Kultūra
Māksla

Modris Svilāns radījis pasaulē neparastāko kinoteātri, kas paslēpts…0


“Potjomkina aka” Ķeipenes dzelzceļa stacijā. Kad atver akas vāku, atveras metāla diafragma un akas dibenā var noskatīties kinofilmas “Bruņukuģis Potjomkins” fragmentu.
“Potjomkina aka” Ķeipenes dzelzceļa stacijā. Kad atver akas vāku, atveras metāla diafragma un akas dibenā var noskatīties kinofilmas “Bruņukuģis Potjomkins” fragmentu.
Foto: Andris Ozoliņš

Katram vecumam ir savas rotaļlietas. Rotaļlietas pieaugušajiem izgatavo laikmetīgās kinētiskās mākslas adepts – metālmākslinieks Modris Svilāns. Viņš radījis pasaulē neparastāko kinoteātri, kas paslēpts… akā.

“Aplis ir kubs, kas rotē”

Latvijas Mākslas akadēmijas Metāldizaina nodaļā Modris bakalaura darbā gatavoja sudraba trauku komplektu ar ūdenspīpēm. Viss jau bija labi, tikai stikla trauki bija kubiski, un dažiem tas likās tā kā izaicinoši. “Ja kubs rotē, tas veido apli!” atbildi atrada Modris.

Leģendārais metālmākslinieks profesors Juris Gagainis, labi juzdams audzēkņa spējas, ar viltīgiem trikiem pamudināja Modri maģistra darbā veidot kinētiskus objektus, un tā sākās metālmākslinieka kinētisko darbu ēra. Diplomdarbs jau bija kustīga rotaļlieta pieaugušajiem.

Sastingusī kinēze

Izstādi “HELIOS” Modris gatavoja kopā ar savu studiju biedru Kristianu Brekti. Lai tvertu saules kopsakarības ar dabu, abi mākslinieki apceļoja Latviju. “Pinhole” kameras viņi paslēpa putnu būrīšos, kas tika novietoti pie apmēram 500 objektiem. Daži būrīši tika nopostīti, citi deva unikālus attēlus, kuru “nobriešanas” (solarizācijas) laiks bija no pāris nedēļām līdz pāris gadiem.

“Izstādē, izmantojot telpas objektus, skaņu un gaismu un analogo fotogrāfiju, reflektējam par šo sakrālo pagātnes un nākotnes mijiedarbību. Sologrāfijas dēļ mēs esam izbraukuši visu Latviju. Šoreiz mēs kustību nevis provocējām, bet fiksējām. Tā bija apstādināta saules kustība, reizēm divu gadu garumā, kuru mēs konfrontējām ar cilvēcisko jēdzienu “mūžība”. Tāpēc reizēm izvēlējāmies pamestas baznīcas un kapus vai citas nomaļas, sen aizmirstas vietas,” stāsta Modris.

Multimediālā izstāde “Lūk, kā šeitan dzīvo”, kas arī tapa kopā ar Kristianu Brekti, notika Rīgas Mākslas telpā. Tur radošais duets veidoja performanci, ar paštaisītiem instrumentiem uzburot skaņas un gaismas cauraustu atmosfēru. Par izstādes idejisko asi kalpoja pirmā zināmā latviešu naivista 1813. gadā tapusī glezna “Lūk še, kā šeitan dzīvo!”. Tumšajā telpā ar neona gaismu veidojumu palīdzību tika uzsvērts, kas latvietim nepieciešams labai laika pavadīšanai, proti, zivs, glāze un sievietes kājas. Gleznā iekonservēto skaņu nācās atjaunot ar pašdarinātiem instrumentiem.

Eizenšteina aka

Ķeipenes dzelzceļa stacijā ir izveidots neparasts kino vēsturei veltīts muzejs, kura pamatlicēja gods pieder kinofestivāla “Arsenāls” izveidotājam Augustam Sukutam. Muzeja teritorijā atrodas “Potjomkina aka”, kas nosaukta par godu ģeniālā rīdzinieka Sergeja Eizenšteina filmai “Bruņukuģis Potjomkins”. Kad atver akas vāku, atveras metāla diafragma un akas dibenā var noskatīties kinofilmas daļu. Ideja pieder Annai Heinrihsonei, ekstravaganto akas dizainu izgudrojis un izgatavojis Modris.

“Aku atver liels, apaļš metāla rats. Sarežģītāk bija veidot akas iekšpusē izvietoto metāla diafragmu, kas atgādināja fotoaparāta diafragmu. Kamēr visu precīzi izrēķināju, nācās krietni pasvīst pie rasējumiem. Tikai ar trešo reizi viss sanāca, kā nākas. Lai diafragma vērtos, kā nākas, tika izgatavoti vairāki zobrati, pārnesumi un slīdošie gultņi. Tā diezgan vienkāršā veidā tapa pasaulē unikāls kinoteātris – kino aka. Atverot akas vāku un atplešot diafragmu, var noskatīties kino un nedaudz uzmundrināties ar filmā iekonservēto revolucionāru noskaņojumu,” smaida Modris.

LA.lv