Horoskopi un mistika
Pasaulē

Klaiņājošie kapiņi. Patiesi stāsti par aizgājējiem, kas mainījuši atdusas vietu0

Foto – Fotolia

Autors – Signe Koļcova, žurnāls “Planētas Noslēpumi”

1928. gada rudenī sers Arturs Heizlems ieradās Skotijas pilsētiņā Glensvilā. Vietējā kapsētā pirms aptuveni 70 gadiem bija apglabāts viņa onkulis Rodžers. Heizlemu ģimenē bija tradīcija apmeklēt viņa kapu. Arturs pats šeit bija viesojies pirms 15 gadiem. Viņš bija atmiņā labi saglabājis Rodžera kapa atrašanās vietu, galvenokārt pēc līdzās esošā granīta kapakmens, kurā iegravēts eņģeļa tēls.

Arī šoreiz, ieejot kapsētā, viņš acumirklī pagriezās virzienā pa labi un devās pa kapsētu ieskaujošo apļa celiņu. Rodžera kapam vajadzēja būt pašā galā, tieši pie žoga. Taču… tā tur vairs nebija! Vieta, kurā savulaik atradās kaps, tagad bija pilnībā līdzena, aizaugusi. Arturs bija gatavs apzvērēt, ka atmiņa nav viņu pievīlusi. Raugi, tepat ir arī kapakmens ar eņģeļa tēlu, un viņš lieliski atcerējās – burtiski dažu metru attālumā bija jābūt onkuļa Rodžera kapam.

Tā kā mazliet nošņurkušais kapsētas uzraugs neko nespēja paskaidrot saistībā ar pazudušo kapu, Arturs vērsās vietējā pašvaldībā. Taču tur vienīgais, ar ko viņam varēja palīdzēt, bija veca kapu izvietojuma shēma. Un tā, starp citu, apliecināja, ka Arturs nav kļūdījies, meklējot tieši tur, kur vajadzīgs.

Tad kāds atcerējās par iepriekšējo kapsētas uzraugu Pīteru Fērgusonu. Viņš acumirklī atcerējās, ka tieši Rodžera kaps viņam vairāk iekritis acīs un pēdējo reizi viņš to “vecajā” vietā aplūkojis pirms četriem gadiem. Viņš kopā ar Arturu atkal devās uz kapsētu, ilgi klaiņāja ap eņģeļoto kapakmeni un beigās bezcerīgi pamāja ar roku: jā, kaps bija šeit, taču – kur gan tas tagad palicis? Vai patiešām kādi ļaunprātīgi apgānītāji to pilnībā iznīcinājuši?

Visbeidzot vecais uzraugs tomēr atrada Rodžera kapu, taču tagad tas atradās… 200 metru attālumā no tās vietas, kur Arturs pirms 15 gadiem to bija apmeklējis. Un, protams, tas bija tas pats kaps: neliels zemes uzbērums, vertikāla tumša granīta plāksne Maltas krusta veidā. Kā gan tas tagad varēja atrasties šajā vietā? Arturs bija pilnībā pārliecināts, ka divu metru dziļumā ieraktais zārks palicis vecajā vietā un uz jauno vietu pārcelta tikai plāksne un uzbērums. Bet – kādā nolūkā?! Un vispār – kam gan savajadzējies nodarboties ar tādu absolūti bezjēdzīgu un ķecerīgu darbiņu?

Arturs telegrafēja uz Londonu tantei lēdijai Berilai, kura, kā viņš labi zināja, vairākas reizes pēc viņa paša pēdējās onkuļa kapa apmeklēšanas pabijusi Glensvilas kapsētā. Lēdija ieradās jau pēc dažām dienām un oficiāli paziņoja, ka Rodžera kapavieta ir apgānīta. Tostarp Arturs uzstāja, ka zārks palicis ierakts vecajā vietā un pārcelta ir tikai plāksne. Lai par to pilnībā pārliecinātos, noalgoja racējus. Tie izraka pietiekami dziļu bedri, taču neatrada nekādas zārka pēdas. Arturs un lēdija Berila bija visdziļākajā neizpratnē. Atlika vien pieņemt, ka Rodžera kaps skotu kapsētā jau sākotnēji bijusi tikai fikcija, ka Rodžers tur nekad nav apglabāts un ka viņa tuvinieki allaž nesuši nolikt ziedus faktiski tukšā vietā.

