Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
11. oktobris, 2013
Drukāt

Klaidonis, kas vienmēr atgriežas mājās


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

“Man pieder tas, ko sauc par laimi” – tāds nosaukums dots šlāgermūzikas un kantri grupas “Klaidonis” 10 gadu jubilejas koncertiem, kas no 28. septembra skan desmit dažādās Latvijas vietās. Šim apaļajam skaitlim grupas līderis un mūziķis MĀRIS SLOKA piesaista arī savas dzīves piecdesmit gadus.

Viņš gan 50. dzimšanas dienu nosvinēja pagājušā gada 28. novembrī, taču mūziķis uzskata, ka jubileju var svinēt gada garumā.

 

– Kad tikāmies iepriekšējā reizē, kas bija gandrīz pirms diviem gadiem, tu teici, ka vairāk jūtoties kā celtnieks, nevis mūziķis, jo tolaik cēli savu māju. Vai tagad jaunā māja ir gatava?

– Vēl nav gatava, tāpēc arī nevaru aicināt pie sevis ciemos. Ja māju ceļ strādnieku brigāde, tad jau darbi sokas ātri, taču es to slienu augšā pats. Piecas dienas esmu darbā, šoruden sāku strādāt Bauskas mūzikas skolā par saimniecības daļas vadītāju. Nedēļas nogales paiet koncertējot, bet svētdienās es nestrādāju. Mājas celtniecībai atliek vien darbdienu vakari. Jāatzīst, ka esmu darbaholiķis, taču fiziskais darbs mani tā nenogurdina kā garīgais. Topošā mājiņa būs vienkārša un neliela. Iepriekšējā, kuru pats cēlu, bija vērienīgāka, taču tagad esmu sapratis, ka pilnīgi pietiek ar mazu māju. Izvēlējos skandināvu tipa ēku. Savulaik Norvēģijas karalis saviem pavalstniekiem esot aizliedzis ārēji izrādīt bagātību. Iekštelpās viss varēja būt no zelta, bet ārēji namam bija jāizskatās pieticīgam. Pirtiņai gribu uzlikt Norvēģijai raksturīgo zāles jumtu.

– Ja reiz tu cel jau savu otro māju, tad pats nekāds “klaidonis” neesi. Kā radās grupas nosaukums?

– Pirms tam es muzicēju kopā ar savu bijušo dzīvesbiedri, un mūsu grupas nosaukums skanēja “Māris un Dace”.

Taču, kad deviņdesmito gadu beigās grasījāmies startēt Bauskas kantri mūzikas festivālā, mums pateica, ka nepieciešams kāds skanīgs grupas nosaukums. Tad izdomāju, ka vārds “Klaidonis” ir atbilstošs mūziķu dzīvesveidam – mēs daudz ceļojam, klejojam, bet vienmēr atgriežamies mājās. Un šim vārdam piemīt arī sava romantisma deva.

Ar vārdu “Klaidonis” uzstājamies kopš 2000. gada, bet pirmo grupas albumu “Gaidot mājās” ierakstījām 2003. gadā, tāpēc to arī uzskatām par “Klaidoņa” īsto rašanās laiku.

 

Uz traktora kantri ritmos

– Kā sākās tava aizraušanās ar kantri stila mūziku?

– Tā īsti kantri ritmos ieklausījos, kad 1992. gadā kā jaunais zemnieks aizdevos pusgadu pastrādāt uz Vāciju. Tolaik Lauksaimniecības ministrija piedāvāja šādu iespēju. Man bija sava zemnieku saimniecība ar lielu ābeļdārzu, un es vēlējos doties pie vācu augļkopjiem, lai smeltos kādu darba pieredzi. Taču mani nezin kāpēc aizsūtīja uz lopkopības saimniecību Bavārijā. Es uzreiz pateicu, ka govis gan neslaukšu. Jau pirmajā darba dienā iztaisīju saimniekam skādi. Novietnē, kur glabājās 800 litri piena, nepareizajā caurulē iegāzu skalojamo līdzekli un viss piens bija pagalam. Protams, ka saimnieks par to bija ļoti nikns.

