Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
25. jūlijs, 2013
Drukāt

Ķīnā nosaka par pienākumu rūpēties par vecākiem

Foto-LETA/AFPFoto-LETA/AFP

Ķīnā pieņemts likums, kas liek bērniem regulāri apmeklēt savus vecākus, taču likumā nav konkrēti norādīts, cik bieži apmeklējumi būtu jāveic. Vai likums ir īstais veids, kā risināt šos jautājumus, un vai līdz tam var nonākt arī Latvijā? Visticamāk, ne, turklāt jau esošie likumi nosaka, kā rīkoties gadījumos, kad bērni nerūpējas par vecākiem.

 

Vai tikai ķeksīša pēc?

Ķīnas laikraksts “China Daily” vēsta, ka likums pieņemts, lai aizsargātu to cilvēku likumiskās tiesības un intereses, kas sasnieguši 60 gadu vecumu un vairāk, kā arī rūpētos par ķīniešu tikumu cienīt vecākus cilvēkus. Šis tikums ir galvenais Ķīnas kultūrā. Likums guva plašāku ievērību, kad tiesa Vuksi pilsētā Žiansu provincē uzdeva diviem brāļiem apmeklēt savu 77 gadus veco māti vismaz vienu reizi divos mēnešos, lai rūpētos par viņu.

Daļa ķīniešu apsveic jauno likumu, taču pauž arī šaubas par tā ieviešanu dzīvē. Nesen viesojoties Ķīnā, lidmašīnā uzrunāju savu blakussēdētāju, 31 gadus veco inženieri Bai Vanu, kurš dzīvo Sičuaņas provincē, un jautāju, ko viņš domā par šo jautājumu. “Likums ir pieņemts ķeksīša pēc,” bilst Bai. “Ja bērnus spiedīs apmeklēt vecākus, tad tas būs bez mīlestības. Bērni biežāk apmeklēs vecākus, bet klātienē būs tikai viņu ķermenis, ne sirds,” domā Bai. Viņš strādā Tuvajos Austrumos par naftas ieguves platformu inženieri un pie vecākiem dodas reizi gadā – 
sagaidīt Jauno gadu pēc ķīniešu kalendāra un Pavasara festivālu, kas notiek šo svinību laikā. “Pavasara svētki ir īstais laiks, lai būtu kopā ar ģimeni. Man ir arī vecākais brālis, kurš dzīvo pie vecākiem un ikdienā rūpējas par viņiem, un māsa, kas dzīvo citā pilsētā,” saka Bai. Kad ģimene sanāk kopā, viņi parasti kopīgi gatavo tradicionālo ķīniešu ēdienu, spēlē ķīniešu galda spēli madžongu un pavada laiku sarunās. Februārī Ķīnā notiek lielākā migrācija valsts iekšienē, kad cilvēki no lielajām pilsētām dodas pie saviem vecākiem uz lauku apgabaliem. Pekinā tas ietekmē apkalpojošo sfēru, jo veikaliņu darbinieki un strādnieki lielākoties ir cēlušies no lauku apvidiem un pilsēta šajā laikā kļūst tukšāka.

“Vecāki man ir devuši mīlestību, atbalstījuši mani universitātē un devuši spēku virzīties uz priekšu. Tagad atbalstu viņus, sūtot naudu katru mēnesi vai reizi trijos mēnešos,” saka Bai. Ar vecākiem viņš sazvanoties ik pēc divām nedēļām.

Līdzīgas domas pauž arī vairāki “China Daily” aptaujātie cilvēki. “Man ir atļauts katru gadu ņemt tikai piecu dienu atvaļinājumu, ko es izmantoju, lai pavadītu kopā ar savu ģimeni. Maniem vecākiem ir gandrīz 70 gadi, un es jūtos slikti, ka nevaru ar viņiem pavadīt ilgāk laika,” laikrakstam teicis kāds sētnieks Pekinā, vārdā Liu, kura dzimtā puse ir Liaoniņas province Ķīnas ziemeļaustrumos. Pēc Ķīnas Civilo lietu ministrijas datiem, valstī pašlaik dzīvo 185 miljoni cilvēku, kas sasnieguši 60 gadus un vairāk. Analītiķi izveidojušos situāciju saista ar Ķīnas īstenoto viena bērna politiku, uzsverot, ka vienam bērnam ir grūti aprūpēt vecākus.

