Mērija Džana
Mērija Džana
Foto – Ilze Pētersone

Ķīnieši Latvijā: Arhitekte un māksliniece Mērija Džana atklāti par savu ceļu un dzīvi Rīgā 4

Ik pa laikam ir vērts uz savu zemi un cilvēkiem palūkoties ar citām acīm. “Mājas Viesis” sāk jaunu stāstu sēriju “Latvija ārzemnieka acīm”, kuru atklāj ar ķīniešu arhitektes un mākslinieces Mērijas Džanas un viņas ģimenes pieredzi. No lielās Ķīnas uz mazo Latviju viņu atvedusi vēlme veltīt savu radošo enerģiju tikai mākslai.

Reklāma
Reklāma
Notriektā tautumeita 7
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 63
Lasīt citas ziņas

Mērija nav viņas vecāku dotais vārds, patiesībā viņu sauc Huna Ge Džana, bet uz šādiem kompromisiem ķīnieši ir gatavi citu ērtības labad, lai ķīniešu vārdiem būtu vieglāk izrunājama versija. Divpadsmit gadus veco Mērijas meitu sauc par Džordžiju, bet vīram ticis vārds Džons. Ģimene dzīvo Ķengaragā nelielā privātmājā, kuras saimnieki devušies darba meklējumos uz Norvēģiju. Viena istaba pārtapusi par darbnīcu, kur Mērija diendienā var gleznot. Uz jautājumu, vai Latvijā viņa jūtas laimīga, nedomājot attrauc – protams. “Man šeit nav tik daudz naudas, kā varēju nopelnīt Ķīnā, toties izdzīvoju savu bērnības sapni par mākslu,” nosaka Mērija.

Kur palikuši cilvēki?

Džanu pirmā ciemošanās Latvijā notika pirms četriem gadiem pavasarī, kad laiks bijis silts un daba līksmojusi. Pa ceļam no Beidžinas – tā Ķīnas galvaspilsētu Pekinu sauc paši ķīnieši – uz kārtējo tikšanos kādā Milānas arhitektu birojā ar saviem darba devējiem izmetuši līkumu līdz Rīgai, lai apskatītu zemi, kur var saņemt uzturēšanās atļauju ar Šengenas zonas priekšrocībām, iegādājoties īpašumu. Par šādu iespēju viņiem bija pastāstījuši imigrācijas jautājumos labi informētie draugi no Ķīnas dienvidiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Braucām pāri Vanšu tiltam, un pavērās brīnišķīgā Vecrīgas panorāma. Kas par skaistu pilsētu, nospriedām ar vīru un trīs četrās dienās, ko te pavadījām, vienkārši iemīlējāmies Rīgā!” Izpētot nekustamo īpašumu cenas, tās izrādījās daudz zemākas nekā viņu dzimtenē, noskatīts arī nams dzīvošanai, un jau septembrī saņemta uzturēšanās atļauja.

Saulaino maija dienu sajūsmu jaunajā mājvietā nomainījis pārsteigums – kur palikuši cilvēki? Pēc Pekinas ar vairāk nekā 20 miljoniem iedzīvotāju Rīga pat darba dienās izskatījās kā pamirusi. Mērijai šķitis, ka tūlīt kāds viņu aplaupīs vai apzags, starp citu, ar šādu pieredzi esot atgriezusies no Romas, kur gājušas zudībā pāris somas un dokumenti. Arī tagad viņa neslēpj izbrīnu, taču ne tik daudz par tukšajām ielām kā skaitā nelielo latviešu tautu, kas pat smagos padomju okupācijas gados spējusi saglabāt kultūru, tradīcijas un spēku atgūt neatkarību. Ar tā laika vēsturi esot iepazinusies Okupācijas muzejā.