Tad man uzticēja braukt ar traktoru, es tajā klausījos radio, un īpaši mani aizķēra kantri mūzika. Mūsu raidstacijās jau tolaik šāda mūzika neskanēja. Ilmārs Dzenis un “Čikāgas piecīši” ir latviešu kantri pionieri.

– Tad Vācijā nekādu pieredzi augļkopībā tā arī neieguvi?

– Es tur nevienu ābolu neredzēju. Bet vismaz kādu naudiņu nopelnīju. Par to Vācijā nopirku savu pirmo mašīnu, ar ko braucu uz mājām.

– Nebaidījies no tolaik vēl bīstamajiem Polijas ceļiem?

– Man jau nekā cita nebija, vien plika mašīna un bērniem nopirktās konfektes. Nebija arī ceļa kartes braukšanai pa Poliju. Muitas punktā mani apturēja četri it kā ceļu policisti un teica, lai pavedot kādu gabalu. Man kājas aukstas. Taču es viņiem nešķitu interesants, mašīna veca, bagāžniekā arī tukšums. Man pat degviela bija ielieta vien tik daudz, lai nokļūtu līdz mājām. Taču ābolu bizness man savulaik sniedza atspaidu. Mums bija pāri par trīssimt ābelēm. Vedām ābolus pārstrādāt sulā uz Bauskas “Uzvaru”, un no viena gada ražas sanāca mājai jumts. Tāds īsts lauksaimnieks nekad neesmu bijis. Neteiktu, ka man šī nodarbošanās nepatiktu, bet tur ir vajadzīgas zināšanas. Tā īsti pamatīgi jau es nekam neesmu pievērsies un apguvis no visa pa druskai, tas attiecas arī uz mūziku. Spēlēju vairākus instrumentus, bet tā fundamentāli neesmu apguvis nevienu. Tagad Bauskas mūzikas skolā varu vismaz likt lietā celtniecības zināšanas. Mani nevar apvest ap stūri, pārzinu santehniku, elektrību, celtniecības darbus.

 

Muzikālais gēns

– Bet no kā esi mantojis savu muzikālo gēnu?

– Noteikti no vecākiem. Viņi abi dziedāja ansamblī, korī, arī abas manas māsas dzied. Kad man bija astoņi gadi, izdomāju, ka mācīšos Ventspils bērnu mūzikas skolā.

Sāku apgūt mežraga spēlēšanu, bet ilgāk par pusgadu neizturēju, jo nevarēju no Popes izbraukāt uz Ventspili. Man netika ne pirkts, ne dāvināts kāds mūzikas instruments, bet, kad es vēlāk pie tiem piekļuvu, spēlēju ar tādu prieku! Akordeonu, klavieres un ģitāru apguvu pašmācības ceļā.

Neuzskatu, ka ar varu var piespiest spēlēt mūzikas instrumentus, lai gan Raimonds Pauls atceras, kā vecāki viņam likuši spēlēt klavieres. Mana meita Evija savulaik mūzikas skolā apguva vijoles spēli, viņas māte ļoti gribēja, lai Evija turpina mācības Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, bet meita pateica, ka nespēlēs vijoli. Ja izmācās skolā, tas ir viens, bet, galvenais, ir jāgrib spēlēt. Pasākumos gan Evija spēlē vijoli.

– Pagājušajā reizē mūsu sarunā piedalījās arī Evija, kura tolaik mācījās Anglijā Gilfordas modernās mūzikas izpildītāju akadēmijā. Ko tagad dara Evija?

– Skolu viņa beidza, bet vēl grib padzīvot Anglijā. Tur paveras lielākas iespējas nodibināt jaunus kontaktus. Patlaban Evija veido savu grupiņu. Viņa izteikusi vēlēšanos muzicēt uz kruīza kuģiem. Jauns cilvēks jau grib arī ko nopelnīt, un dzīve Anglijā ir dārga. Viņa man nesen atsūtīja savus akustiskos ierakstus, un kādas piecas sešas dziesmas ir ļoti labas. Vecākā meita Sintija savulaik beidza bērnu mūzikas skolu un arī tagad ik pa laikam paņem rokās kokli. Viņa mācās Rīgas Stradiņa universitātes maģistrantūrā un ir jau mani iecēlusi vectētiņa godā.

