Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
11. februāris, 2013
Drukāt

Ķimenes beķeriem, pupas rukšiem

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Meklējot sludinājumu portālos Latvijā ievāktus ārstniecības augus, uzdūros dažiem piedāvājumiem iegādāties zemnieku saimniecībās pērn audzētas ķimenes par… 70 santīmiem, pat par 58 santīmiem kilogramā. Cena norādīta bez PVN, bet vienalga neiespējami zema.

Aptiekās prasa desmitkārt vairāk (piemēram, Rīgā, homeopātiskajā aptiekā 100 g ķimeņu maksā 80 santīmu)! Pieļauju, ka zemniekiem sēklas nav tik labi attīrītas, tomēr ne jau nezāļu sēklas tirgo! Kā viņiem izdodas tik lēti izaudzēt? Visticamāk, ir spiesti atdot par pusvelti, jo nav pieprasījuma. Interesanti būtu iepazīties ar kāda ķimeņu audzētāja pieredzi. 
Anda J. Pārgaujas novadā

 

Aromātiskās ķimeņu sēkliņas ir lieliska piedeva kūpinājumiem, smalkmaizītēm un vēl daudz kam citam, tās noder arī ārstniecībā tāpēc ir pieprasītas visā pasaulē. Tomēr noieta tirgus nav pietiekami stabils, lai zemnieki tās audzētu masveidā. Latvijā vērienīgākie ķimeņu audzētāji patlaban ir Naukšēnu novadā.

 

Uzņēmējam Jurģim Krastiņam ir nepilns tūkstotis hektāru zemes un divi lauksaimniecības uzņēmumi, kuros attīstītas vairākas nozares: Naukšēnu novadā SIA “Saktas zs” specializējusies graudkopībā, tostarp pelēko zirņu, pupu, ķimeņu, eļļas rutka audzēšanā, bet SIA “Kunturi” Rūjienas novadā – cūkkopībā un gaļas pārstrādē. Abos lauksaimniecības uzņēmumos kopā pastāvīgi nodarbināti 35 cilvēki, ir divi kombaini, pieci traktori.

 

Par kvalitāti nav jākaunas
kimenes_032_vs

SIA “Saktas zs” ķimenes audzē kopš deviņdesmito gadu sākuma, pēdējos gados ik sezonu šai kultūrai atvēlēts aptuveni 100 hektāru. Pieredzējušais lauksaimnieks Jurģis Krastiņš vēl arvien to uzskata par perspektīvu nozari un saredz biznesa iespējas, taču nenoliedz, ka šo kultūraugu audzēšana ir specifiska, visai sarežģīta nodarbošanās:

– Nevar cerēt uz labu ražu, ja augiem veltīts maz uzmanības. Tikai caur praksi un iegūto pieredzi esam izpratuši ķimeņu audzēšanas un novākšanas tehnoloģiju, tādēļ jūtam sava darba atdevi.

Ķimenes ir divgadīgs augs, tātad nevar tā: vienā pavasarī sēt, bet otrā nesēt, jo tirgus piesātināts un iepirkuma cena solās būt zema. Tiesa, pērn ķimenes nav sējuši, jo nebija pārdota iepriekšējā gada raža. Arī pašlaik noliktavās glabājas apmēram 250 t ķimeņu, aptuveni tik liels ir Latvijas iekšējais gada patēriņš. SIA “Saktas zs” katru gadu izaudzē apmēram pusi no Latvijā nepieciešamā ķimeņu daudzuma, tas ir, aptuveni 100 – 150 tonnu. Savu produkciju saimniecība realizē SIA “LaNordija”, kas tirgo izejvielas maizniekiem.

Ķimeņu tirgus parasti ļoti saviļņojas ik pēc trim četriem gadiem. Pirms pāris gadiem audzētāji ķimenes veiksmīgi eksportēja uz Vāciju, Lietuvu. Iespējams, nedz šogad, nedz arī nākamgad eksportēt nevarēs, jo pārprodukcijas dēļ ķimeņu cenas noslīdējušas zemākajā punktā.

Attīrītus, izkaltētus sēkleņus atbilstošos apstākļos (sausā, vēdināmā telpā) var uzglabāt divus trīs gadus, vēlāk sēklas vairs nav tik aromātiskas.

Uzsākot audzēšanu, SIA “Saktas zs” izmantoja birstošās ķimenes: varēja izaudzēt līdz 1 tonnai no hektāra, bet nokult – tikai 400 – 800 kg, jo gatavās sēklas ātri nobira (sevišķi vējainā laikā). Vēlāk audzēja nebirstošās ķimenes – Latvijā selekcionēto šķirni ‘Kamarde’, bet arī to izbrāķēja, jo nokultās ražas apjoms nepārsniedza 1 t no hekt­āra). Pašlaik par labāko šķirni atzīta Lietuvā izveidotā ‘Gintaras’, kam sēkleņu raža svārstās 1 – 1,5 t/ha robežās.

