Patiesībā tas jautājumu uzdošanas process ir visgarākais un nežēlīgākais. Ja es runāju par tehniskajām lietām, tad man ir vajadzīgs ļoti maz. Man ir vajadzīga instrumentu kaste, viens labs galds un baltas sienas, lai mani nekas netraucē domāt. Tas patiesībā ir pats galvenais. Ja runa ir par iedvesmu, protams, tie ir citi cilvēki,” tā par sevi saka latviešu tēlnieks Ivars Drulle, kas ar “stetoskopu” klausās sabiedrības sirdspukstos. Viņš klausās, par ko pensionāri sūdzas radio ēterā un par ko cilvēki runā virtuvē, aiz sevis aizverot darbdienas durvis. Mākslinieks domā par sabiedrības daļu, kura satiekama interneta komentāros, iepazīšanās sludinājumos vai folklorizētos mītos. Izstādi “ПО ЖИЗНИ” veido seši stāsti – versijas iepriekš redzētiem, lasītiem un dzirdētiem notikumiem, caur kuriem saskatīt jaunus pamatojumus tam, kādi esam. Ir stāsts par vientuļu, vecu vīru, kurš pusaizmidzis klausās radio, stāsts par bankrotējušu biznesmeni, kurš ar pliku iesmu sēž draugu kompānijā, kas cep desiņas, un vizualizācija Kārļa Vērdiņa dzejolim “Vaicājumi”.

 

“Viena lieta ir tie “mēs”, ko sastopam rindā pie “Rimi” kasēm vai braucot trolejbusā, bet cita lieta ir tie paši “mēs”, kas, atnākuši no darba mājās, pārtop par “sludinājumu 50616”, kas meklē sev otru pusīti, vai “Kiborgu”, kas iesaistās karstā virtuālā cīņā ar turpinājumiem, par to, vai Liāna Langa ir stulba vai ne,” tā I. Drulle. 

 

Viņš klausās un uzkrātais pēcāk materializējas smeldzīgi asprātīgā diagnozē. Mākslinieks nesniedz nekādas universālas laimīgas dzīves receptes, bet rosina skatītāju uz dialogu pašam ar sevi par to, kas katram no mums ir svarīgs.

“Klausīšanās”, šķiet, vijusies cauri I. Drulles tēlniecībai arī tiešākā formā. To demonstrē gan 2009. gada skaņu instalācija “Beidzot, beidzot!”, gan 2002. gadā Rojas pilsētvidē uzstādītās “milzu ausis”, kā arī 2012. gada pavasarī prestižajā “Beaufort 04” triennālē Beļģijā eksponētās 13 metru garās klausīšanās ierīces “Es to varu sadzirdēt!”. Radošajā portfolio lielizmēra instalācijas mijas ar nelielām skulptūrām – tādām kā krāsainām, leļļu multiplikācijas tēliem pielīdzināmām sīkplastikas rotaļu figūriņām, kas atveido mūsdienu sabiedrības mikrokosmosu.

I. Drulle ir Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas tēlniecības nodaļas vadītājs. Par savas radošās darbības sākumu mākslinieks uzskata 1998. gadu, kad konkursā ieguva pilnu stipendiju mākslas studijām Humbolta universitātē (ASV). Pēc gada, atkārtoti uzvarējis konkursā, viņš turpmākos četrus gadus mācījās Amerikā – no sākuma Humbolta universitātē, vēlāk Montanas universitātē, kur ieguva mākslas maģistra grādu un universitātes galveno apbalvojumu par sasniegumiem studijās (tas tiek piešķirts piecpadsmit labākajiem no kopējā sešpadsmit tūkstošu studentu skaita). Mākslinieks strādājis vairākās starptautiskās rezidencēs un simpozijos, sarīkojis personālizstādes ASV, kā arī piedalījies grupas izstādēs Beļģijā, Vācijā, Krievijā u. c.

Par saviem darbiem I. Drulle 2011. gadā nominēts mākslinieka Vilhelma Purvīša balvai un 2012. gada sākumā ieguvis “Dienas” Gada balvu kultūrā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+