 

Par sadzīvi un mīlestību

– “Klaidonis” savulaik ir plūcis laurus Latvijas šlāgeraptaujā, taču pēdējā laikā tajā vairs nepiedalāties. Vai esat nolēmuši norobežoties no šlāgeriem?

– Man nav nekas pret šlāgeriem, neviens mūzikas stils nav slikts, vienīgi domāju, ka mūsu radio programmām būtu nepieciešama cenzūra, kas izvērtētu, kādas dziesmas atskaņot. Mēs patlaban Latvijas šlāgeraptaujā ieturam nelielu pauzi. Dīvaini tikai tas, ja viena grupa kaut kur uzvar, tad tā pēkšņi uzvar visur, lai gan spēlē tāpat kā jau gadiem ilgi to darījusi. Mēs spēlējam gan šlāgerus, gan amerikāņu kantri mūziku, kas ir līdzi dungojama lauku mūzika par sadzīvi un mīlestību.

Mēs īpaši neesam centrējušies uz koncertiem, vairāk spēlējam ballēs, jo man vienmēr vairāk patikusi kustīgā auditorija. Šajā jubilejas tūrē būs arī stāvkoncerti, lai klausītājiem nevajadzētu stīvi sēdēt, rokas klēpī salikušiem. Koncerta laikā varēs brīvi pārvietoties, pieiet pie bāra, padziedāt līdzi vai padejot.

– “Klaidoni” veido pieci mūziķi – vīrieši. Vai jums nepietrūkst uz skatuves kādas daiļas rotas sievietes veidolā?

– Ar viņām var rasties problēmas. It kā jau sievietes ir izturīgākas par vīriešiem, taču uz skatuves viņas tomēr tādas nav. Ja pasākumi ieilgst, sākas čīkstēšana – braucam mājās. Evija gan nepieder pie čīkstētājām, viņai patīk atrasties uz skatuves un dziedāt. Skaidrs, ka publikai patīk, ja mums līdzi ir tāda rota, es jau redzu, kā vīrieši met acis uz Eviju.

– No mūziķiem, kas spēlē ballēs, esmu dzirdējusi stāstus par to, ka vīriešu ir maz, sieviešu daudz un tad nu viņām nākas sīvi cīnīties par vīriešu uzmanību. Tu arī ko tādu esi novērojis?

– Man ir citi vērojumi, redzu, cik daudzi pāri tā nepatiesi dejo, bez intereses vienam pret otru un degsmes. Sievas piespiež vīrus dejot, un tad viņi negribīgi šīberē, bet domās kavējas kur citur. No skatuves var labi novērot deju partneru attiecības. Lai izvairītos no deju laukuma, veči dodas aiz stūra garās pīppauzēs. Taču pēdējā laikā uzkrītoši daudz sākušas smēķēt sievietes.

– Kādā atmiņā tev palikusi piedalīšanās šovā “Dziedi ar zvaigzni”, kur skatuves partnere bija Aina Poiša?

– Es negribēju piedalīties šovā, bet uzupurējos grupas popularitātes vārdā.

Nesaku, ka to nožēloju, taču šovi nav mana stihija. Esmu kantri cilvēks, kas ir mierīgs un dzied to, kas patīk. Tāpēc īsti nejutos savā ādā. Galvenais jau šovā ir saglabāt cieņu un neļauties provokācijām. Mana skatuves partnere Aina Poiša ir burziņu cilvēks, bet man vajadzīgs klusums, es bēgu no cilvēku sabiedrības. Es pat neapmeklēju draugu jubilejas.

Iespējams, ja es nemuzicētu, tad būtu sabiedriski aktīvāks. Mana labākā atpūta, relaksācija ir iešana pirtī. Tur nekādas lustes netaisu, valda pilnīgs klusums.

– Tad jau tevi uz kādu deju šovu aicināt būtu pilnīgi bezcerīgi.