Tomēr Arturs tik viegli nevēlējās arī sevi atzīt par mazliet jukušu, tāpēc lika racējiem atrakt arī jauno Rodžera kapa vietu, lai gan jau iepriekš bija pārliecināts, ka tā izrādīsies tukša. Taču pusotra metra dziļumā racēja lāpsta atsitās pret jau sapuvuša zārka vāku, to acumirklī ielaužot.

Ļoti uzmanīgi attīrīja no smiltīm savulaik varenā ozolkoka zārku un tajā atklāja skeletu ar sadalījušos apģērba gabaliņiem. Rakšanas darbos klāt bija arī lēdija Berila, kura pieprasīja apskatīt miroņa rokas pirkstus. Atbilstoši ģimenes tradīcijai, nekad to nenoņemot, Rodžers valkājis indiešu sudraba gredzenu ar zelta monogrammām “R” un “H”. Arturs gan bija pārliecināts, ka atrastais apbedījums nav saistīts ar viņa senci, tomēr pats nokāpa bedrē un tur ieraudzīja – patiešām, skeleta pirkstā gozējas lēdijas Berilas aprakstītais gredzens! Vairs nebija nekādu šaubu – viņi atrakuši Rodžera Heizlema kapu.

Kapsētas racēji zvērēja, ka nevar būt pat runas par to, ka kāds, nemaz nerunājot par viņiem pašiem, varētu izrakt zārku no vecā kapa un pārcelt uz jauno. Arī eksperti apstiprināja, ka Rodžera apbedījums “jaunajā” vietā atradies vienmēr, savukārt zārka un skeleta kaulu atliekas tik stingri “ieaugušas” zemē, ka praktiski nav bijis viegli tās atdalīt no augsnes.

Arturam nācās piekrist šiem faktiem. Pieņēmums par to, ka kādam savajadzējies uz jaunu vietu pārnest ne tikai plāksni, bet vienlaikus arī ļoti apjomīgu gabalu augsnes ar Rodžera atliekām, šķita absolūti absurds. Turklāt tādu darbu nav iespējams paveikt, neatstājot itin nekādas pēdas…

Par šo gadījumu tajā laikā daudz rakstīja britu prese, to rūpīgi pētīja policija, taču rezultātā neradās neviena pat puslīdz ticama versija. Tostarp sers Arturs un viņa radinieki nav pirmie cilvēki, kuri teju vai zaudējuši prātu, saskaroties ar līdzīgiem fenomeniem – kapu pārvietošanās bez cilvēka līdzdalības.

Piemēram, 15. gadsimtā Austrijas Lincā Svētā Toma baznīcas arhīvos reģistrēts gadījums, kad pazudušo birģeļa Štetenberga kapu atrada citā kapsētas vietā, kas bija izraisījis vētrainu reakciju pilsētas kristietisko māņu pārmāktajā iedzīvotāju daļā. Toreiz bija ērti izlemt, ka savas dzīves laikā birģelis, visdrīzāk, nodarbojies ar buršanu, tāpēc viņa pīšļi nevar nomierināties vienā vietā.

Jaunajā vietā atrasto kapu atraka, klātesot teju vai tūkstoš cilvēku lielam pūlim, un tajā atrada zārku ar Štetenberga mirstīgajām atliekām, kuras nekavējoties publiski sadedzināja, bet bedri piegāza līdz malām pilnu ar akmeņiem un virsū uzslēja masīvu apses krustu.

1627. gadā Spānijas Kuenkā kristiešu varmācīgās inkvizīcijas tribunāls pētīja gadījumu par kāda Pedro Asuntosa kapa pārvietošanu. Tāpat kā gadījumā ar angli Rodžeru Heizlemu, arī šis apbedījums bija gana vecs, tāpēc pārvietošanās bija notikusi kopā ar visu augsni, kurā ieaudzis satrunējušais zārks. Nekāda skaidrojuma.

1740. gadā Vācijas Rāvensburgas apkaimē lopu gani nejauši atrada kapu ar kapakmeni upes krastā tādā vietā, kurai iepriekš gājuši garām neskaitāmas reizes, bet nekad neko tādu tur nebija ievērojuši. Akmenī bija iekalts uzraksts: “Šeit dus Kristina Bauere, Rāvensburgas baznīcas draudzes locekle.” Gani par to paziņoja “svētajam tēvam”, kurš ieradās pie kapa un jutās ārkārtīgi pārsteigts: viņš lieliski atcerējās Baueres kapu, jo viņa bija apglabāta redzamā vietā baznīcas kapsētā, pateicībā par to, ka savulaik ziedojusi krietnu daļu savas naudas baznīcai.