Arī viņas ģimene ir cietusi no komunistu varas. Vectētiņam ar spožu prātu un izveicību biznesā bija izdevies kļūt par turīgu zemes īpašnieku, taču Mao Dzeduna izplānotās Dižās proletariāta kultūras revolūcijas laikā šādiem vīriem nākotnes nebija. “Viņam paveicās, jo nomira vēl pirms revolūcijas,” nosaka Mērija, taču vecmāmiņa, nespēdama paciest vietējo zemnieku pastāvīgos uzbrukumus, izdarījusi pašnāvību. Tā ar cilvēkiem tolaik notika visai bieži, jo valsti bija pārņēmusi prātam neaptverama vardarbība, vajāšanas un pazemojumi. Vēl tagad viņa atceras, ka cilvēki pat kinoteātros šķiroti pēc izcelšanās un viņu ģimenei nebija atļauts sēdēt zālē. Mērijas tēvs ilgu laiku slēpās no vajātājiem, bet vecāko māsu turīgā vectēva dēļ neuzņēma valsts prestižākajā mūzikas skolā pēc sekmīgi izturētiem iestājpārbaudījumiem. Tēvs jaunākajai meitai, kurai padevās zīmēšana un gleznošana, stingri noteica aizmirst par mākslu un veltīt savus spēkus praktiskai dzīvei piemērotāka amata izvēlei. Mērija kļuva par arhitekti un līdz pat atbraukšanai uz Latviju darbojās savā profesijā.

Reklāma
Reklāma

Šeit ir manas debesis

Atziņa, ka dzīve ir pārāk īsa, lai darītu darbu, kas vairs nedod gandarījumu, ir viens no iemesliem, kāpēc Mērija šeit atrodas. Garus gadus smagi strādājusi nozīmīgos būvniecības projektos, bieži vien nācies ceļot uz ārzemēm un ģimenes dzīvi pakārtot darbam. Lai gan uzsākusi mākslas studijas pie Ķīnā labi zināma gleznotāja, aizņemtības dēļ nav pieticis laika tai pievērsties, cik vēlētos, taču pilnībā nodoties glezniecībai bez tuvinieku atbalsta nav uzdrošinājusies. “Ķīnā katram ir sava vieta un par vislabāko tiek uzskatīta droša izvēle – ja esi arhitekts, tev jāfokusējas uz biznesu un karjeru. Cilvēki baidās tērēt savu laiku un naudu neskaidrai nākotnei,” viņa izskaidro uzņēmējdarbībai un naudas pelnīšanai noteikto kārtību dzimtenē.

Nevarētu teikt, ka Latvijā viņas aizraušanos ar gleznošanu ģimene pilnībā atbalsta. Vīrs mākslu neciešot, sakot, ka māksliniekiem vienmēr vajadzīgi sponsori. Tomēr Mērija neatlaižas – katru dienu glezniecībai velta trīs četras stundas, jau sarīkojusi trīs savu darbu izstādes, bet pirms diviem gadiem sākusi apmeklēt Latvijas Mākslas akadēmijas kursus. Par oficiālu studenti nevarot kļūt, jo vēl pietiekami labā līmenī neprot latviešu valodu. “Pasniedzēji ir ļoti labi – tie paši mākslas profesori, kas studentiem. Šeit ir manas debesis,” viņa jūsmīgi saka un ar lepnumu piebilst, ka varētu būt vienīgā ķīniete Latvijā, kas divos gados tik labi apguvusi eļļas glezniecību. Līdz šim strādājusi tikai ar ķīniešu tradicionālajai mākslai raksturīgajām ūdenskrāsām un tušu. Nupat pabeigusi darbu, ar kuru piedalīsies nozīmīgā starptautiskā akvareļglezniecības izstādē Itālijas pilsētiņā Fabriano, kas slavena kā akvareļpapīra ražošanas vieta.

