Kultūra
Teātris un kino

“Negribējām filmēt latviešu “Zvaigžņu karus”.” Saruna ar režisoru Uldi Cipstu0


Uldis Cipsts
Uldis Cipsts
Foto: Karīna Miezāja

Pirmā fantastikas drāma Latvijā, pirmā “Latvijas Mobilā telefona” (LMT) producēta filma un pirmā pilnmetrāžas filma režisora ULDA CIPSTA karjerā – piektdien, 16. augustā, ceļu pie Latvijas kino skatītājiem sākusi attiecību drāma “Tur”, piesakot rudenī gaidāmo tāda paša nosaukuma filmā balstītu seriālu.

Režisoru Uldi Cipstu līdz šim esam ievērojuši kā vietējo seriālu veidotāju – viņa kontā ir “Šķiršanās formula”, “Savējie”, interneta platformā skatāms jauniešu seriāls “16+”, kā arī vairākas īsfilmas – tostarp starptautiski godalgotā “Ideālā” (2016).

Jauno filmu “Tur” Uldis piesaka ne tikai kā savu debiju pilnmetrāžas kino, bet arī kā pirmo Holivudas standartiem atbilstošo latviešu fantastikas filmu, kurā būšot iekļautas vietējam kino neraksturīgas asa sižeta ainas un mūsdienās tik aktuālā virtuālā realitāte.

Filmā vilina arī daudzsološa aktieru buķete – Artūrs Skrastiņš, Regnārs Vaivars un Ināra Slucka –, bet galvenā loma uzticēta jaunajai Nacionālā teātra aktrisei Ilvai Centerei.

Sākumā gaidījām seriālu, bet nu tapis zināms, ka to ievadīs tāds kā pilnmetrāžas “tīzeris” spēlfilmas formā. Šāds “divi vienā” modelis Latvijas kino mērogā ir nebijusi ambīcija, jādomā, arī finansiāli.

U. Cipsts: Izdomājām stāstu, sākām filmēt seriālu un tad sapratām, ka sanāk tik iespaidīgi, ka tur ir saturs arī labai filmai. Viens no seriāla scenārija autoriem – krievu scenārists Aleksejs Karaulovs – Krievijā ir radījis šādu pašu seriāla plus filma formātu (“Gogolis”, 2019).

Šis ir pirmais seriāls, kurā ir nevis raid­organizācijas, bet komercuzņēmuma finansējums,

un tas nozīmē, ka satura ražošanā ir parādījies vēl viens spēlētājs līdzās “All Media Baltics” un Latvijas Televīzijai. Latvijā aug pieprasījums pēc vietēja satura, un parādās jaunas interneta platformas, kas to spēj sniegt.

Sākumā pats veidoji īsfilmas, kādēļ pievērsies seriāliem?

Kopš reizes, kad bērnībā filmējos Rolanda Kalniņa filmā “Ja mēs visu to pārcietīsim”, kino ir mana stihija. Savulaik vadīju reklāmas aģentūru, un tajā sākām taisīt seriālus saviem klientiem – tādas “ziepju operas”, kurās gan biju producents, nevis režisors.

Vienā brīdī sapratu, ka varu uztaisīt labāk, un radās pirmais seriāls – “Savējie”. Toreiz, diezgan vēlu, sāku studēt kino režiju. Kopš tā laika kino režija ir mana ikdiena nepārtraukti.

Fantastikas žanrs līdz šim pie mums bijis pamanāms vairāk eksperimentālajā kino, tostarp arī tava īsfilma “Ideālā”. Ko īsti šoreiz nozīmē šī “fantastika”?

Pirms sākām darbu, kino izplatītāji brīdināja – ja gribat skatītājus, nefilmējiet fantastiku.

Sakot “fantastika”, daudzi uzreiz iedomājas nevis fantastikas kino, kas izklaidē un aizved pasaku ceļojumā, bet baidās, ka tā būs režisora egoistiska fantāzija, kuru skatītājs uztvers kā privāto murgu.

Kāpēc man būtu jāskatās sveša cilvēka murgi?

Tikmēr amerikāņu kino daudzas labākās filmas, kas iemantojušas milzu atzinību, ir tieši fantastikas filmas – sākot ar “Matrix” un beidzot ar “Avataru”. Ikviens no mums dzīvē grib piedzīvot brīnuma momentu, un domāju, ka šis ir tikai sākums labam, jaunam virzienam, kāda mums līdz šim nav bijis.

Latvijas kino ir modē reālisms, pat pusdokumentāls reālisms. Bet te darbība notiek virtuālā pasaulē, un neviens nezina, kā tā vispār izskatās! Fantastikas žanrs mums deva pilnīgu radošo brīvību.

Robeža starp izlutināta kino skatītāja izklaidi un režisora ambīcijām – kurā pusē esi?

