Kivirehks: rakstu par visu, kas notiek Igaunijā 0
Saruna ar igauņu rakstnieku Andrusu Kivirehku, kurš jau otro reizi kļuvis par Starptautiskās Baltvilka balvas laureātu.
Uz interviju ar Andrusu Kivirehku eju, gatavojusies tik rūpīgi kā reti kad, – jautājumi ir ne tikai izdomāti, bet arī pierakstīti, lai būtu acu priekšā un neaizmir stas. Jo daudzrakstošais Kivirehks interviju vārdos ir gauži skops. Kad uz šo īpatnību aizrādu sarunas sākumā, viņš atbild: tas tādēļ, ka saruna notiek krievu valodā, igauniski viņš izplūstu tā, ka būtu grūti visu ierakstīt. Tomēr arī tulkotājas Maimas Grīnbergas klātbūtne daudz nelīdz – lai taupītu viņai darbu, rakstnieks atbild lakoniski. Tāds nu viņš ir – filozofiju meklējiet gatavajos darbos, nevis intervijās.
– Šo jautājumu uzdodu visiem rakstniekiem, kurus intervēju: kāda ir jūsu daiļrades laboratorija?
– Ko nu tur daudz par laboratoriju, visi rakstnieki jau raksta daudzmaz vienādi – apsēžas pie galda un sāk klabināt datora taustiņus. Tas, protams, atkarīgs arī no grāmatas – iespējams, ir kāda, pie kuras ilgāk jāpasēž, varbūt pat arhīvā, bet ir arī tādas, kurām nekādi priekšdarbi nav vajadzīgi. Rakstot “Rijkuri”, diezgan daudz pētīju Igaunijas folkloru, pasakas, bet, rakstot bērnu grāmatas, tas, protams, nav nepieciešams.
– Vai atceraties, kā sākās jūsu interese par mitoloģiju?
– Bērnībā daudz lasīju pasakas, un mani jau skolas gados interesēja grieķu un romiešu mitoloģija. Tālāk nāca skandināvu un jūdu mitoloģija, respektīvi, Bībele. Tad pienāca brīdis, kad sāka šķist, ka igauņu mitoloģija stipri atšķiras no citām, ar kurām esmu iepazinies, un ka tas ir liels bagātību kambaris, no kura visu laiku var smelties. Man pat liekas, ka tas ir igauņu rakstnieka pienākums – iepazīstināt ar mūsu mitoloģiju vai darbos vadīties no tās. Protams, tas nav galvenais mērķis, un arī man ir darbi, kuros mitoloģija nav izmantota.
Runa jau nav tikai par mitoloģiju, visi rakstnieki izmanto citu agrāk radīto. Savā ziņā kultūra eksistē tieši tajā, ka tu citē to, kas noticis agrāk. Arī manā daiļradē – esmu aizņēmies vai citējis diezgan daudz no senākajiem, agrākajiem rakstniekiem un klusībā ceru, ka nākotnē kāds tāpat izrīkosies arī ar mani.
– Citātu kultūra…
– Tieši tāda jau arī ir kultūra – tu neaizmirsti, ko darījuši priekšgājēji.
– Mani kā kaislīgu lasītāju augošais kultūras slānis palaikam dzen vieglā izmisumā, jo skaidri saprotu, ka nevaru izlasīt visu, ko gribētos, un pastāv risks pat nepamanīt, ka iznācis kas tāds, ko izlasīt noteikti gribētos, ja zinātu par tā eksistenci…
– Protams, tas ir kā iegriežoties gleznu izstādē – ja tu pazīsti gleznas motīvu, kas ņemts no Bībeles vai kur citur, tad skaties uz to gluži citām acīm nekā tad, ja nezinātu, no kurienes sižets ņemts. Taču abām iespējām ir tiesības pastāvēt.
– Un tad var gadīties kā jūsu jaunākajā grāmatā, kur Romeo transformējies par ganu, bet Džuljeta par kaziņu…
– Tāda ir šī spēle – tu paņem klasisku sižetu un tad pagriez to mazliet ērmīgā leņķī. Taču šis stāsts pauž arī diezgan reālu Igaunijas situāciju – ir ciemi, kuros dzīvo labi ja četri cilvēki un dzīvnieki lien pa logu iekšā.
– Vai pats esat pilsētas vai lauku zēns?
– Esmu ļoti iesakņojies pilsētnieks un laukos nonāku ļoti reti. Tādos pavisam kārtīgos laukos man arī negribas uzturēties ilgāk par divām trim dienām, jo kļūst garlaicīgi – lauku darbus nemāku…
– Ja drīkstu jautāt, kāda bija jūsu, pilsētas zēna, bērnība?