Sējas gadā ķimenes ir diezgan cimperlīgas un prasīgas. Saimniecībā tās sēj tīrsējā, patērējot 10 kg/ha (nevis 4 – 6 kg/ha, kā parasti iesaka), jo nelabvēlīgos apstākļos sadīgšana ir problemātiska. Sēj apmēram 2 cm dziļumā. Jāuzmanās iesēt par dziļu, jo tad pirmajā gadā neuzdīgst, savukārt pārāk sekli iestrādātas sausos pavasaros aizkalst. Labāk ieaugas vieglākā, smilšainā augsnē, nevis mālainā kviešu zemē.

Pirmajos mēnešos pēc sadīgšanas augi izskatās nīkulīgi, tie nespēj konkurēt ar nezālēm. Lai tās nepārņemtu sējumu, saimniecībā kombinē mehāniskos un ķīmiskos ierobežošanas pasākumus: ķimeņu sējas gadā pirmajā reizē izmanto herbicīdus, pēc tam, lai nesakuplotu nezāles, sējumu vienu vai divas reizes gadā appļauj ar paštaisītu agregātu, kas masu sasmalcina un izkliedē pa lauku.

Ķimenes apdraud arī kaitēkļi, sevišķi tīklkode, kas stipri savairojusies pēdējos trijos gados. Tā bojā gan kultivētās, gan savvaļas ķimenes, nograužot tām sēklaizmetņus. Audzējot monokultūrā, kaitēklim gadu no gada nodrošināta laba barības bāze. Līdz šim profilakses nolūkos pietika ar vienu smidzinājumu īsi pirms ķimeņu ziedēšanas, nu jau nepieciešamas vismaz divas apstrādes. – Kaitēkļa ierobežošanai ķimeņu laukos reģistrēti tikai pieskares iedarbības insekticīdi, taču tie nelīdz. Praksē esmu pārliecinājies, ka efektīvāki ir sistēmas iedarbības preparāti, tāpēc šī ķimikāliju problēma gan nākotnē būtu jāatrisina, – spriež Jurģis Krastiņš. Lai mazinātu kodes izplatību, iepriekšējā audzēšanas vietā ķimenes ieteicams sēt ne ātrāk kā pēc trim četriem gadiem. 
kimenes-26

Ķimenes ienākas nevienmērīgi, tās novāc, kad pirmās sēklas jau pārgatavojušās un sākušas birt, bet pēdējās vēl ir zaļganas. Lielražošanā ķimeņu novākšana īpaši neatšķiras no graudu kulšanas. Der jebkurš labības kombains, vienīgi kuļ­aparātam jābūt kvalitatīvam un atbilstoši noregulētam (lai iegūtu ražu bez lieliem zudumiem, jānoregulē aptuveni līdz 1000 apgriezieniem minūtē), lai spētu izkult arī ne tik ļoti nogatavojušās sēklas, kas nebirstošajām ķimenēm pie kātiņiem turas visai stingri. Jāuzmanās arī ar sietu regulāciju un vēja padevi – sīkās sēklas viegli var izpūst atpakaļ uz lauka. Pēc novākšanas kūlums jāattīra no piemaisījumiem. Lai nepārkaltētu sēkleņus, ir būtiski nepārsniegt optimālo (+45…+50 °C) temperatūru. Ideālā variantā ķimenes būtu jākaltē +25 °C temperatūrā, vienlaikus nodrošinot ventilēšanu, bet tas ir pārāk lēns process – darot to lielos apjomos, paietu apmēram mēnesis.

– Mūsu ražotās ķimenes ir teicamas kvalitātes produkts ar augstu – aptuveni 3,2 % – ēterisko eļļu saturu. Šī kvalitāte ir novērtēta arī Eiropā, – lepojas Jurģis Krastiņš. – Pasaules tirgū gan joprojām visaugstāk kotējas Somijā audzētās ķimenes, jo tajās ir 3,5 % eļļu. Čehijā, Polijā, Vācijā, kur siltāks, ir iespējams izaudzēt lielākas ražas, bet tur ķimenes nav tik smaržīgas kā ziemeļu valstīs, tādējādi to kvalitāte ir zemāka.

Tiem, kuriem ir interese par ķimeņu audzēšanu, SIA “Saktas zs” var iegādāties sēklas materiālu vidēji par 2 latiem kilogramā. Ķimenes dīgtspēju saglabā trīs četrus gadus.