Man ir svarīgi, lai mūsējais būtu nevis režisora, bet skatītāja kino. Lai tie, kas aiziet uz filmu, iziet ārā, starodami, uzlādēti un ieguvuši kaut ko, kā viņiem līdz tam nav bijis.

Mums sižeta pamatā ir brīnums, bet tālāk jau viss notiek reālistiski – stāsts balstās uz attiecībām.

Testa seansā cilvēki aizpildīja anketu par iespaidiem, un lielākā daļa atzina, ka filma bijusi ārkārtīgi emocionāla – labākais vērtējums, ko režisors var vēlēties. Manā skatījumā tieši tādai jābūt drāmai – raudi un smejies reizē, līdz nokļūsti līdz katarsei. Tāpēc sāku mācīties režiju, lai iedotu cilvēkiem iedvesmu.

Gribi iekļauties lielajā, holivudiskajā kino mitoloģijā vai tomēr vēlies atšķirties?

Mēs nevēlamies taisīt latviešu “zvaigžņu karus” vai tamlīdzīgu pakaļdarinājumu.

Šī ir mūsu lieta, mūsu stāsts. Kino uzdevums, no vienas puses, ir runāt par sarežģītu, aktuālu tematiku – tāpēc jau māksla vajadzīga cilvēcei.

Bet par tādām tēmām var stāstīt smagā veidā, kā to dara, piemēram, “Melānijas hronika” vai Larss fon Trīrs, un man ļoti patīk arī tādas filmas. Bet reizēm man patīk arī tas, ja pēc kino cilvēki ir laimīgi, saņēmuši pozitīvu lādiņu.

Tagad tev jāatklāj kaut kas vairāk par pašu filmu. Reklāma stāsta par IT speciālisti, kura rada virtuālu alternatīvu bojāgājušā drauga vietā, šo izgudrojumu slēpjot no pasaules.

Īsumā pieskaršos trim galvenajām tās tēmām. Tu zaudē cilvēku, bet nespēj no viņa atvadīties un iestrēgsti pagātnē. Mēs pazīstam situāciju, kad ir iespēja atsacīties no zudušās mīlestības un iet tālāk, bet tas ir sāpīgi un grūti.

No otras puses, var turpināt dzīvot ilūzijās. Tādā situācijā bijis ikviens no mums kopš pirmās iemīlēšanās. Otra tēma – aizliegtā mīlestība. Tas brīdis, kad pasaule pavēršas pret tevi un saka, ka tas, kā tu mīli un ko mīli, nav pareizi.

Mūsu varone saka – manas sajūtas ir īstas, un varu būt laimīga tikai tad, kad to jūtu.

Trešā tēma, fantāzijas līnija, uzdod jautājumu par to, kas tad ir personība. Mums ir mākslīga personība, kam ir brīva griba un kas, būdams tikpat gudrs kā mēs, izrādās, vairs nestrādā mūsu labā un grib realizēt pats savus mērķus.

Tādām ainām nepieciešams Holivudas budžeta vēriens.

Mums ir Latvijas kino pirmā “action” apšaudes aina, kurā kāds nevis divreiz izšauj, bet ir īsts kariņš.

Kad mūsu pirotehniķim aprakstīju, kādu vēlos kaujas ainu – šaušana, lēcieni, tuvcīņas, dzirksteļojošs elektrības skapis, sprādzieni –, mans asistents teica pirotehniķim – atvainojiet, mums nav tāda budžeta. Tajā brīdī pirotehniķim iespīdējās acis un viņš solīja – tādai ainai iedošu visu, ko vajag.

Artūru Skrastiņu pēdējā laikā filmās redzam gana bieži, savukārt galvenās varones atveidotāja aktrise Ilva Centere tikko sākusi aktrises gaitas.

Artūru Skrastiņu izvēlējos ne tikai tāpēc, ka viņš būtu atbilstošs lomai, bet arī tāpēc, ka viņš ir tik labs aktieris. Vienmēr esmu gribējis strādāt ar viņu, bet līdz šim nebija izdevies.

Iznākumā loma tika rakstīta viņam, viņa tēla darbība izauga trīsreiz plašāka, kļūstot teju par galveno varoni.

Aktrise Ilva Centere man šķiet apbrīnojama. Latviešu kinovarones parasti ir ievainojamas, jūtīgas, bet man liekas, ka beidzies periods, kur centrā bija Blaumaņa sieviete mazohiste, kura nevar atļaut sev kļūt laimīgai.

Ja paskatāmies apkārt, mūsu sievietes ir stipras un gudras, un viņām vajag kinovaroni, kurai var sekot līdzi.

Ilvas talantu biju ievērojis jau aktieru kursā, bet man šķiet, ka teātrī šobrīd viņu novērtē pārāk maz, galvenās lomas atdodot citiem. Viņas trumpis ir smalkās aktierspēles niansēs – Ilvai nav divu vienādu sejas izteiksmju vai emociju.