– Uz šovu ne, bet pret dejošanu man nav iebildumu. Jaunībā griezu tādus valšus! Mēs spēlējam balles senioriem Mazajā ģildē, un jauki noskatīties, kā štrami šīberē septiņdesmitpiecgadīgi kungi. Mēs darbā ar kolēģiem spriedām par gadiem. Paaudze, kurai ir starp četrdesmit un piecdesmit gadiem, žēlojas – tas sāp un šitas, bet mums skolā ir viens strādnieks, kuram jau astoņdesmit gadi, un viņam nav par grūtu uzkāpt uz jumta.

– Kā top tavas dziesmas, vai to radīšanai nepieciešams īpašs dvēseles noskaņojums?

– Es nezinu, kā citiem tās rodas. Tiem, kam jāveic pasūtījuma darbi, ir spiesti iekļauties termiņos un nav laika prātot par attiecīgo noskaņojumu. Man pirmais nosacījums, lai rastos dziesma, ir pilnīgs klusums. Man neviena dziesma nav radusies pacilātā omā. Tas nenozīmē, ka pie šā darba ķeros, būdams sliktā garastāvoklī. Drīzāk dziesma rodas, kad esmu romantiskā, apcerīgā vai smeldzīgā noskaņā. Tad arī iedungoju meldiņu. Reizēm pirmajā brīdī šķiet – kāds foršs gabals, bet otrā dienā saproti, ka tas bijis mirkļa stulbums, un izmet ārā. Kad radusies melodija, mēģinu dziesmai piesaistīt vārdus. Ja pašam nekas nenāk prātā, zvanu tiem, kas raksta dzeju.

 

Aizbraukt uz Ameriku

– Artūrs Reiniks sacīja, ka viņš iedvesmu dziesmu rakstīšanai bieži vien gūstot, dodoties tālākā ceļojumā uz kādu eksotisku vietu. Kā tu mēdz pavadīt atvaļinājumu, vai varbūt nezini, kas tas tāds ir?

– Pēdējos divus gadus, kopš ceļu māju, nekur neesmu braucis. Viss brīvais laiks tiek pavadīts būvē. Krīzes gados, kad spēlēšanā bija tukšāki periodi, bija vairāk brīvo brīžu.

– Tātad tu uzskati, ka krīzes laiks pie mums beidzies?

– Tā kā bija pirms krīzes, tā vairs nav un diez vai kādreiz būs.

Taču, spriežot pēc mūzikas pieprasījuma un apmeklētības, var saprast, ka daļai sabiedrības krīze ir apslāpēta. To var novērot lielveikalos, kur cilvēki pērkas kā traki. Žēlojas, ka naudas nav, bet iepirkumu rati pilni līdz malām. Tāpat arī atsākusies māju būvniecība.

Mūziķiem gan šajā digitalizācijas laikmetā nav nozīmes rakstīt albumus, jo nav pieprasījuma, visi nodarbojas ar lejupielādi.

– Ko tu vēl tādu skaistu mūzikas lauciņā gribētu paveikt?

– Gribētos ASV studijā ierakstīt kādu foršu dziesmu. Neesmu ne reizi bijis Amerikā. Bija tāds brīdis, kad grasījos braukt uz Ameriku vai Kanādu strādāt. Tolaik man bija problēmas šeit atrast normāli atalgotu darbu. Taču sapratu, ka, atgriežoties mājās, būs grūti atsākt muzicēšanu. Man nebija doma palikt svešumā uz dzīvošanu. Būtu apskatījis Ameriku, varbūt ierakstījis studijā kādu dziesmu. Tas nebūtu brauciens pēc biezā dolāra, un es arī pēc lielas bagātības nealkstu. Man tikai nepieciešams uzcelt mājiņu un lai reizi gadā varētu aizbraukt kādā ceļojumā.

 

Māris Sloka

* Dzimis 1962. gada 28. novembrī

* Mūziķis, grupas “Klaidonis” līderis

* Sertificēts būvdarbu vadītājs un konsultants

* Šķīries, bet ir attiecības. Divu meitu – Evijas un Sintijas – tēvs

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+