 

Latvijā var celt civilprasību

“Diez vai Latvijā vajag īpašu likumu, jo pie mums pastāv spēcīgas ģimenes saites, turklāt dzīvojam mazā valstī, kur nav jāmēro lieli attālumi,” bilst Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) priekšsēdētājs Andris Siliņš. Latvijai arī raksturīgs, ka ģimenes locekļi rūpējas cits par citu, un to var saukt arī par tautas tikumu. A. Siliņš gan skaidro, ka grūtāk finansiāli un psiholoģiski klājas senioriem, kuri palikuši bez dzīvesbiedra vai kuriem nav pēcnācēju.

Arī Latvijā bijuši gadījumi, kad bērni nav rūpējušies par saviem sirmajiem vecākiem, taču šādu gadījumu mūsu valstī esot ļoti maz. Ja tas notiek, vecāka gadagājuma ļaudis var vērsties ar civilprasību pret saviem bērniem tiesā un lūgt viņus nodrošināt ar uzturlīdzekļiem. Šādu iespēju paredz Civillikums.

Bet Sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu likumā teikts, ka bērniem jāapmaksā vecāka gadagājuma cilvēka uzturēšanās pansionātā, ja viņa bērnu ienākumi sasnieguši noteiktu līmeni. Rīgas domes Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors teic, ka vislabākā sociālā aprūpe iespējama seniora dzīvesvietā, nemainot vidi, kurā viņš dzīvo.

 

Cer sagaidīt palīdzību

Ķīnā rūpes par vecākiem cilvēkiem ir kultūras norma, kas sastopama arī citās austrumu kultūrās. “Tām raksturīgs, ka vecāki palīdz bērniem, sagaidot, ka pieaugot tie atgriezīsies, lai aprūpētu viņus,” stāsta sociālantropoloģe Aivita Putniņa. Šajā ziņā attieksmē pret vecākiem cilvēkiem var vilkt paralēles starp Latvijas un Ķīnas kultūrām. Latvijas Universitātes docente skaidro, ka Ķīnā šāda situācija izveidojusies vēsturiski, tomēr, pēc viņas domām, tradicionālais modelis sāk šķobīties.

Tas skaidrojams ar pāreju uz tirgus ekonomiku, kurā vairāk tiek uzsvērts indivīda, nevis kolektīvais labums. Antropologi uzskata, ka kapitālisma attīstība Rietumeiropā ir cieši saistīta ar tradicionālā ģimenes ekonomikas modeļa izjukšanu, nodrošinot kapitāla un darbaspēka brīvu kustību. 20. gadsimtā daudzus atbalsta pasākumus sniedz valsts, arī ar vecumdienu nodrošināšanu saistītos pakalpojumus. Piemēram, Britānijas kultūrā nav nekas neparasts, ja seniors dodas uz veco ļaužu pansionātu, kur pieejama kvalitatīva un profesionāla medicīniskā un sociālā aprūpe. A. Putniņa skaidro: lai gan vecu ļaužu pansionāti Latvijā ir pastāvējuši, piedzīvojot dažādas pārmaiņas, patlaban visiem senioriem tie nav pieejami. Turklāt šo pakalpojumu izmantošana ne vienmēr tiek sabiedrībā morāli atbalstīta. “Latvijā ir valsts pensiju sistēma, uz kuru ilgtermiņā cilvēki tomēr nepaļaujas, tādēļ vecāki investē jaunajā paaudzē. Viņi no tās sagaida palīdzību, kad bērni nostāsies uz savām kājām,” stāsta A. Putniņa.

LPF vadītājs A. Siliņš gan bilst, ka patlaban bieži notiek pretējais – sirmgalvji uztur savus bērnus, jo pensionāriem katru mēnesi ir stabili ienākumi, kādu varbūt nav viņu pēcnācējiem.

A. Putniņa norāda, ka Latvijā cilvēki īsti neuzticas veco ļaužu namu sistēmai, jo atteikšanās no savu vecāku aprūpes joprojām nav morāli pieņemama un bieži medijos dzirdamas ziņas par nepieņemamiem dzīves apstākļiem veco ļaužu aprūpes iestādēs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+