– Ļoti jauka bērnība. Nekas īpašs. Es daudz lasīju, vairāk biju istabā sēdošs bērns, man sevišķi nepatika iet ārā spēlēties ar citiem. Bet varu mierīgi teikt, ka man bija laimīga bērnība.
– Bet, ja salīdzinātu jūsu bērnību ar jūsu bērnu bērnību, vai vērojamas pārmaiņas, kas notikušas sabiedrībā?
– Domāju, tādās ļoti principiālās lietās atšķirību nav. Protams, tagad bērniem ir daudz vairāk iespēju. Ir datori, internets, pavisam mazi bērni var doties uz ārzemēm.
Es laikam jau biju students, kad pirmoreiz lidoju ar lidmašīnu, bet mana septiņgadīgā meita to darījusi jau vairākkārt. Šajā nozīmē viņu pasaule ir daudz plašāka. Tomēr visam pamatā ir attiecības ģimenē – un tur nekādas atšķirības nevar būt.
– Reiz intervijā Guntaram Godiņam esat teicis, ka ģimenē savas grāmatas nerādāt, iekams tās nav iznākušas grāmatā…
– Tam ir vienkāršs izskaidrojums – savus darbus, jo sevišķi biezos romānus, nemēdzu izdrukāt, lai nebūtu jātērē papīrs. Apstrādāju tekstu tāpat datorā un sūtu izdevniecībai. Ja nu kāds ļoti vēlētos lasīt datorā, tas būtu iespējams, bet neviens ģimenes loceklis tādu vēlmi nav izteicis.
– Es atkal iztēlojos bērnus, kas rausta jūs aiz piedurknes, saucot: “Tēti, tēti, kad būs nākamā grāmata par Loti?!”
– Pavisam mazos stāstiņus, kā grāmatā “Kaka un pavasaris”, tos es šad tad palasu priekšā. Bet principā domāju, arī bērnam interesantāk tos lasīt grāmatā ar zīmējumiem, nevis uz izdrukātas lapas.
– Nākamo jautājumu man laikam jāuzdod Maimai. Grāmatas tulkot, manuprāt, vispār ir ļoti sarežģīti, bet Kivirehka grāmatas it īpaši…
Maima Grīnberga: – Jā, man šo jautājumu jau vairāki žurnālisti uzdevuši, bet tā nav. Man ar Andrusu ļoti saskan valodas izjūta – tas, kā viņš domā, viņa izmantotās struktūras it kā sēž manī iekšā. Protams, es izmantoju vārdnīcas un citus palīglīdzekļus, bet nejūtu nekādu teksta pretestību, mums tie klucīši sakrīt. Ir cilvēki, kas brīnās, ka, piemēram, stāsta “Romeo un Džuljeta” tulkojumā izmantota Šekspīra poētika – bet arī tas bija viegli. Jā, man vienkārši saskan ar šo rakstnieku.
– Par ko rakstāt savā slejā Igaunijā?
Andruss Kivirehks: – Principā es rakstu par visu, kas notiek Igaunijas dzīvē, bet pēdējā laikā par politiku, jo tas ir smieklīgākais, kas notiek Igaunijā.
– Un kas ir tas smieklīgais?
– Nebūs piedienīgi, ja es tagad, aizbraucis uz ārzemēm, klačošos par to, kas manā zemē notiek slikti.
– Es saprotu nevēlēšanos, vienkārši pie mums Igaunija vienmēr tiek minēta kā piemērs, un tad ir atsvaidzinoši uzzināt, ka arī kaimiņos viss ne vienmēr notiek ideāli.
– Tā jau ir, ka tikai cilvēks, kas dzīvo uz vietas, izjūt konkrētās zemes problēmas. Pirms mēneša kā tūrists biju Grieķijā un nemanīju tur nekādus sarežģījumus. Ļoti labi atpūtos, garšīgi paēdu un, tikai atgriezies mājās, uzzināju, ka pirms pāris dienām Grieķijas valdība slēgusi raidorganizāciju un šajā brīdī notiek televīzijas un radio darbinieku streiks. Es, tur dzīvojot, neko no tā visa nejutu. Būt tūristam vienmēr ir labi, man arī Rīga šķiet pilnīgi idilliska.
– Runājot nopietni, Igaunija, no šīs puses raugoties, vienmēr šķitusi tuvāk Eiropai ar savu valsts pārvaldes caurskatāmību un zemo korupcijas līmeni. Vai tas ir mīts, vai igauņi tiešām uzticas savai valsts varai?