 

Proteīns no pupu miltiem

Jurģis Krastiņš ir atvērts eksperimentiem un jaunām idejām.

Problēmas cūkkopības nozarē un smagā ekonomiskā situācija liek meklēt risinājumu, kā lētāk nobarot rukšus. Pērn SIA “Kunturi” saimnieks pirmo reizi iesēja lopbarības pupas, sākumā tikai 20 ha platībā – izmēģinājuma tiesai. Tās deva 2,5 tonnas no hektāra.

– Lai samazinātu cūkgaļas ražošanas izmaksas, jānodrošinās ar pašražotiem barības līdzekļiem. Ar lopbarības pupām daļēji varam aizstāt nepieciešamo barības proteīna daudzumu, pārējo olbaltumvielu devu nodrošinām ar saviem zirņiem un ievesto soju. Taču pirkt importētos proteīnaugus augstās cenas dēļ vairs nav ekonomiski izdevīgi, – secinājis lauksaimnieks.

Saimniecībā audzē divas pupu šķirnes – poļu ‘Bobas’ un vācu ‘Fuego’. Katrai no tām ir savas īpašības, atšķirīgs sēklu nobriešanas laiks, auga garums. Piemēram, augstražīgajai ‘Fuego’, kas izceļas ar ļoti augstu proteīna saturu, augi ir samērā nelieli, bet ‘Bobas’ sēklu nogatavošanās laikā sasniedz aptuveni 120 cm garumu. Lai iegūtu lielāku ražu, pupas sēj tīrsējā, nevis mistrā, uz hektāru izlietojot aptuveni 200 kg sēklu. Svarīgi pākšaugus iesēt pēc iespējas agrāk, kamēr augsnē ir pietiekami daudz mitruma.

Lai ierobežotu pupu bīstamāko kaitēkļu laputu attīstību, vienu reizi veģetācijas periodā apsmidzina ar kontakta iedarbības insekticīdu deci vai fastaku. Pupas, tāpat kā izkultā labība glabājas uzņēmuma graudu torņos – tur vietas diezgan. Pirms izēdināšanas cūkām pupas dzirnavās samaļ miltos, lietojot sietu ar 4,5 mm acīm. Pupu miltus pievieno citiem labības miltu maisījumiem.

Lai arī turpmāk apgādātu dzīvniekus ar lētāku proteīnbarību, šogad lopbarības pupas plānots sēt jau 50 – 80 ha platībā. Lopbarības pupas palīdz arī uzturēt augsnes auglību. Tās ir noderīgas augu sekā, jo pēc tām labi aug gan kvieši, gan rapsis.

 

Ietaupītie energoresursi

Runājot par taupīgu saimniekošanu, kā lielāko sasniegumu Jurģis Krastiņš min šķeldas apkures katlu, kas nodrošina karstu gaisu abām saimniecības graudu kaltēm. Lieljaudas biokatls tapis, sadarbojoties ar metālapstrādes un metālražošanas uzņēmumiem. Šī iekārta divas sezonas veiksmīgi izmēģināta ražas novākšanas laikā, izkaltējot aptuveni 7000 tonnas graudu un kurināšanai patērējot vien 1000 m3 šķeldas, kas iegūta, attīrot aizaugušas grāvmalas un ceļmalas no krūmiem.

– Pašu radītā iekārta aprīkota ar 2 megavatu jaudas kurtuvi, kas atkarībā no kurināmā veida (šķelda, skaidas, smalcinātas mizas, graudu sēnalas) un kurināšanas intensitātes spēj saražot lietderīgo siltumenerģiju no 1600 līdz 2400 kW/h. Rezultātā esam ievērojami samazinājuši graudu kaltēšanas izmaksas.

Ja pērn graudus būtu kaltējuši ar degvielu, tas mums izmaksātu 60 – 70 tūkstošus latu. Taču mēs izmantojām šķeldu un iztērējām vien sešus tūkstošus, – rēķina uzņēmējs.

­– Ir pilnīgi utopiski būvēt gāzes, ogļu un degvielas katlumājas vai elektrostacijas, ja nekas no šiem resursiem pie mums nav iegūstams! Tā mēs tikai vairojam savu atkarību no degvielas vai gāzes cenām, piegādēm no citām valstīm un atbalstām viņu ekonomiku. Manuprāt, zemniekiem vajadzētu maksimāli izmantot to, kas pieejams uz vietas saimniecībā. Latvijā visur aug krūmi un brikšņi, no kuriem var iegūt siltumu un elektroenerģiju. Salmus gan nebūtu lietderīgi izmantot, jo tā no saviem laukiem var aizvest un sadedzināt daudz organisko vielu, – viņš piebilst.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+