Mērija neaprobežojas ar gleznošanu un tikai savas mākslas popularizēšanu, viņa aktīvi piedalās Latvijas–Ķīnas Kultūras asociācijas projektos, kas palīdz daudzināt Latvijas vārdu, jo Ķīnā joprojām ir ļoti daudz tādu cilvēku kā savulaik viņa ar dzīvesbiedru, kas neko nezina par mūsu valsti. Pērn, vācot fotomateriālu par Latviju lielam mākslas šovam “Show You” (latviski – parādi sevi), kas notika viņas dzimtenē, Mērija pārliecinājusies, cik skaista ir mūsu zeme arī ārpus Rīgas. Māksliniecei padomā plašāk iepazīstināt Latvijas iedzīvotājus arī ar Ķīnas kultūru – viņa jūt, ka šeit par to ir interese. Jau tagad viņa studijā “Lidojošā ota” pasniedz kaligrāfijas nodarbības. “Varu teikt, ka latvieši ir inteliģenti un spējīgi mācekļi, jo kaligrāfiju apgūst ļoti ātri.”

Skumst pēc ģimenes

Pagājušā gada februārī Mērija apņēmīgi uzsāka latviešu valodas studijas. “Atbraukusi uz šejieni, es to pat ienīdu, tik sarežģīta un nesaprotama man likās jūsu valoda, bet tagad esmu to pat nedaudz iemīlējusi,” viņa atzīstas. No nulles līmeņa tikusi līdz nelielai saprašanai sarunās uz ielas un klausoties radio. Ar šodienas zināšanām, visticamāk, nenotiktu nepatīkamais pārpratums, ko Džani piedzīvoja jaunajā mājvietā, kad kaimiņu nama sētniece iegāza atpakaļ sētā visu viņu nopļauto zāli, kuru nezināšanas dēļ bija izmetuši publiskajā atkritumu tvertnē. “Krievu kundze izskatījās ļoti dusmīga, taču man nebija ne jausmas – kāpēc?” Kaimiņi paskaidrojuši, ka privātmāju saimniekiem atkritumi jālādē tikai savos konteineros. Mērija jutusies slikti par savu nezināšanu un reiz, satiekot sētnieci tramvaja pieturā, to vienkārši apkampusi. Kopš tās reizes abas draudzīgi sasveicinās. Šis nav vienīgais gadījums, kad Latvijā pārliecinājusies – ja nāc ar atvērtu sirdi un laipnību, cilvēki atbild ar to pašu.

Pa šiem gadiem Mērija esot iemācījusies novērtēt vietējo virtuvi, brokastīs sākusi dzert kafiju un našķoties ar saldumiem, kas nepavisam neatbilst viņas tautas tradīcijai. “Man iegaršojās latviešu ēdiens, jūs gatavojat līdzīgi kā Ķīnas ziemeļos, kas robežojas ar Krieviju. Patīk rupjmaize, mums tādas nav.” Tiesa, pati virtuvē ilgi neaizkavējas, jo negribot atņemt laiku mākslai.

Grūtāk šeit esot pierast pie mitrā klimata, varot vilkt vai četras piecas kārtas mugurā, tāpat salst cauri. “Skatos un brīnos, ka vietējiem tā nesalst, jo nav saģērbušies tik pamatīgi kā es. Arī vasarā odi jums tā nekož kā ārzemniekiem!” Pērn Gulbenes plenērā abas ar meitu nespējušas vien atkauties no “milzeņiem”, bet kāda latviešu māksliniece gleznojusi vienā mierā, izmetusies peldkostīmā.

“Ar visu var sadzīvot, ja vien ir iespēja nodarboties ar mākslu, un Latvija šajā ziņā man ir vispiemērotākā vieta,” atzīst Mērija. Vienīgi rūpes par vecākiem, kuriem jau pāri astoņdesmit un nepieciešama palīdzība, palaikam uzdzenot skumjas, taču ne domas par atgriešanos Ķīnā.

Uzziņa

Ķīnieši Latvijā

Latvijā līdz šā gada 1. janvārim Ķīnas Tautas Republikas pilsoņiem bija 1098 derīgas uzturēšanās atļaujas, no tām 1074 termiņuzturēšanās atļaujas un 24 pastāvīgās uzturēšanās atļaujas.

Avots: Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.