Scenāriju veido tandēms – Rasa Bugavičūte-Pēce un Artūrs Dīcis. Kādēļ pieaicināji arī krievu scenāristu Alekseju Karaulovu? Turklāt viņš, iespējams, radis pie lielākiem honorāriem.

Rasa un Artūrs ir fantastiski, īpaši – strādājot kopā. Rakstnieku komandā scenārijs kļūst daudz interesantāks un asāks.

Lai kādi talanti mums Latvijā būtu, nevienam līdz šim nav bijusi izdevība realizēt desmit lielbudžeta filmas.

Komandā bija vajadzīgs kāds ar šo lielo pieredzi. Aleksejs gan darīja mazāk nekā mūsu rakstnieki, taču palīdzēja iet pareizajā virzienā.

Mūsdienās seriālu vēriens arvien vairāk līdzinās spēlfilmu mērogiem. Kāda būs jūsu pieeja?

Seriāli tiešām kļūst arvien labāki, tomēr tā pieredze, ko iegūstam kinoteātrī skaņas, gaismas, dziļuma ziņā, ir daudz spēcīgāka.

Tēlaini sakot, seriāls ir kā čalis ar ģitāru, bet kino ir kā simfoniskais orķestris, arī tad, ja pēdējais spēlē tikai vienu noti. Nu beidzot manā rīcībā ir visas instrumentu grupas.

Kādēļ tomēr seriāli ir tādā kā lielā kino mazā radinieka lomā? Latvijā vispār sūdzamies par to kvalitāti, raidām ārzemju seriālu adaptācijas, nemaz nerunājot par to, ka varētu radīt starptautisku produktu, kā tas izdevās igauņiem ar “Banku”.

Pirmkārt, es vēlētos, lai arī pie mums seriāli kļūtu par daļu no kino industrijas un “Lielo Kristapu” piešķirtu arī tiem.

Šobrīd ir nodalīts izklaidējošs kino – tādas filmas kā “Svingeri” vai “Jaungada taksometrs” – un lielais kino.

Tās netiek finansētas no valsts, daļēji tiek uzskatītas par zemāku šķiru. Nemaz nerunājot par seriāliem, kas netiek uzskatīti par mākslu. Varbūt tā arī nav māksla, bet tikai izklaide skatītājiem. Tomēr seriāli ir vesela kino industrija, kas pelnījusi novērtējumu.

Lielākoties ziepju operas tomēr ir masu kultūra, kas balstās vienkāršās formulās – kā labs biznesa plāns.

Runa ir par to, ka tam, ko tu taisi, ir jābūt vajadzīgam skatītājam. Latvijā valsts piešķir līdzekļus filmām, nepieprasot tos atmaksāt.

Krievijā vai Baltkrievijā piešķir kino budžetu ar noteikumu, ka no ienākumiem tu to atmaksā.

Tu nevari taisīt filmu, uz kuru atnāk trīs tūkstoši cilvēku, bet tā valstij izmaksā pusmiljonu, un pēc tam vēlreiz prasīt naudu nākamajai tādai pašai.

Protams, valstij ir jāfinansē nacionāli nozīmīgas filmas, tādas kā “Bille” vai “Homo Novus”, jo nekur citur tādas nefilmēs, un mūsu mazais tirgus tās nespēj atpelnīt.

Saistītie raksti

Taču kino ir māksla skatītājiem, nevis māksla tā veidotājiem. Mani draugi pasaulē reizēm smejas, sakot, ka mana kinorežisora profesija Latvijā ir salīdzināma ar bobsleja trenera darbu Āfrikas vidienē.

Kāpēc tomēr strādā Latvijā – zinu, ka esi veidojis filmas arī Krievijā?

Man ļoti patīk strādāt gan Krievijā, gan Latvijā. Tomēr man ir grūtības aizbraukt uz pusgadu prom no ģimenes, jo Krievija nav piemērota dzīvei kopā ar bērniem. Turklāt Latvijā kino cilvēki ir tik gaiši un uzlādēti.

LA.lv
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
VIDEO. Iznācis filmas “Jelgava 94” treileris. Pirmizrāde jau nākamnedēļ
2 dienas
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
Jaunības aizlauztie spārni. Maijai Kreklei jauns romāns “Klusums izmisīgs”
2 dienas
LA
LA.LV
Kultūra
Eiropas Kultūras mantojuma dienas – interesantāko notikumu izlase
2 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Pedagoģiju studējušo daudz, bet skolotāju – maz
2 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Kad ārēji sakopies indivīds ver vaļā muti, nereti ir jābāž ciet ausis
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. Spēcīgais vējš gandrīz nogāzis sastatnes deviņstāvu ēkai uz Liepājas centrālās ielas
1 stunda
LL
LETA, LA.lv
Dabā
Pirmdien uzspīdēs saule un pūtīs spēcīgs vējš
13 minūtes
LL
LETA, LA.lv
Sports
Baumanis piebremzē Nitišu, Rīgā fināls bez latviešiem
18 minūtes