Kad ļaudis ieradās kapsētā, tad tur, Baueres kapa vietā, viņi atklāja pilnībā tukšu un līdzenu zemes gabalu! Drīz abās vietās daudzu liecinieku klātbūtnē kapavietas atraka, un, pilnībā pretēji jebkādiem veselā saprāta apsvērumiem, Baueres pīšļus atrada zem kapakmens upes krastā. Viņas kapa vieta vēl ilgi izraisīja vieglas vietējo māņticīgo kristiešu šausmas, kamēr visbeidzot to Pirmā pasaules karā iznīcināja niknu kauju laikā.

Tostarp izrādās, ka tas, kas spēj iedzīt loģikas strupceļā rietumniekus, itin nemaz nav nekas neparasts dažām afrikāņu ciltīm un polinēziešu iezemiešiem. Piemēram, Klusā okeāna salu priesteriem ir tradīcija tūlīt pēc bērēm kapu no visām pusēm apliet ar lipīgu koku sulu vai apkraut ar gliemežvākiem. Viņi apgalvo, ka to darot tāpēc, lai kaps, raugi, “neaizietu”. Tāpat rīkojas nēģeru vūdū kulta priesteri Haiti. Bet Tongas salās ir cilts, kas vienā kapā vienmēr apglabā tikai divus cilvēkus. Izrādās, kaps ar vienu cilvēku var “aiziet”, bet ar diviem – nevar. Proti, ja viena dvēsele sagribēs pārcelt vietu, tad otra noteikti tam pretošoties.

Saistītie raksti

Bet gluži svaigs notikums piedzīvots ASV Kanzasas pilsētiņā Folikrīkā. Tas noticis 1989. gadā. Kādā agrā rītā, izejot no mājas pārbaudīt lopus, Džo Bernijs tieši sava pagalma vidū ieraudzīja nezin no kurienes uzradušos kapa uzbērumu ar saplaisājušu kapakmeni! Izbailēs iekliedzies, 60 gadus vecais fermeris meties atpakaļ mājā un nekavējoties izsaucis policiju. Tā arī drīz ieradusies.

Uzraksts kapakmenī bija neglābjami saplaisājis, to nevarēja salasīt. Nācās atmest domu par ļaunprātīgu joku, jo nākamā tuvākā ferma atradās vismaz piecu kilometru attālumā, savukārt žogu visapkārt allaž aizslēdza ar iekšējām atslēgām. Kad racēji nocēla plāksni un sāka atrakt kapu, aptuveni pusmetra dziļumā viņi uzdūrās satrunējušam zārkam ar cilvēka skeleta atliekām, kas bija pamatīgi ieaugušas augsnē. Neviens tā arī nespēja noskaidrot, kam pieder šīs fermas pagalmā tik dīvainā kārtā nokļuvušās mirstīgās atliekas, lai gan reportāžas par šo gadījumu acumirklī aplidoja visu Ameriku. Vēlāk tās ar ekskavatoru uzmanīgi pārcēla vairākus kilometrus attālā vietā prērijā un pārbedīja tur.

LA.lv
LA
LA.LV
Horoskopi un mistika
Šodien tevi gaida neaizmirstams vakars! Horoskopi 18.novembrim
3 dienas
LA
LA.LV
Horoskopi un mistika
Brīvo laiku vislabāk izmantot, esot kopā ar tiem, kuri mīļi un dārgi! Horoskopi no 18. līdz 24. novembrim
3 dienas
LA
LA.LV
Horoskopi un mistika
Tavā galvā šodien dzims grandiozas idejas! Horoskopi 17. novembrim
4 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Lecis “RNP” valdes atlaišanu skaidro ar “RS” mēģinājumu iekasēt vairāk nekā 1,2 miljonus eiro
36 minūtes
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Vai nākotnē latviešu valoda būs tikai ķēķa valoda? 5
5 stundas
RR
Raivo Rosts
Ekonomika
Raivo Rosts: Kā mobilās tehnoloģijas ļauj pelnīt vairāk
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Tiesa ļauj valdībai iecelt jaunu LU rektora vietas izpildītāju
3 stundas
LA
LA.LV
Sports
Bobsleja un skeletona saime sezonu sagaida ar jauniem izcaicinājumiem
2 stundas