– Šobrīd ir pilnīgi pretēji, uzticamības līmenis ir ļoti krities, droši vien patlaban ir zemākajā līmenī pēc daudziem gadiem. Es laikam nepazīstu nevienu cilvēku, kam patiktu pašreizējā valdība.
– Latvija nupat saņēmusi pēdējo apstiprinājumu, ka no nākamā gada pievienosimies eirozonai. Lats lielai daļai sabiedrības saistās ar nacionālās neatkarības simbolu. Vai Igaunijā bija šāda nostāja, un, ja tā, vai tagad ir mainījusies?
– Protams, tāda sajūta bija, un daudzi cilvēki ir saglabājuši kronas piemiņai kā jauku relikviju. No otras puses, eiro, protams, visu padara vienkāršāku, jo tā ir valūta, kas tiek lietota lielākajā daļā Eiropas, un Grieķijā bija daudz vienkāršāk salīdzināt produktu cenas ar cenām Igaunijā.
– Protams, tie četri cilvēki, kas dzīvo ciematā un varbūt nekad nav bijuši ārpus Igaunijas vai arī Latvijas, teiks, ka viņiem ir gluži vienalga, cik kas maksā Grieķijā…
– Tā ir taisnība. Es saprotu. Bet ko darīt? Mēs esam Eiropā, Igaunija un Latvija ir tik ļoti mazas, ka saglabāt savu valūtu būtu ļoti sarežģīti.
– Vai esat kādreiz kā rakstnieks domājis par Eiropas attīstības scenārijiem?
– Es vairāk nodarbojos ar Igaunijas lietām. Protams, varētu domāt arī par Eiropas problēmām, bet rakstīt par tām vēl nemāku.
– Un kā cilvēks – cik optimistiski vai pesimistiski skatāties uz nākotni?
– Nu jā, man vairāk patīk, patiesībā interesē pasaules pagātne.
Vēsture mums rāda, ka ir bijuši sliktāki un labāki laiki, vēl sliktāki un vēl labāki laiki – un no tā varam spriest, ka tā būs arī nākotnē. Proti, sliktāk un labāk. Nekā jauna jau nav, viss pasaulē savā ziņā atkārtojas.
– Vai esat kādreiz iztēlojies savu lasītāju?
– Kas nu man tur daudz ko iztēloties, es taču viņus pazīstu – tie ir cilvēki, kas Igaunijā, Tallinā katru dienu atrodas man apkārt. Tāpat es daudz tiekos ar lasītājiem – vismaz divas reizes mēnesī aci pret aci skolās. Viņi ar mani runājas, prasa autogrāfus un jautā.
– Un kādus jautājumus jums visbiežāk uzdod?
– Es tiekos gan ar ģimnāzistiem, gan mazākiem bērniem, tādēļ jautājumu loks ir diezgan atšķirīgs. Tiesa, vecākie bērni pārsvarā neko neuzdrošinās jautāt, toties mazākie spēj uzdot jebkuru jautājumu. Viņi var pajautāt, vai man ir kāds mīļdzīvnieks, vai kas man garšo. Ar viņiem vienmēr ir ļoti jautri.
– Vai jums ir mīļdzīvnieks?
– Ir gan, jūrascūciņa.
– Tādēļ, ka pilsētas dzīvoklis?
– Jā, ar tām nav jāiet ārā pastaigāties.
– Jūs izskatāties pēc ļoti mierīga cilvēka. Vai ir kas tāds, kas jūs spēj patiesi sakaitināt, un kas tas ir?
– Pārāk bieži tas nudien nenotiek. Tā var gadīties, ja sanāk saskarties ar kaut ko ļoti stulbu vai ļaunu. Retumis un uz īsu brīdi varu saskaisties arī tad, ja bērns par daudz spītējas. Taču tas notiek reti, un es vienmēr ātri nomierinos.
– Vai ir kas tāds, par ko esat domājis, ka gribētos uzrakstīt, bet vēl nav sanācis?
– Patiesībā man nav tālu nākotnes plānu. Ja man kāda laba ideja ienāk galvā, tad es ar to arī sāku strādāt. Man nav atvilktnē saliktu tematu, kas gaida, kad tiem pieķeršos.
– Vēl es varētu pajautāt – pie kā strādājat šobrīd?
– Uz to ir ļoti viegli atbildēt, jo patlaban nerakstu neko – pavasarī iznāca romāns, un tagad es pēc darba atpūšos.
