Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
18. septembris, 2012
Drukāt

Ķīlis kā uz adatām

Foto - LETAFoto - LETA

Ir tāda anekdote par mājas sētnieku, kurš, atkritumu vadā atradis un izlasījis “Tūkstoš un vienas nakts pasakas”, turpmāk garāmgājējus sūtīja nevis uz trim burtiem, bet uz nefrīta zizli.

 

 

Tas pasvītro izglītības nozīmi, jo mēs, sekojot augstākās klases dialogiem akadēmiskās aprindās starp izglītības ministru un rektoriem, nekad neteiksim “mums diezgan no tiem Kembridžā studētiem”, jo – jūtam pārākās pakāpes līmeni. Izteicieni no abām pusēm pieaug spēkā un sulīgumā, attiecību ledus ir sakustējies, tās saasinās. Īsā lakoniskā piezīmē prof. Ķīlis ir aprakstījis savu neapskaužamo stāvokli, sūrodamies, cik grūti atturēties nosaukt idiotu par to, kas viņš ir. Palīdzēsim izklaidīgajam profesoram atminēties, ka viņš pēc specialitātes ir sociālantropologs, un šī disciplīna akurāt nodarbojas ar cilvēku bioloģijas, kā arī sabiedrisko izpausmju pētīšanu. Augsti mācītam antropologam nevajadzētu rasties problēmai atrast izmeklētas uzrunas formas oponentiem, kurus viņš tur aizdomās atpalicībā un novecojušu metožu lietāšanā. Nav jākļūst nepieklājīgam, raksturojot pretiniekus kā pitekantropus, jo nozarē pieejami 92 citi taksoni, lai, izsakoties svešvārdiem latīniski, vērstos pie disputa biedriem. Cienījamie kromanjonieši! – skan pieņemami akadēmiskā auditorijā. Homo heidelbergensis – izklausās pat ļoti cēli pētniekam! Atcerēsimies, ka mūsu stāvstājas pirmtečiem, no kuriem attīstījušies arī rektori, piemēram, homo erectus, Javas cilvēkam ir pat miljons gadu, kas noskaidrots ar kaulu datēšanu, un daudziem bijušas lielas smadzenes ar bronzas pierēm.

 

Protams, atsevišķas pasugas devušās attīstībā pretēji cilvēcei, kā neandertālieši, taču atstāsim Ķīļa kungam asorti izvēli apsvērt turpmāko izteicienu spilgtumu.

 

Tomēr man viņš jābrīdina, ka esmu bijis kapu klusajā Rektoru padomes priekšsēdētāja Arvīda Barševska dārgumu glabātavā un otrreiz tur negribētu atgriezties. Akadēmiķis ir koleoptorologs, vaboļu pētnieks, un viņa insektārijā mūža miegā guļ uz adatiņām uzāķēti tūkstoši kukaiņu, kas sen jau notirinājuši kājas. Tarakāni, prusaki, dievgosniņas, spradži, smeceriem bruņoti garkājtētiņi un mātītes iekrituši prof. Barševska tauriņu ķeramajā tīklā. Laboratorijā kā vivisekcionista ārsta Moro salā mētājas pa norautai ūsai, tausteklim, kājelēm spirinās vaboles, kas noguldītas operāciju zālē preparēšanai. Varbūt tās krustos, varbūt uztaisīs runājošo galvu. Taču vislielākā sensācija ir vēsts, kas ir balta patiesība: profesora pastiprinātu pētījumu objekts ir skrejvaboļu ģints – ķīļgalvji! Ja rektoru un ministra attiecības kļūst ledainas, ja oponentu izstrīpo no saudzējošās Sarkanās grāmatas, tad nākamā fāzē, sekojot Kārļa Linneja tradīcijai, kādu sevišķi netīkamu skrejvaboli pretekli pētnieks varētu nosaukt kā kilis virulensis vai kilis cantabriensis. Tā krupis ieguvis latīnisko transkripciju bufo bufo, kad dabaspētnieks Bufo nav iepaticies krupja klasifikatoram. Tad rektoram Barševskim atliek atrast sevišķi smailu adatu, apetītlīgi nopētīt noķerto haotisko bizamvaboli ķīļgalvi – klaukt, darīts!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+